Lietuvas Augstākās Padomes prezidijs līksmo par neatkarības deklarācijas pieņemšanu 1990. gada 11. martā. Vidū — AP priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis. Foto — Vladimirs Gulevičs, no Lietuvas Republikas Seima arhīva
1990. gada 11. martā Lietuva pirmā no Baltijas valstīm pasludināja neatkarības atjaunošanu. Ir turpina rakstu sēriju Ceļš uz 4. maiju — par izšķirošajām nedēļām, kas noveda līdz neatkarības deklarācijai
Baltijas valstu ceļā uz atbrīvošanos no okupācijas vienubrīd Lietuva likās esam pastarīte. Pirmā nozīmīgā pretpadomju manifestācija notika Latvijā 1987. gada 14. jūnijā, kad Helsinki-86 organizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Pirmās runas par ekonomisku patstāvību un tautas frontes dibināšanu izskanēja Igaunijā 1987. gada otrajā pusē un 1988. gada sākumā. Lai gan arī Lietuvā 1988. gadā notika lielas demonstrācijas un oktobrī tika dibināta tautas frontes tipa organizācija Sajūdis (lietuviski — «kustība»), līdz 1989. gada beigām lietuvieši nebija celmlauži.
Tas varētu šķist pārsteidzoši, jo partizānu pretošanās okupācijai pēc Otrā pasaules kara beigām Lietuvā bija visspēcīgākā un Brežņeva gados disidentu aktivitātes visplašākās — visilgāk iznākošā pagrīdes publikācija PSRS vēsturē bija Lietuvas Katoļu Baznīcas Hronika (1972—1991).
Taču demogrāfiskā situācija, kas Latvijā un Igaunijā radīja nopietnas bailes par pamatnāciju nākotni, Lietuvā nebija tik biedējoša — 1989. gadā lietuvieši veidoja 80% no republikas iedzīvotājiem. Līdz ar to nebija arī tik liels augoša izmisuma radīts spiediens rīkoties ātri.
Tomēr, reiz uzņēmusi tempu, Lietuvas neatkarības kustība aizsteidzās pārējiem baltiešiem priekšā un vienlaikus piesaistīja vislielāko pasaules uzmanību.
Pirmais trieciens notika 1989. gada 20. decembrī, kad Lietuvas Komunistiskā partija tikai pirms gada ieceltā pirmā sekretāra Aļģirda Brauzauska vadībā izstājās no Padomju Savienības Komunistiskās partijas. Tautas vēlme pēc neatkarības bija kļuvusi tik spēcīga, ka Lietuvas kompartija vairs nespēja turēties pretī, ja vien tā vēlējās saglabāt kādu ietekmi sabiedrībā. Lēmumu veicināja arī apstāklis, ka 70% partijas biedru bija lietuvieši. (Igaunijā 50% bija igauņi, Latvijā — 40% latvieši.)
Brazauska atšķelšanās tā satrauca Maskavu, ka PSRS līderis Gorbačovs 1990. gada janvārī ieradās Viļņā, taču nespēja mainīt lietuviešu nostāju un arī pats īsti nesaprata, kāpēc baltiešiem neatkarības jautājums ir tik svarīgs.
Lietuvā Augstākās Padomes vēlēšanas notika 1990. gada 24. februārī, un Sajūdis atbalstītie kandidāti ieguva 91 no 135 vietām. Lai gan sākotnēji jaunā likumdevēja sanākšana bija ieplānota vēlāk, lietuvieši nolēma pirmo sēdi rīkot pēc iespējas ātrāk. Marta vidū bija gaidāma Gorbačova ievēlēšana par PSRS prezidentu, un bija bažas, ka viņš jauno amatu varētu izmantot, lai aktīvāk vērstos pret neatkarības centieniem.
Lietuvas Augstākā Padome uz pirmo sēdi sanāca 10. martā. Vienīgās domstarpības bija par priekšsēdētāju, par kuru 11. martā ar 91 balsi ievēlēja Sajūdis līderi, bijušo muzikologu Vītautu Landsberģi. Kompartijas vadītājs Brauzausks saņēma 38 balsis.
Drīz pēc tam ar 124 balsīm par, sešām atturoties un nevienu pret Augstākā Padome nobalsoja par 1918. gadā dibinātās Lietuvas valsts neatkarības atjaunošanu de facto un paziņoja, ka Augstākā Padome «ar šo aktu sāk realizēt pilnīgu valsts suverenitāti».
Maskava, protams, nebija gatava to akceptēt. Sākotnēji Gorbačovs paziņoja, ka republikas izstāšanās no PSRS varētu notikt tikai atbilstoši likumam, kurš tajā brīdī nebija pat vēl pieņemts, un aicināja uz sarunām. Kad lietuvieši turpināja pastāvēt uz pilnīgu neatkarību, 18. aprīlī padomju valdība ieviesa blokādi pret Lietuvu, pilnībā apturot naftas piegādi Mažeiķu pārstrādes rūpnīcai, benzīna piegādi un samazinot gāzes padevi par 80%. Lai gan Landsberģis un citi Sajūdis vadītāji vairāk nekā divus mēnešus aizstāvēja nepiekāpšanās politiku, valdības vadītāja Kazimira Prunskiene, kas jau pirms neatkarības bija valdībā ieņēmusi priekšsēdētāja vietnieces amatu, mudināja meklēt kompromisu. Cerības uz spēcīgu ārvalstu atbalstu izrādījās veltas. Lai gan Rietumu sabiedrībās un ASV Senātā bija lielas simpātijas pret Lietuvu, Eiropas galvaspilsētās un Baltajā namā neviens nevēlējās atklāti konfliktēt ar Gorbačovu, kurš bija gatavs izbeigt auksto karu starp PSRS un Rietumiem.
23. jūnijā Lietuvas AP pieņēma lēmumu pasludināt «moratoriju» neatkarības deklarācijai, lai radītu iespēju sarunām ar Maskavu. Naftas piegādes Mažeiķiem atsākās gandrīz uzreiz, bet līdz sarunām ar Kremli lietuvieši tā arī nekad netika.
Savukārt Lietuvas piemērs — gan deklarācijā izrādītais maksimālisms, gan Maskavas un Rietumu reakcija — atstāja nozīmīgu iespaidu uz Igaunijas un Latvijas rīcību turpmākajās nedēļās un mēnešos.
