Dažādās pasaules valstīs dzīvojoši latvieši stāsta par situāciju un noskaņojumu viņu pašreizējās dzīves vietās
Aleksis Grigorjevs Vinarosā Spānijā
Kā tev tur iet, tajā Spānijā? Radi, draugi, paziņas un pat kaimiņi no Rīgas, Ventspils un Skultes zvana un jautā. Lai atbildētu, man jāpadomā.
Nevar noliegt, ka dzīve šeit ir kā paradīzes dārzā ar zilizaļo jūru, palmām un frēziju ziediem, kas līdzinās mūsu sniegpulkstenītēm, tikai ir lielāki, daudzveidīgāki, tādi kā dāsnāki. Dzied melnie strazdi (tāpat kā jūnijā Latvijā), dūdo dūjas, un spāņu valodā laikam nav vārda «slapjdraņķis». Saule un mēness izskatās lielāki, un zvaigznes rādās spožākas nekā Latvijā. Bet nu šajā paradīzē ir ieviesusies nedrošība, tās harmonija ir apdraudēta.
Šādas domas man nāk prātā, staigājot ar suni gar pilnīgi tukšu jūras krastu. Mašīnas, kas pa retam pabrauc garām, visbiežāk pieder vietējai policijai, kura skatās, vai aizliegums bez vajadzības atstāt mājas tiek stingri ievērots. Staigāt ar suni drīkst tikai viens cilvēks no ģimenes, un runā, ka suni var pat izīrēt pastaigām. Nezinu, vai tas tiesa, — pie manis ar tādu lūgumu neviens vēl nav vērsies. No 14. marta sēžu savā dzīvoklī netālu no Vinarosas, Spānijas provincē Kasteljonā, divvientulībā ar suni.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.