fbpx

Nevaram piemeldēties? Aizmirstam! 2

Neatkarības laukums. Ilustratīvs foto: Edijs Pālens, LETA
Dainis Lemešonoks
Print Friendly, PDF & Email

Kas gan vēl izskatās neveiklāk par žurnālistikas veterānu, kad viņš tēloti brīnās par lietām, ko patiesībā pats labi zina un atceras? Nedēļraksta IR komentētājs Pauls Raudseps publikācijā «Dabūjām viņus ārā» 5.septembra izdevumā izliekas pārsteigts, kāpēc Krievijas karaspēka izvešanas jubileja Igaunijā tika atzīmēta ar uguņošanu, bet Latvijā – vien ar Edgara Rinkēviča tvītu. Kāds naivums mūsu sirmos gados!

No otras puses – esmu pazemīgi pateicīgs Raudsepam, ka viņš liek žurnāla lasītājiem aizdomāties par Latvijas sabiedrības vēsturiskās atmiņas “īpatnībām”. Gluži tāpat kā Gunāram Kusiņam, Satversmes tiesas tiesnesim, kurš Saeimas rīkotajā Jāņa Čakstes 160 gadu jubilejas ceremonijā teatrālā naivumā atļāvās vaicāt: kāpēc joprojām parlaments nav politiski izvērtējis jeb nosodījis 15.maija apvērsumu? Šī “rupjība” bija vistiešāk adresēta pasākuma namamātei Inārai Mūrniecei. Viņa savu artavu Kārļa Ulmaņa vadonības kulta izmisīgajā uzturēšanā devusi kā “nacionālkonservatīvo” centienu ideologa Voldemāra Krustiņa protežēta žurnāliste un “Visu Latvijai!” lāpnese. Esmu dziļi pateicīgs arī Jāņa Čakstes stipendiātam Reinim Labzaram, kurš šajā pašā konferencē “tīši” atgādināja – arī klātesošajiem Jaunās konservatīvās partijas (JKP) politiķiem – pirmā valsts prezidenta teikto, kāpēc Latvijas augstskolai ir nepieciešama ministrei Ilgai Šuplinskai un partijai tik netīkamā autonomija.

Cēlonis tam, kāpēc Latvija “ietaupīja uz uguņošanu”, ir vairāk nekā acīmredzams – jebkādi nopelni par šo Latvijai tobrīd un joprojām nozīmīgo ārpolitisko uzvaru pienākas patlaban «pavisam nepareiziem» politiķiem.

Toreizējam Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, premjerministram Valdim Birkavam, ārlietu ministram Georgam Andrejevam. Protams, arī Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim un viņa vietniekam Jānim Dinevičam, kurš kā Latvijas delegācijas vadītājs 1992.gadā sāka sarunas ar Krieviju, un, valdībām mainoties, šo pozīciju pārņēmušajam Mārtiņam Virsim, Ārlietu ministrijas parlamentārajam sekretāram. Uzskaitījums ir ņemts no akadēmiska raksta, kura autors ir līguma kompromisus sīvi kritizējošais Tālavs Jundzis.

Nav ne partijas, ne kādu aktīvu politiķu, kuri tagad varētu vai gribētu pretendēt uz, atvainojos par sovjetisko banalitāti, savu dalību “baļķa nešanā”. Tāpēc nav pat runa par revanšu, ko it kā ar šo aizmirstību guvuši līguma slēgšanas toreizējie pretinieki, apgalvojot, ka viņi panāktu pilnīgi ideālus nosacījumus vai pat Krievijas armijas aizvākšanos bez jebkādiem nosacījumiem.

Šajā gadu tūkstotī politikā ienāca – visjūtamāk 2002.gadā, pēc tam 2011.gadā, un pērn – tādas partijas un to pašpārliecināto rekrūšu paaudze, kam kopumā nebija ne tiešas, ne arī jebkādas sentimentālas sasaistes ar atmodas laiku un Latvijas Republikas restaurācijas procesu. Kaut šajās partijās redzamās vietās bija daži Latvijas Tautas frontes pārstāvji. Tas ļāva debitantiem bez jebkādas aiztures noliegt visu padzīto priekšteču veikumu, sludinot sevi par vienīgajiem laimnešiem un tautas glābējiem. Atsaucoties uz banālo parunu, šādas netīrā ūdens laistīšanas galvenais mērķis bija aizdabūt nost no publikas acīm jaunpiedzimušo.

