fbpx

Neredzamie mākslinieki

Oskars Plataiskalns, Dekorāciju darbnīcas vadītājs. Foto — Edmunds Brencis
Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Viņi kultūras pasākumiem gādā visu nepieciešamo, lai apmeklētāji baudītu mākslu un pat nepamanītu, ka kāds ir veidojis podestus, sastatnes, apgaismojumu, dekorācijas un butaforijas. «Tas nozīmē, ka esam labi strādājuši,» saka Dekorāciju darbnīcas vadītājs Oskars Plataiskalns

Kad Oskars Plataiskalns nosauc šīs vasaras pasākumus, šķiet, ka viņa vadītais uzņēmums bijis visur. Veidojuši butaforijas — krustus un sveces — Nacionālās operas izrādei Karmelīšu dialogi, dekorācijas tautas deju festivāla Sudmaliņas koncertam Dzegužkalnā un vienai no koncertizrādēm Latvijas gredzens Dailes teātrī, ar Reiņa un Kristas Dzudzilo darbu bijuši Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē, apmēram divus mēnešus taisīja skatuves un vizuālos objektus sarunu festivālam Lampa. «Divas fūres pieražojām,» saka Plataiskalns, Dekorāciju darbnīcas dibinātājs un vadītājs. 

Un viņš turpina uzskaitīt šīs vasaras darbus: «Bija Siguldas opermūzikas svētki, kuriem sekoja mazs, jauks projekts Flīģelis, kur taustiņos bija jāiemontē audioatskaņotāji. Liela bija Nacionālajā mākslas muzejā skatāmā mākslas un zinātnes festivāla RIXC izstāde Zaļš. Atmaskots. Turpinājumā bija simfonisko orķestru festivāls Rīga Jūrmala, dažādi objekti Leļļu teātrim, gatavojām dekorācijas metāloperai Kurbads Lucavsalā.» Nupat septembra sākumā Latvijas Nacionālā bibliotēka simtgades svinībās atklāja izstādi Neredzamā bibliotēka, un arī tai iekārtojumu izgatavoja Dekorāciju darbnīca. Tā piedalījās daudzu kultūras pasākumu veidošanā, bet vai daudzi zina, ka pastāv tāda darbnīca? 

Dekorāciju darbnīca atrodas Maskačkā, vienā no padomju laikos celtajām industriālajām ēkām ar betona sienām un grīdu. Vīri strādā pie dažādiem verķiem, ar tiem var izlocīt caurules un loksnes, metināt un zāģēt gan metālu, gan koku. Te ir velcējamās iekārtas, urbji, zāģi, āmuri, frēzes un ēveles un, kā jau darbnīcā, arī skaidas un putekļi. «Mēs te netaisām mākslu, mēs darām visu, lai māksla tiktu pamanīta,» saka Oskars.  

No augstskolas uz teātri

Par tehnisko darbinieku dažādiem kultūras pasākumiem Oskars sācis piestrādāt jau skolas un studiju gados, kad vispirms bijis skaņu operators Majoru Kultūras namā, tad gaismotājs Jūrmalas teātrī. «Fantastisks darbs studentam, jo visi mēģinājumi notika vakaros, izrādes — brīvdienās,» atceras Oskars. Viņš studēja elektrotehnoloģiju datorvadību Rīgas Tehniskajā universitātē. Pasniedzēji mēģinājuši puisi ievilināt akadēmiskajā pasaulē, Oskars ir līdzautors vairākiem pētījumiem par tiristoru (pusvadītāju ierīces) izmantojumu elektrosistēmās. Taču viņš ātri saprata, ka akadēmiskā karjera nevilina — gan toreiz, gan tagad gribas strādāt ne tikai ar galvu, bet arī ar rokām. 

Bet studiju laikā iegūtās zināšanas noder darbnīcā. «Piemēram, Jāņa Skuteļa TV studijai šobrīd top objekti ar gaismas diodēm. Salodēt tās var ikviens. Bet, kad jāsāk saprast, kā diodes strādā un kā tās darbināt, noder augstskolā iegūtās zināšanas. Piemēram, operai mūsu uzņēmums ir taisījis daudzus sarežģītus gaismas objektus ar dažādiem vadības elementiem,» skaidro Oskars.

2003. gadā, ieguvis maģistra grādu, Oskars tomēr akadēmisko darbu augstskolā nomainīja pret gaismotāja amatu Jaunajā Rīgas teātrī. Tas bija laiks, kad Alvja Hermaņa iestudētais Revidents Zalcburgā dramatisko teātru festivālā ieguva galveno balvu, Hermanis kļuva par Eiropā zināmu un pieprasītu režisoru, bet Jaunajam Rīgas teātrim bija jābrauc pa visu pasauli viesizrādēs. «Tas bija interesanti. Pilnīgs rokenrols,» atceras Oskars. Viņš teātrī tika paaugstināts amatā par uzvedumu daļas vadītāju un tagad ar ironiju atceras, ka galvenais pienākums bija «pārbīdīt papīrīšus, kas ir drausmīgi garlaicīgi un nomācoši». 

Pienācis brīdis, kad šis darbs apnika. «Šķita, ka neko vairāk tur panākt nevaru,» Oskars paskaidro, kāpēc 2007. gadā no Jaunā Rīgas teātra aizgāja prom bez nožēlas. Pusgadu izturējis birokrātisku darbu galvaspilsētas pašvaldības uzņēmumā Rīgas Gaisma, līdz aizgāja arī no turienes. Daudz vairāk viņam patika darbs, kam bija pievērsies pa vakariem — palīdzēja scenogrāfiem veidot dekorācijas, māksliniekiem — izstādes. «Izlīdzēju, izlīdzēju, līdz pamazām tas kļuva par manu nodarbošanos,» saka Oskars. 

Dekorāciju darbnīcu 2007. gada decembrī viņš nodibinājis, apstākļu spiests. Mākslas jomā neesot ierasts maksāt skaidru naudu un blēdīties ar nodokļiem, finanšu darījumi ir caurskatāmi. «Tāpēc vai nu man pārskaitīja autoratlīdzību, kas ir piņķerīgi, vai nu slēdzām līgumu par darba izpildi, un arī tas ir ķēpīgi sarežģīti. Sapratu, ka vajag uzņēmumu, lai var izrakstīt rēķinu, un miers,» paskaidro Oskars. 

Sākumā strādājis viens, bet mūždien kāds bija jāsarunā palīgos. Tāpēc Oskaram pievienojies Ģirts Zvirbulis, bijušais Jaunā Rīgas teātra skatuves darbinieks. «Fantastisks džeks! Ja ir skaidrs, kas jāuztaisa, tad viņam nav vajadzīgs pat rasējums. Gan sametinās, gan apšūs, gan nokrāsos,» paskaidro Oskars, kura uzņēmumā tagad jau strādā 14 darbinieki. 

Meistari, kuri var visu

Oskars varētu vadīt ekskursijas pa savu darbnīcu — tik interesanti tajā ir! Lūk, griesti noklāti ar dekorācijām, kas izmantotas 2015. gada skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos butaforisku autobusu izveidei. Birojā, kas ir vienīgā telpa ar krēsliem un pāris datoriem, pie sienas ir lielformāta fotogrāfijas ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem 70. gadu tērpos un interjerā. Noliktavā filmētas Dāvja Sīmaņa kinolentes Tēvs Nakts ebreju glābēja Žaņa Lipkes Ķīpsalas mājas slēptuves ainas — bunkuru veidoja Dekorāciju darbnīca. «Iekāpa Kauguros, kur atradās Ķīpsalas mājas filmēšanas laukums, šķūnī grīdas lūkā un izkāpa šeit,» pasmejas Oskars, kurš kopā ar kolēģiem piedalījās arī režisora filmas Pelnu sanatorija veidošanā. Šajā noliktavā Dekorāciju darbnīcas veidotā vidē filmēti inscenējumi arī nesen pirmizrādi piedzīvojušajai filmai Spiegs, kurš mans tēvs. 

Taču Oskaram šķiet interesantāk tas, kas notiek darbnīcā, kur pašlaik tiek gatavota rotējoša pamatne scenogrāfa Andra Freiberga izstādei Arsenālā un lustra operas jauniestudējumam Spēlēju, dancoju. «Mums ir trīs metināšanas aparāti, metāla zāģi, urbji, velcējamās iekārtas, protams, koka zāģi, frēzes un ēveles,» Oskars ātri izstāsta un norāda uz kādu iekārtu. «Šis ir apmēram 40 gadus vecs padomju laiku lūznis, ar ko var izlocīt dažādas caurules. Izskatās paštaisīts, bet kalpos mūžīgi.» Darbnīcā ir vēl viens cauruļu locītājs, ar kuru var taisīt milzu gredzenus, metāla lokšņu locītājs, metinātāju galdi, vertikālais zāģis un īsta darba duna — visi strādā. 

Oskars īsi izstāsta, kā pirms gadiem desmit, īrējot telpas bijušajā VEF, kur tolaik bija arī daudzas mākslinieku darbnīcas, atrada sev un Ģirtam Zvirbulim pirmos kolēģus. Tagad nelielajā kolektīvā ir gan namdari, skārdnieki, galdnieki un metinātāji, gan butaforiju meistare, porcelāna māksliniece un juvelieris. Daudzi no viņiem pirmo pieredzi guvušo kādā no Latvijas lielākajiem teātriem. Tomēr, pievienojušies Dekorāciju darbnīcai, palikuši tai uzticīgi — neviens nav aizgājis prom. «Esmu domājis, kas notur,» saka Oskars, aizlicis plaukstas aiz pakauša. Ne jau tikai laba alga, kas ir labāka nekā tehniskajiem darbiniekiem teātros. «Mums nav strikta darba laika no astoņiem līdz pieciem. Ja nav darba, var nenākt. Bet, ja ir, tad jāstrādā. Ir bijis tā, ka strādā caurām naktīm bez gulēšanas.» 

Stāstot par kolēģiem, Oskars uzsver — katram savs talants. «Ilze Egle kādreiz bija operas butafore, pēc izglītības viņa ir metālmāksliniece, bet pēc aicinājuma — rotu meistare. Ja ir knibelīgie darbiņi, viņa nāk un strādā,» stāsta Oskars. «Kā butafore viņa ir vienkārši ģeniāla. Rīgas Krievu teātrim Viestura Kairiša izrādei Mumu viņa ir taisījusi divas lelles, kas bija aktieru kopijas. Līdzīgas lelles viņa gatavojusi arī Nacionālajam teātrim. Nesen kādai filmu studijai uztaisīja lāča galvu — masku. Kristīne Niedrāja Nacionālās bibliotēkas izstādei Luters. Pagrieziens deviņu kvadrātmetru laukumu nolīmēja ar zelta lapiņām. Tam ir vajadzīga ļoti liela pacietība. Mārtiņš Lūsis veidojis daudzus gaismas izstrādājumus operai: sveces, dažādus miniatūrus LED gaismas objektiņus. Kā jau juvelieris, visu dara skaisti un precīzi. Darbs ir tehnisks, bet vienlaikus arī māksliniecisks.»

Katra diena citāda 

Pie vienas no sienām redzama mākslinieces Kristīnes Pasternakas zīmēta sieviete ar krēslu, uz galda stāv operai nepieciešamās lustras mets. Kā mākslinieki nodod savas idejas darbnīcas meistariem? «Kā nu kurš. Anna Heinrihsone smuki visu sazīmē ar zīmuli, Kristīne Jurjāne zīmē datorkolāžas, Andris Freibergs vienmēr ir sagatavojis mapīti ar titullapu un ar roku zīmētiem rasējumiem,» atbild Oskars. 

Viņš uzskaita institūcijas, kas pasākumu rīkošanā sadarbojas ar Dekorāciju darbnīcu: Latvijas Nacionālā opera un balets, Kim?, RIXC, Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle, Jaunā teātra institūts, Nacionālais mākslas muzejs, Leļļu teātris. Bet parasti darbnīcas vadītāju uzmeklē nevis organizatori vai režisori, bet scenogrāfi un mākslinieki. Diezgan bieži, uzklausot viņu idejas, Oskars ar kolēģiem pie sevis nodomājot, ka to taču nav iespējams izdarīt! Bet viņi nekad to nesaka un, kad sāk strādāt, izdomā, kā īstenot iecerēto. Taisa pilnīgi visu — sākot no sīkiem nieciņiem un beidzot ar milzu dekorācijām, gan butaforijas, gan apgaismojumu.  

Lūgts izstāstīt, kas pašam no darītā šķitis aizraujoši, Oskars min lielizmēra skaņas instalāciju Daudzskanis, kas pērn bija skatāma Nacionālajā mākslas muzejā. To veidoja mākslinieki Krišs Salmanis un Anna Salmane kopā ar komponistu Kristapu Pētersonu. «Mūsu uzdevums bija izgatavot milzu caurules, kurām vajadzēja skanēt kā ērģeļu stabulēm. Kad pabeidzām darbu, Kristaps Pētersons teica: «Skan ideāli, bet pilnīgi citādi, nekā biju iedomājies,»» Oskars smejas par visneparastāko komplimentu savam darbam. «Vizuāli tas arī izskatījās ļoti skaisti,» viņš piebilst. Viņš pārliecinoši atbild uz jautājumu, vai katru dienu gribas iet uz darbu. Jā, jo zina — tur nebūs jādara tas pats, kas vakar. Katra diena citāda.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Interese. Katru dienu jāuztaisa jauna lieta un jāmēģina uztaisīt kas tāds, par ko sākumā domājam, ka to nav iespējams izdarīt.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Lielu kļūdu nav bijis, bet mazas kļūdas ir nepārtraukti, no tām nevar izvairīties.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Pacietību un darba sparu! Nekas cits nav vajadzīgs. Ja kaut ko dara tikai naudas dēļ, sevi jāpiespiež strādāt. Tāpēc jābūt interesei par to, ko dari.»

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu