fbpx

Kā mēs varam radīt jaunu līderu paaudzi postkapitālisma laikmetam? 4

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Claudio A. Rivera
Print Friendly, PDF & Email

Vai kapitālisma stundas ir skaitītas? Vai zinām, kas mūs sagaida nākotnē? Vai protam izglītot cilvēkus postkapitālisma laikmetam? Šajā rakstā dalīšos ar savām domām par šiem svarīgajiem jautājumiem.

Esam pārmaiņu laikmetā. Mums nav “planētas B”, un izskatās, ka beidzot sabiedrība to ir sapratusi. Cilvēcei ir kļuvis skaidrs, ka nepietiek ar “nepārtrauktu progresu”. Tirgus ir pilns ar produktiem, kurus  cilvēkam nevajag, jaunās tehnoloģijas bieži traucē cilvēka labklājībai, stress un citas ar “moderno dzīvi” saistītās slimības ir kļuvušas epidēmiskas. Rodas jautājums: “Kāpēc turpinām patērēt šos produktus un veicinām šo dzīves veidu?” Arī jaunieši jau kādu laiku pastiprināti interesējas par sarežģītiem, ar pasaules attīstību saistītiem jautājumiem. Beidzot arī pasaules līderi ir sapratuši, ka tik liela globālā nevienlīdzība un nestabilitāte nav ilgtspējīgi.

Kas īsti notiek? Vienkāršojot sabiedrībā esošos procesus, var teikt,  ka sabiedrība mēģina ietekmēt, ierobežot un dažos gadījumos pat aizvietot kapitālisma galveno līderi, proti – “kapitāldaļu īpašnieku”. Tas nenotiek, noniecinot privātīpašumu, kā to darītu komunismā. Galvenā doma ir privātīpašuma sociālfunkcijas atjaunošana. Cilvēce pastiprināti vēlas “humanizēt kapitālismu”.

Kā minēju, pasaules līderi ir sadzirdējuši šo vēlmi – ANO ir uzņēmusies izveidot un veicināt “ilgtspējīgas attīstības mērķus” (sustainability development goals). Ievērojams skaits korporāciju līderu ir skaidri norādījuši, ka kapitālismam ir nepieciešama “pārformulēšana.” Arī politiķi atrodas jaunas pārregulācijas (piemēram, datu aizsardzības regulēšana) un protekcionisma veicināšanas procesos.

Kas ir postkapitālisma pamats?

Šajā sarežģītajā pārmaiņu laikmetā, kad tirgus ekonomika sāk ieņemt citādu lomu cilvēku dzīvēs, jāmainās arī veidam, kā tiek izglītoti nākotnes ekonomikas dalībnieki un veidotāji. Eksistē dažādi filozofiski domāšanas veidi, caur kuriem varam skatīt pasauli un veikt secinājumus, vai kaut kas ir labs vai slikts, derīgs vai nederīgs. Manuprāt, divi domāšanas veidi, kuri vislabāk ilustrē dilemmu, ar kuru saskaramies šajā pārmaiņu laikmetā, ir utilitārisms un humanitārisms.

Gan kapitālisma sistēmai, gan šīs sistēmas līderu izglītībai ideoloģiskais pamats ir bijis viens – utilitārisms. Utilitārisms ir filozofisks domāšanas veids, kas nosaka, ka galvenais ētikas standarts ir sasniegt lielāka cilvēku skaita lietderības vai laimes maksimizāciju. Tehniski uzņēmējdarbībā šī paradigma izplatās caur  “uzņēmējdarbības principu”: uzņēmumu vadītājiem jāmaksimizē akcionāru vērtība. To darīt palīdz “izmaksu un ieguvumu analīze”, kura iekarojusi popularitāti visdrīzāk savas vienkāršības dēļ.

Utilitārisms nebalstās uz vērtībām vai normām, bet vērtē rīcību, pamatojoties uz izmaksu un ieguvumu analīzi.  Jaunajā postkapitālisma laikmetā šī paradigma vairs nav pieņemama pieaugošā daļā dzīves jomu, arī biznesā. Vēl nesen slavenais amerikāņu menedžmenta guru Pīters Drukers nopietni kritizēja akcionāru vērtības maksimizācijas principu: “Apjukumu rada maldīgs uzskats, ka tā sauktais uzņēmēja peļņas motīvs izskaidro viņa uzvedību vai virzību uz viņaprāt pareizu rīcību. Apgalvojums, ka šāds peļņas motīvs pastāv, ir ļoti apšaubāms.”

Pretēji utilitārismam humānisma perspektīva galvenokārt nav vērsta uz rezultātu un sekām, bet gan uz pašas darbības pareizību vai nepareizību. Humānismā galvenais ir cilvēks, utilitārismā cilvēks var būt galvenais tikai tad, ja tas maiksimizē vērtību lēmuma pieņēmējam. Tāpēc uz utilitārisma principu balstītā ekonomika mēs turpinām piedāvāt produktus, kas patērētajam īsti nav vajadzīgi.

Kā varam izglītot līderus postkapitālisma laikmetam?

Utilitārisms ir ļoti ietekmējis arī izglītību. Ja svarīgākais princips izglītībā ir utilitārisms, mēs radām izglītības programmas ar izteiktu specializāciju un disciplīnu fragmentāciju. Tas diemžēl noved pie liela intelektuālā sašaurinājuma. Ja svarīgākais princips izglītībā ir humānisms, mēs radām izglītības programmas, kas veicina kritisko domāšanu (vai intelektuāli plašu redzes loku) un starpdisciplinaritāti. Iemesls ir šāds: utilitārisma domāšanas veids – radīt efektivitāti. Humānisma domāšanas veids – radīt izcilību. Un mēs dzīvojam laikmetā, kur sabiedrībai nepietiek ar nepārtrauktu efektivitāti un progresu, kas radies no utilitārisma principiem.

Mūsu nespēja risināt daudzšķautņainas sabiedrības problēmas konceptuāli radusies no  “kastīšu domāšanas”. Finansisti nesadarbojās ar inženieriem, inženieri nesadarbojās ar māksliniekiem utt. Reālās problēmas nerespektē utilitārisma izglītībā apgūtās disciplīnu robežas. Spēja efektīvi darboties vienā specifiskā jomā nekorelē ar spēju efektīvi risināt problēmas, kuras sastāv no neskaitāmi daudziem aspektiem un jomām.

Ja mēs vēlamies radīt jaunu līderu paaudzi, kura atbilst postkapitālisma laikmeta prasībai skatīties uz pasauli caur plašāku prizmu kā izmaksu un ieguvumu analīze, mums ir jāpiedāvā topošajiem līderiem starpdisciplinārās programmas. Tās ir programmas, kurās dalībnieki kritiski meklē visaptverošas atbildes uz reālām problēmām, izmantojot gan “teorētiskās disciplīnas” (piemēram, filozofiju, matemātiku), gan “praktiskās disciplīnas” (piemēram, finanses, inženieriju, medicīnu). Starpdisciplinārajās programmās galvenais nav efektīvi akumulēt zināšanu blokus. Starpdisciplinārajās programmās galvenais ir prasmīgi “skatīt realitāti no jauna” caur integrētām zinātnēm.

Redzu, ka jau tuvākajā nākotnē vadošās izglītības institūcijas būs tādas, kur programmas nebūs strukturētas pa kursiem, bet ap sabiedrībā svarīgiem jautājumiem.  Pasniedzēji nebūs piesaistīti disciplīnām, mācības vadīs starpdisciplināras komandas, studenti pavadīs vairāk laika laboratorijās un kafejnīcās, nevis auditorijās.

Pasaulē jau ir augstskolas, kuras sāk jaudīgi strādāt tieši šajā – plašu domāšanu attīstošā – virzienā. Daļa no šīm augstskolām ir tradicionālās Ivy League skolas, piemēram, Hārvarda Universitāte, bet daļa ir jaunpienācēji  – Minerva at KGI un Quest College. Sekojot šim trendam, Latvijā radies spilgts starpdisciplinārās izglītības piemērs – starp Latvijas vadošajām augstskolām nodibinātā Baltijas IT līderu programma (www.bitl.lv).

Postkapitālisma laikmets ir periods, kur tirgus ekonomikas pieņēmumi ir zem jautājuma zīmes.  Taču viena lieta ir skaidra – no vadošiem uzņēmumiem tiks prasīta cilvēciskāka attieksme pret procesiem un lēmumu pieņemšanu. Vairāk tiks prasīti inovatīvi un ilgtspējīgi risinājumi. Turklāt humānistiskais biznesa redzējums jebkuru uzņēmumu uzskata par vietu, kur caur kopīgu darbu notiek cilvēka personīgā un sociālā attīstība. Lai izveidotu šādus biznesus nepieciešami izcili izglītoti līderi, kuri ir eksperti gan produktu izstrādē, gan cilvēku izpratnē. Esmu pārliecināts, ka tikai starpdisciplinārā izglītība var veicināt nepieciešamo līderu kapacitāti, lai veicinātu sabiedrības ilgtermiņa attīstību.

 

Autors ir RTU Rīgas Biznesa skolas bakalaura programmas direktors

Komentāri (4)

Guntis Čoders 27.11.2019. 09.04

Viedi vārdi!
To sāk apjaust arvien vairāk indivīdu un progresīvu uzņēmumu, tomēr problēma ir, ka tas ne tik ātri ‘aiziet’ pārvaldošo organizāciju vadībai, kas savā ziņā nosaka formātu un prioritātes + izglītības jomā, arī personālam ir ne tikai jāzina, bet jāizprot un jātic šai paradigmai, lai tie spētu aptvert un nodot tālāk šīs zināšanas. Tas nav ne 1, ne 2 gadu jautājums, jo arī pēc apjaušanas un teorētiskās izpratnes, paies laiks, kamēr tas tiks praktizēt pietiekamā apjomā un kvalitātē.
Tieši šo iemeslu dēļ, ir radīta uz emocionālo inteliģenci un domāšanas veida attīstīšanas balstīta bakalaura programma tehnoloģiju uzņēmējdarbībā “Jaunuzņēmumu vadība”, kas tiek realizēta Ventspils Augstskolā. Lai arī programma tiek realizēta tikai pirmo gadu, liekas, ka rezultāts (jau ir) būs ļoti labs!

+5
0
Atbildēt

0

lindab456 27.11.2019. 12.17

Aktuāls un nepieciešams raksts, īpaši, IZM reformu kontekstā.
Un vēl, pārceļot autora koncepciju uz mūsu pārmaiņu (postpadomju) sabiedrības attīstības pēdējiem 30 gadiem – ir skaidri redzams kā iezīmējas konfrontācija starp utilitārisma un humānisma principiem un ir nolasāma arī atbilde un secinājumi, jo sadzīvojam jau ar sekām. It īpaši, lauku politika atklāj vulgārā pragmatisma pieejas bankrotu cilvēciskuma un vērtību priekšā.

+1
0
Atbildēt

0

Sskaisle 26.11.2019. 12.00

Autors ir RTU Riga Business School bakalaura programmas direktors – lūk, latvieši – kāpēc ir Riga Business School – nevis Rīgas biznesa skola?

Autors latviski rakstīja vai viņa rakstīto iztulkoja ?

LA šodien ir raksts, ka ap 2060. kā latviešu nācija iznīksim, nu gan jau ka – kur tad dēsimies

+2
-1
Atbildēt

1

    Jānis Selga > Sskaisle 27.11.2019. 09.59

    Esmu šīs skolas absolvents un zinu, ka dažādos mēdijos tiek gan tulkot gan netulkots. RBS programmas ir angļu valodā un uz mana diploma ir gan Rīgas Biznesa skola, gan Riga Business school, līdz ar to šī ir vienkārši piekasīšanās. Turklāt es ticu, ka raksts ir ticis rakstīts latviski, jo personīgi pazīstu autoru, un lai gan autors nav dzimis un audzis Latvijā, viņš šeit dzīvo vairāk kā 10 gadus un ir iemācījies latviešu valodu, ko nevarētu teikt par dažiem labie, kas te dzīvo 10 un vairāk gadus.
    Nevajag būt pesimistam, ja parūpēsimies spar demogrāfiju un re-imigrāciju tad nekur neizsīksim.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu