Romāns Vilcene un atraitnis — stāsts par vientuļu sevis meklētāju Rumānijas kalnos
Leona Brieža jaunais romāns ir nozīmīgs teksts vismaz trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir spilgta versija nemirstīgajam stāstam par sevis meklēšanu un atrašanu, kad cilvēkam jāpiedzīvo atšķirtība no ierastās ikdienības — kalnā kāpjot, tuksnesī izejot vai meža biezoknī iespraucoties. Otrkārt, Leonam Briedim ir eleganti izdevies tikt galā ar laiku, proti, pagājušo laiku saaudums ar «te un tagad» ir gluži vai nemanāms, taču vienlaikus pārdomāti trāpīgs un tāpēc jo iedarbīgāks. Un, treškārt, jūs vēl nebūsit lasījuši tik jaudīgu, reljefu un ticamu dabas ainavu aprakstu, kurā puķu, putnu un koku scenogrāfijā cilvēks sastop vilku (vilceni) un top nevis vilka plēsts, bet glābts.
Grūti teikt, vai šo var vai nevar uzskatīt par latviešu literatūras klasiķa Leona Brieža — divu duču dzejas krājumu, bērnu grāmatu, atdzejas grāmatu un eseju autora — debiju prozas žanrā. 2000. gadā tika izdots 80. gadu sākumā sarakstītais kinoscenārijs filmai par dzejnieci Austru Skujiņu Asinīs krāsotās ilgas (Minerva), ko var lasīt kā prozas gabalu. Bet šis noteikti ir un paliks viens no latviešu literatūras retumiem — valodas un stāsta uzbūves dēļ.
Leons Briedis savā romānā ir vārdu devējs, nozīmju skaidrotājs un atgādinātājs. Kalnos nejauši sastaptā vilcene uz visiem laikiem būs un paliks «mežalaņķīts». Desmitiem vārdu un nosaukumu Brieža tekstā ņirb ap katru kalnos sastapto puķi, augu, koku un putnu. Ne tikai vārdi vien, bet arī to sazarotās nozīmes — par svētu turētais plūškoks (pliederis), kura priekšā cepure jānoceļ, dzeltenīgās madaras, arī sinzienes, par kurām klīst nostāti kā par lauku un mežu laumām, ēdelveisi, kurus, Rumānijas karalieni Elizabeti godājot, te dēvē arī par kalnu karalieni un valdnieces puķi, dzelzszāle verbēna, no kuras mīlestības pieburšanas dzira vārāma. Nepārprotami, ir rakstīts ar lielu mīlestību — dabas valoda bieza un dāsna, jo, «tāpat kā Dievs nebija taupījis krāsas, ļaudis nebij skopojušies ar vārdiem, izdāļājuši un izbārstījuši tos no mutes mutē». Šajā bioloģisko, leksisko un ārstniecisko nozīmju pārbagātībā jābrīnās tikai par galvenā varoņa enciklopēdisko prātu, kas spēj to visu atminēties (jo teksts taču uztverams gan kā metaforisks ceļš pašam pie sevis, gan kā stāsts par izdzīvošanu kalnos).
Dabas tēlojums — atraitņa un vilcenes sirojumi kalnos — ir romāna lielākais spēks un baudījums. Atmiņas, kas ved mūs prom, atpakaļ sadzīvē — laulības dzīves ainās, sarunās ar draugiem un paziņām —, zaudē kalnu ainām, jo gandrīz katrs no tēliem, ko sastapis stāsta varonis, cenšas tam aprādīt dzīves patiesības. Mainās šīs «dzīves skolas» saturs, bet ne forma — šķiet, ka galvenajam varonim, pārvietojoties pa dzīves ceļu, ik pa brīdim nāk priekšā kārtējais «skolotājs» ar savu atziņu pauniņu. Tāds ir Vasilis, kurš saka: «Dzīvo bez cilvēkiem. Dzīve bez cilvēkiem pati īstākā dzīve.» Tāda ir Susanna: «Donkihota sūtība nav vis cīnīties ar vējdzirnavām, bet gan radīt vēju.» Tāds ir Hideki un, protams, raganīgi viedā Karlīnas tante: «Dēliņ, nevajg kautrēties no sevis…»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.