Turklāt pašā Latvijas sabiedriskajā domā ik pa brīdim novērojama vēlme izraisīt apzinātu savas politiskās pieredzes “amnēziju”, lai tā atbrīvotos no jebkādas atbildības par savu pilsonisko izvēli, melīgi iztēlotu sevi kā politiskās varas pavestu un piesmietu jaunuvi. Kā rādās, jau patlaban ir grūti atrast kādu Latvijas pilsoni, kas būtu balsojis par KPV LV…

Atmodas žargonā izsakoties, mūsu vēsturisko atmiņu diezgan bieži ietekmē tīšs mankurtisms.

Tā kā Latvijas ceļš (LC) sen ir beigts un pagalam, diez vai kāds politiķis, vēsturnieks vai publicists saredz profitu (labumu – red.) šīs partijas veikuma reabilitācijā. Populārs no tādām izdarībām tik tiešām nekļūsi. Visiem – varai, publikai, medijiem – ir ērtāk gānīt “ceļiniekus” kā ž#dmasonus un valsts “prihvatizatorus”, kuru īstenotā prettautiskā politika iedzina Latviju postā… un vēl – kas droši vien ir pavisam briesmīgi un nepiedodami! – arī līdz ausīm dziļi eirofondos, Ziemeļatlantijas aliansē un Starptautiskā Valūtas fonda jūgā. LC iesēto ražu gan novāca jau pavisam citas, “pareizākas” rokas.

Iespējams, Latvija tagad varētu būt krietni “eiropeiskāka, ziemeļnieciskāka, igauniskāka”, ja 1993.-1995.gada tobrīd Latvijas konsekventi proeiropejiskā partija dažos kritiskākos brīžos saņemtu principiālu atbalstu no paša proeiropejiskākā Latvijas medija, un arī tā kritika tiktu uzklausīta bijīgāk. Taču te, sagrozot Blaumani, nekādi prāta apsvērumi netika pāri tam žogam, ko cēla Dienas vadones jūtas. Laikraksta simpātijas toreiz tika “apgaismotajam menedžerim” Andrim Šķēlem ar visām no tā izrietošajām sekām… Ak, bet šīs ir vien izbijuša “ceļinieka” (1993-1996) atmiņu grēmas, nekas vairāk!

Nesen LTV demonstrēja igauņu kolēģu radītu filmu Rodeo par Marta Lāra un citu kaimiņzemes politiķu darbu pēc neatkarības atgūšanas, attīrot savu valsti no okupācijas drazām, liekot pamatus tautas labklājībai. Apbūra gan darba vēsturiskais patiesums, gan cieņa, ar kādu autori attēloja stāsta varoņus viņu panākumos un arī kļūdās. Man ir grūti iedomāties, ka mums, latviešiem, līdzīgs videostāsts varētu tapt par pašlaik vispārējai aizmirstībai pakļauto Ivaru Godmani.

Tiesa, šī cilvēka politiskā karjera beidzās vairāk nekā nožēlojami – bet tik un tā šāds fināls neiznīdē viņa paveikto. Jāatzīst – Godmanis ir daudz sarežģītāks, pretrunīgāks un traģiskāks politiķis nekā idejiski monolītais un ārēji flegmatiskais briļļainis Lārs. Diemžēl pašas LTV vingrinājums vēsturiskās hronikas žanrā – raidījumu cikls “Deviņdesmitie” – bija (manuprāt) caurausts ar mūslaiku tīrroču lētu vīzdegunību, viņiem saredzot valsts atjaunošanas desmitgadē vien “netīrā ūdens bļodu”. Kaut veidotāju vidū bija arī aculiecinieki un līdzdalībnieki.

Tāpēc katrs nākamais “sarkanais datums”, pieminot mūsu jaunāko laiku vēstures jubilejas, rada arvien lielāku risku ieraudzīt arvien lielāku plakātismu atlasītajos faktos, dzirdēt atbilstoši tagadnes konjunktūrai “piefrizētākas” atmiņas un tukšākas frāzes.

