fbpx

Makrona diagnozes: no “smadzeņu nāves” līdz reveransiem 2

Francijas prezidents Emanuels Makrons. Foto: SIPA/Skanpix
Rihards Kols
Print Friendly, PDF & Email

Neviena norma, nevienas tiesības un neviens princips nepastāv pats par sevi – tie ir pastāvīgi jāapstiprina atkal un atkal ar konkrētām izvēlēm par savu rīcību, tā atgādinot gan sev, gan citiem, ka joprojām uzskatām konkrētās vērtības, normas vai principus par sev un citiem saistošām. No principiem atkāpjoties, to ietekme vājinās. Vērtību un pozīciju apšaubīšana – tāda kā “robežu iztaustīšanas” pieeja – jau nepilnus divdesmit gadus raksturīga Krievijas ārpolitiskajai doktrīnai, caur kuru tiek mērķtiecīgi strādāts, lai mainītu Rietumvalstu izpratni par to, kuras normas un principi ir patiesi saistoši un vispār vajadzīgi. Cīņa par to, kas ir norma, un to, kas ir pieņemams, domājams, ir neizbēgama un nebeidzama. Tas arī nav nekas jauns. Tas, kas nepatīkami pārsteidz, ir indikācijas, ka Kremļa pūliņi sāk vainagoties ar panākumiem.

Protams, runa ir par pēdējā gada laikā novērotajām izpausmēm no Rietumvalstu līderu puses un visvairāk – par Francijas prezidentu Emanuelu Makronu. Pēdējos gadus starptautiskā sabiedrība ir konsekventi turējusies pie stingrām pozīcijām, pieprasot Gruzijas un Ukrainas teritoriālās integritātes atjaunošanu. ES, NATO un G7 dalībvalstu ieviestās sankcijas un īstenotā neatzīšanas politika atspoguļoja mūsu kopējos pūliņus un nostāju, skaidri pasakot, ka mēs nepieņemam, ka 21. gadsimtā kādas suverēnas valsts teritorijas prettiesiska okupācija varētu kļūt par normu.

Laikā, kad būtu jāpauž spēcīga un vienota pozīcija, mazāk nekā mēnesi pirms NATO samita, kurā atzīmēsim alianses 70. gadadienu, Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņojis, ka, viņaprāt, mēs pašlaik piedzīvojam NATO smadzeņu nāvi.

Pie reizes arī apšaubīja dalībvalstu gatavību ievērot Ziemeļatlantijas līguma piektajā pantā noteikto kolektīvās aizsardzības principu. Abstrahējoties no ideoloģiskiem un pat reālpolitiskiem apsvērumiem, jāsaka godīgi, ka sākotnēji Francijas prezidenta kategoriskie izteikumi šķita viltus ziņas – jo tiešām nelikās loģiski, ka Makrons tik starptautiski ietekmīgā izdevumā kā The Economist atkārtotu Kremļa propagandas tēzes. Reizēm realitāte pārsteidz.

Smadzeņu nāve, koma vai apaukstēšanās?

Nu jau ierasts, ka pēc tam, kad Makrons paudis kādu skaļāku, reizēm aizvainojošu vai satraucošu frāzi, uzrodas vesela armija komentētāju un ekspertu, kas pašaizliedzīgi aizstāv Francijas prezidenta izteikumus. Sak, viņš tiekot citēts un uztverts ārpus konteksta; taču jāizlasa pilns intervijas teksts pirms spriedumu izdarīšanas; atreferējumi ir pilnīgi negodīgi; viņa izteikumi mūs visus pamudinās atklātāk debatēt par problēmām ES un NATO…

Droši vien lieki būs plaši iztirzāt Makrona lietoto metaforu, bet tomēr – klīniskajā izpratnē smadzeņu nāve ir neatgriezeniska: tā nav salīdzināma ar atrašanos veģetatīvā stāvoklī vai komā – klīniskiem terminiem, kurus arī kā metaforas iecienījuši politiķi, lai ilustrētu it kā bezcerīgas situācijas. No smadzeņu nāves nav iespējams izbēgt vai izvairīties – tās ir beigas. Tiem, kas jau grasās mesties Makrona aizstāvībā, argumentējot, ka viņš ar saviem vārdiem nebija domājis pilnīgu alianses iznīcināšanu, vajadzētu vismaz atzīt, ka pat tad, ja viņš tiešām tā nebija domājis, Francijas prezidenta vārdu izvēle bija ļoti, ļoti neveiksmīga. Par spīti Makrona apoloģētu pūliņiem, Makrona izteikumi ir un paliek labākajā gadījumā pārsteidzīgi un sliktākajā – destabilizējoši un graujoši.

Kādēļ Makrons NATO uzstādīja “smadzeņu nāves” diagnozi? Īsumā: arguments galvenokārt ilustrēts ar Turcijas un ASV rīcība konfliktā Sīrijā pēdējo mēnešu laikā, uzsverot, ka nenotiek nekāda stratēģisko lēmumu pieņemšanas koordinācijas starp ASV un NATO sabiedrotajiem. Ja tas ir vienīgais simptoms “smadzeņu nāvei”, tad diagnoze ir greiza un NATO – dzīva alianse. NATO ar šādiem izaicinājumiem – un daudz ilgstošākām krīzēm – ir saskārusies jau iepriekš, piemēram, kad 1987. gadā Turcija jau faktiski bija gatava pieteikt karu citai NATO dalībvalstij – Grieķijai.

Vai problēma ir savstarpējās koordinēšanās trūkumā? Pavisam noteikti. Bet ne jau tikai NATO un ne galvenokārt NATO, lai no tās būtu atkarīga alianses tālākā nākotne. Šī problēma vajā arī ES. Atcerēsimies, ka ES gadiem ilgi solīja, ka tad, ja Ziemeļmaķedonija atrisinās savas problēmas ar Grieķiju, Ziemeļmaķedonija un tās kaimiņvalsts Albānija tiks uzaicinātas uzsākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Abas valstis tā arī darīja. Kas notika? Lai gan aizkulišu sarunās izskanējuši dažādu “vaininieku” vārdi, pavisam oficiāli vainu var uzņemties neviens cits kā Francijas prezidents Makrons, kas uzlika veto iestāšanās sarunu uzsākšanai. Lai gan Ziemeļmaķedonija un Albānija bija izpildījušas tām izvirzītos kritērijus sarunu sākšanai, mēs apsolījām un neturējām doto vārdu. Šādi lēmumi grauj Eiropas Savienības uzticamību un raisa vilšanos kā mums, tā uz iestāšanos ES cerīgo valstu iedzīvotājiem.

Durvis tika nevajadzīgi aizcirstas, dodot pamatu šaubām, vai uz ES doto vārdu var paļauties. Makrona “viens pret visiem” pieeja šajā procesā un citi nesenie lēmumi (piemēram, Krievijas balsstiesību atjaunošana EPPA tieši Francijas prezidentūras laikā) raisa bažas par kursu, kādu uzņēmis Francijas prezidents ar ambīcijām kļūt par ES līderi.

Déjà vu un apzināta amnēzija

Neskatoties uz atbalstu NATO un ES sankciju un vienotās ārpolitikas pieejai attiecībā uz Krieviju, vairāki Rietumvalstu līderi, un jo īpaši Makrons, joprojām laipo, notiekošo nesauc īstajos vārdos, slēpjas aiz diplomātiskiem terminiem un aizvirza sarunas uz prātojumiem par vajadzību stiprināt saites ar Krievijas tautu, ne vārda neminot par sankciju pastiprināšanas nepieciešamību pret Krievijas valsts pārvaldes pārstāvjiem un viņu ģimenes locekļiem. Notiek politiski un diplomātiski korektu frāžu komunicēšana simbolu kategorijās – ironiski, ka šāda pārprasta pieklājība tiek izmantota attiecībā uz agresorvalsti, bet ne runājot par nozīmīgāko aizsardzības aliansi pasaulē.

Francijas prezidents pārsteidza kolēģus daudzviet Eiropā, nosūtot uz Maskavu ietekmīgu delegāciju, lai apspriestu iespējas atjaunot savstarpējo dialogu. Laiks rādīs, vai šī virzība uz iesaisti paliks tikai franču valodā vai arī ES jaunā vadība spēs pārņemt grožus šajā jautājumā un citos galvassāpes raisošos ārpolitikas jautājumos. Makronam bija jārēķinās ar Ziemeļvalstu, Baltijas valstu un Centrāleiropas bažām par šādiem reveransiem un atkāpēm no kopīgi definētajām pozīcijām – tas vājina kopējo ES politiku un Krievijai signalizē, ka, sak, gan jau apniks Eiropai tās sankcijas.

Šķiet, ka Makrons un daudzu Rietumvalstu līderi jau atkal tic – ja Krievijai dosim iespēju, tā ļoti labprāt pievienosies starptautiskajai kopienai un ievēros tos pašus noteikumus, kas Rietumvalstīm šķiet kā pašsaprotamas normas.

Tas viss – par spīti tam, ka Krievija arvien tic, ka tai ir tiesības un teju pienākums noteikt, kā tās mazākajām kaimiņvalstīm būtu jāuzvedas, kādā virzienā jāattīstās un kuri sabiedrotie jāizvēlas. Bet tas ir absolūti kļūdains pieņēmums. Turklāt uz šī grābekļa tiek kāpts atkal un atkal, no pieredzes neiemācoties pilnīgi neko.

Raugoties uz Rietumu attiecībām ar Krieviju šodien, īsi pēc Aukstā kara beigām, un arī pat senāk, nepamet déjà vu sajūta. Arī pēdējie Francijas prezidenta neizprotamie mēģinājumi tuvināties Krievijai būs bijuši lemti neveiksmei. Absolūti prognozējams rezultāts. Jautājums ir, kāpēc kāds iedomājas, ka Krievijas ārējā vai iekšējā politika varētu mainīties, ja tas nav noticis desmitiem gadu. Kāpēc lai tā mainītos, ja Rietumu retorika nemitīgi iedrošina Krieviju, veicinot priekšstatu, ka tā ir lielvara, kuras ārpolitika ilgtermiņā ir veiksmīga un ar kuras interesēm jārēķinās? Ir tik daudz signālu, kas liek domāt, ka tā var turpināt tādā garā, neizjūtot būtiskas sekas. Krievija redz pasauli, ko pavada negurstoša vēlme no jauna pārstartēt attiecības ar Krieviju, un tas atkal un atkal noved pie nepamatota atslābuma savstarpējās attiecībās un prasībās vienam pret otru. Tā ir ļoti bīstama un tuvredzīga politika, jo katra nākamā krīze kļūst arvien nopietnāka, bet mēs izmantojam to pašu, no pieredzes atrauto pieeju.

Atšķirība starp principiem un pragmatismu

Kopumā – pat ja Makrons tiešām pastāv par saviem izteikumiem, viņa izvēlētā komunikācijas stratēģija ir ļoti neproduktīva. Ne tāpēc, ka viņš skaļi pateica to, ko jau 70 gadus ir prātojuši Eiropas līderi – diez, vai tiešām ASV pildītu piektā panta sniegtās garantijas.. galu galā esam nonākuši pie ASV spēku atrašanās Eiropā. Bet brīnīties un prātot par šādiem jautājumiem privāti, tête-à-tête vai neformālās sarunās ir viens, skaļi apšaubīt nozīmīgāko drošības garantu visam kontinentam – pavisam kas cits. Makrons runā kā no politikas attālināts, akadēmiskos prātojumos iestrēdzis domnīcas pētnieks nevis kā G7 valsts līderis. Un nesakiet, ka tam nav nozīmes – ar katru šādu šaubu paušanu, mūsu savstarpējās drošības garantijas nedaudz samazinās un pārliecība vienam par otru krītas. Kas it kā ir tieši pretēji tam, ko vēloties pats Makrons.

Kas būs ar ES? Kas būs ar NATO? Kas jādara mums? Jāturpina iestāties par starptautiskajām tiesībām, principiem, kā arī individuālo un kolektīvo drošību. Jāatgādina partneriem – atkal un atkal –, ka atkāpes no principiem, sankcijām un kopējas politikas, ir ne tikai “neērta atkāpšanās”, bet gan fundamentāls drauds starptautiskajai kārtībai, kas darbojusies desmitiem gadu. Kārtība, kas balstās uz daudzpusēju sadarbību, nepieļauj kopējo mērķu un principu neievērošanu, un klaja šo normu pārkāpšana nedrīkst kļūt par jauno normu. Tas ir bīstami.

Jā, protams, reizēm tas nav ērti, reizēm tas nav viegli. Reizēm gribas atmest ar roku, sak, lai tie paši tiek galā, mums te pašiem valstī vēl daudz ko darīt. Bet tā būs vienmēr – vienmēr būs kādi nemiera cēlāji starptautiskajā politikā, vienmēr būs vēl daudz ko darīt iekšpolitiski, un jāspēj darīt abus, neiebāžot galvu smiltīs. Iestājoties par principiem reizēm būs jāupurē ērtības un “mīļais miers”.

Ir vērts atcerēties, ka vārdi “principi” un “pragmatisms” nebūt nenozīmē vienu un to pašu, un reizēm mums ir bijis un būs jāizvēlas, novelkot starp tiem robežu. Šī pieeja nenozīmē ieslīgšanu kategorismā vai, tieši pretēji, tīros apsvērumos par izdevīgumu – tā signalizē zināmu politisko briedumu, kad esam gatavi sarunāties, bet nepārkāpjot sev svarīgākos principus.

 

Autors ir Saeimas deputāts, Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, Nacionālā apvienība

Komentāri (2)

andrejs 26.11.2019. 14.01

Droši vien lieki būs plaši iztirzāt Makrona lietoto metaforu, bet tomēr – klīniskajā izpratnē smadzeņu nāve ir neatgriezeniska
————————
Šis stulbais Makrona salīdzinājums (vai metafora) tikai liecina par viņa zināšanu līmeni.

0
0
Atbildēt

0

raivis_rudzitis 25.11.2019. 21.43

Domājams, ka tas saistīts ar krievu pēdējām aktivitātēm Āfrikas valstīs, tai skaitā Francijas bijušajās, bet, patiesībā, joprojām esošajās kolonijās.

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort