Esam sasnieguši galējo dzīves tempa robežu, ko mūsu ķermenis, prāts un dvēsele var paciest, uzskata žurnālists Karls Onorē (51), kurš aicina pievērsties «lēnai dzīvei», lai patiesībā paveiktu vairāk
Telefonzvani un īsziņas, sociālo tīklu paziņojumi, darbu gūzma, ekonomiskās vajadzības un izklaižu pārpilnība mūsu ikdienā radījusi steigu. Facebook jaunumu lasīšana, paralēli skatoties TV, un darba lietu kārtošana, gatavojot vakariņas, ir gandrīz vai ikdiena. Taču lēnās dzīves ideju popularizētājs Karls Onorē (Carl Honore) uzskata — šādi it kā iegūtā produktivitāte ir maldinoša un «maksā dārgi». Līdz ar nepieciešamību sadalīt uzmanību paildzinās katra uzdevuma izpildes laiks. Karls raksta grāmatas un ceļo pa pasauli, skaidrojot, kā «lēnuma» kustība var palīdzēt izbēgt no šī ritma. Pagājušajā nedēļā viņš Rīgā uzstājās Digital Freedom Festival.
Ar Karlu tiekamies ISSP galerijā Berga Bazārā tūlīt pēc viņa meistarklases. Lai gan pēdējos 20 karjeras gadus Karls veltījis tam, lai mudinātu citus samazināt tempu, pats nav nekāds lēnais sliņķis no animācijas filmas. Karls runā žigli un izstaro enerģiju, brīvajā laikā spēlē hokeju un skrien. «Man patīk ātrums!» Pirmajā brīdī tā var šķist pretruna, jo mantra «dzīvot lēni» izklausās pēc atteikšanās no ambīcijām un sasniegumiem, taču Karls, vairāk nekā 20 gadus vadot meistarklases uzņēmumiem, ir pārliecinājies — «strādājot lēni, patiesībā var izdarīt vairāk».
Vaicāju, kad cilvēcei sākās problēmas ar steigu? Karls uzskata — līdz ar pirmajiem laikrāžiem. Tikko cilvēks sāka mērīt laiku, tas kļuva par izsmeļamu, neatjaunojamu resursu. Modernās tehnoloģijas to tikai pastiprinājušas. «Rodas sajūta, ka ik brīdi sacenšamies ar pulksteni. Tas kaitē mūsu veselībai, uzturam, attiecībām, ģimenei, mācībām.» Jo rezultātā zaudējam radošumu un spēju apgūt jaunas lietas.
«Lēns» ir kļuvis par sliktu vārdu — ar to tiek saistīts slinkums vai intelekta trūkums. Karls cenšas mainīt šo priekšstatu, jo lēns nenozīmē neefektīvs. Lēns ir rūpīgs, klātesošs, metodisks un organizēts. Viņaprāt, ar ātrumu saistās bailes — temps ļauj nedomāt par lielākām lietām. «Tas ir veids, kā ignorēt problēmas un grūtus jautājumus, piemēram, kas es esmu, un kāda ir manas dzīves jēga? Vieglāk ir nedomāt un būt aizņemtam.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.