Režisors Klāvs Mellis nepārceļ izrādes Lepnums un aizspriedumi notikumus uz mūsdienām, un tieši tāpēc tā ir par mums
Ziņa par to, ka aizliegti pasākumi, kuros pulcējas vairāk par diviem simtiem cilvēku, ceturtdien, 12. martā, panāca ceļā uz Nacionālo teātri. Jaunajā zālē tik daudz vietu nav — tas atstāja cerību, ka Džeinas Ostinas romāna iedvesmotā uzveduma pirmizrāde tomēr notiks. Tas sākās ar drusku koķetu sveicienu aktualitātēm — varoņi pieminēja baku briesmas gaisā —, par ko pasmējāmies no sirds. Tas beidzās, publikai klusi un domīgi izklīstot.
Lai neviļas tie, kas gaida Džeinas Ostinas aprakstītos siržu maldu ceļus — no romāna režisors Klāvs Mellis un dramaturgs Evarts Melnalksnis paņēmuši tikai māsu Benetu raksturus. Jau pagājuši 15 gadi, kopš viena no viņām, Elizabete, ir laimīgi tikusi pie sava mistera Dārsija. Romāns ir atspēriena punkts, lai modelētu māsu dzīvi «pēc tam», taču atstājot tās turpat — ne tikai nevienai no viņām nepiederošajā Benetu muižā, kas mantojama pa vīriešu līniju, bet arī tajā pašā laikā pirms divsimt gadiem.
Atklājums nāca negaidīts un satricinošs: pēkšņi sapratu, kāpēc man gandrīz nekad nav paticis, ja sen uzrakstītas lugas ir pārceltas uz mūsdienām. Atstājot varoņus viņu pašu laikā, ir tik interesanti vērot, kā aizmetušās idejas, kas tagad liekas pašsaprotamas, cik liels solis ir sperts kopš tiem laikiem un cik maz ir mainījusies cilvēka daba. Tad negribas, teiksim, pārmest histērijas un liekulību Ibsena vai Strindberga sievietēm, kas iemestas 21. gadsimtā, ieteikt viņām sameklēt darbu un likt mieru nabaga vīriešiem. Cik daudzkārt saistošāk ir iedomāties sevi tolaiku apstākļos, nevis viņas — tepat kaut kur blakus!
Benetu māsas — Zanes Jančevskas Džeina, Marijas Bērziņas Mērija, Annas Klēveres Kitija un Līgas Zeļģes Lidija — joprojām graciozi nēsā pasteļtoņu kleitas, ko radījusi kostīmu māksliniece Berta Vilipsone, darina rokdarbus, un Kitijas cepure izskatās vienlīdz šausmīgi kā 19., tā 21. gadsimtā. Un tad šajā dzīvē, kas pamazām sastingst kā muižas ķēķī pārāk ilgi vārīts ievārījums, ierodas trīs no malas — mūžīgie ceļotāji, dvīņi Roberts un Roberta Meji un topošais mācītājs Sebastians, kurus spēlē teātra apvienības Kvadrifrons aktieri Āris Matesovičs, Ance Strazda un Reinis Boters. Saduras ne tikai atšķirīgi dzīves veidi, saspēlējas atšķirīgu pārliecību aktieri, un to vērot ir fascinējoši.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.