Kāpēc vēlētāji Ukrainā nobalsoja par komiķi Zelenski, un vai Putinam izdosies ievilināt viņu slazdā? Chatham House pētniece Orisja Luceviča uzskata — jaunajam prezidentam neizdosies ātri izpildīt solījumu par miera atjaunošanu, taču Ukrainai ir cerības kļūt par modernu valsti
Tas būtu ironiski, ja izrādītos, ka Donaldu Trampu ASV prezidenta amatā bija palīdzējusi ielikt Krievija, bet viņu gāzt būs palīdzējusi Ukraina, saka Orisja Luceviča. Ar Londonā bāzētās domnīcas Chatham House programmas Ukrainas forums menedžeri sarunājāmies gadskārtējās Rīgas konferences laikā pagājušo sestdien. Taču viņa uzsver, ka Ukrainas prezidents ir nevis dalībnieks, bet gan tikai «netīšs cietušais» ASV iekšpolitiskajā karā.
Runa ir par jūlijā notikušo telefonsarunu starp Trampu un Zelenski, kura kļuva par iemeslu impīčmenta izmeklēšanas sākšanai ASV Kongresā. Sarunā Tramps mudināja Zelenski izmeklēt sava politiskā konkurenta Džo Baidena dēla darījumus Ukrainā. Luceviča teic, ka nokļūšana ASV iekšpolitikas konflikta centrā radījusi Zelenskim sarežģītu uzdevumu nenostāties ne republikāņu, ne demokrātu pusē, jo Ukraina nevar atļauties zaudēt nevienas atbalstu. Viņasprāt, līdz šim Zelenskim tas esot izdevies.
Bet kāds iespaids uz Ukrainas iekšpolitiku ir Zelenska teiktajam sarunā, ka ģenerālprokurors būšot «simtprocentīgi mans cilvēks»? «Tas ir kā pateikt, ka Kijeva ir Ukrainas galvaspilsēta,» viņa atbild. Visi tāpat zinot, ka ģenerālprokurors ir prezidenta cilvēks. Daudz lielāka vilšanās Ukrainā esot par to, ka Krieviju abi nepieminēja vispār un neapsprieda, kā ASV varētu Ukrainai palīdzēt konflikta risināšanā. Ukraiņiem nākoties secināt, ka ASV prezidents nevar sniegt Ukrainai drošības garantijas un šajā — vissvarīgākajā — jautājumā viņiem jāmeklē abu partiju atbalsts Kongresā.
Kāpēc vēlētāji Ukrainā pavasarī balsoja par komiķi, no kura diezin vai varēja cerēt sagaidīt šādu jautājumu risināšanu? Luceviča atzīst, ka arī viņu izbrīnījis tik liels atbalsts šādai personai militāra konflikta laikā, kad prezidents ir arī bruņoto spēku augstākais komandieris. Taču ukraiņi acīmredzot «ir pieraduši sadzīvot ar konfliktu, kas ilgst jau sesto gadu un kļuvis par jauno normu». Tas esot arī iepriekšējā prezidenta Petro Porošenko nopelns, ka cilvēki jutās gana droši, ka valdība šo konfliktu kontrolē. Tāpēc nenostrādāja viņa taktika vēlēšanās — ka izvēle esot starp viņu, kas atbalstot «armiju, baznīcu un valodu», un Putinu, kurš to apdraud.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.