Laikam ejot, “bilde izplūst”, tas ir neizbēgami – tomēr iespaids par tīšu selekciju ir pārāk spēcīgs.

Jo īpaši tāpēc, ka es joprojām atceros, cik vienkārši, pat pašsaprotami, bez iebildēm 2003.gada Dziesmusvētku noslēguma koncerts tika attīrīts no “oranžā” Raimonda Paula dziesmām. Un vēl “dežurējošās svētbildes”, kas aizsedz aizmirstos, nepieminamos, netīkamos… Dieviņš un Māra lai dod Dainim Īvānam veselību un možu garu, bet viņš nav atmodas alfa un omega! Vien, atšķirībā no citiem atmodas celmlaužiem, ir jau palicis pavisam nekaitīgs un līdz ar to tagadējai valdīšanai parocīgs “pats sev piemineklis”.

Autors Dainis Lemešonoks ir žurnālists.

Komentāri (2)

Drosma97 17.09.2019. 09.21

Guntis Ulmanis bija tikai un vienīgi acu mirkšķinātājs , par viņu kā personību spilgti liecina viņa viesi jubilejā – vieni vienīgi korupcijā aizdomās turētie , pat ne apsūdzētie , bet turētie …

Taču te, sagrozot Blaumani, nekādi prāta apsvērumi netika pāri tam žogam, ko cēla Dienas vadones jūtas. Laikraksta simpātijas toreiz tika “apgaismotajam menedžerim” Andrim Šķēlem – par šo gan es varētu piekrist par 101%

vispārējai aizmirstībai pakļauto Ivaru Godmani – vai tas ir tas pats fizmats un prmejers, par kura kopīgo ar VDK čekistiem – vizīti – šantāžu medijiem stāstīja LU rektors Lācis? Vai tas ir tas pats premjers, kurš mums savilka jostas un mums atnemto sabēra pareksiešu kabatās un par to tika apbalvots ar labklājības un miera gadiem Briselē ?

vai tas ir tas pats ekspremjers, kurš tagad sildās un bauda dzīvi čekistu vadītā uzņēmumā ?
tas pats , kura čekas klaudzinātāja lieta ”pazuda, izkūpēja” gaisā ?

nu ko jūs Lemešonoka kungs te berziet mūsu smadzenes ar drāšu birsti ?! Apžēlojieties !!!!
Kā jums kauna nav!

0
0
Atbildēt

0

Drosma97 17.09.2019. 09.12

“Cēlonis tam, kāpēc Latvija “ietaupīja uz uguņošanu”, ir vairāk nekā acīmredzams – jebkādi nopelni par šo Latvijai tobrīd un joprojām nozīmīgo ārpolitisko uzvaru pienākas patlaban «pavisam nepareiziem» politiķiem. ” – tie paši , kuri lika pamatus Latvijai, kura atskirībā no Igaunijas turpina sovjetizēties, russificēties un kremlizniēties? Par kādiem politiķiem ir runa?

Tāvietā , lai atkal skaldītu matus , ko visu labu kurš politiķis ir izdarījis un kurš nav – būtu nu mums uzrakstījuši un pastāstījuši – kā tas nākas, ka Rīgā par velti vizinām visus krievu militāristus un viņu gimenes , kamēr Tallinā un Viļņā nē ?

Ulmaņa kults NA ir tāds pats ierocis kā “krievi nāk” – par to pat nav vērts strīdēties – skaidrs, ka naciķi sev pirkstu galus nost nekodīs – jautājums būtu nevis par vienu naciķu, bet visas nācijas atbildību – kāpēc mēs nevērtējam savu vēsturi , kāpēc mēs jēli rubinam nabiņas kaut kādos vēsturiskos romānos, kuri tomēr izrādās nav vēsturiskie romāni ?
Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka šai hibrīdvalstij – ES + PADOMJU SAVIENĪBA pastāvēšanas priekšnosacījums ir dumja, debilizēta, nabadzībā un beztiesiskumā nospiesta tauta , bez vēsturiskās atmiņas, atsvešināta no kultūras , no valsts varas , viens no otra ( ekonomiskās emigrācijas laikā izjauktās ģimenes , iztukšotie lauki )

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu