Starptautiskā mākslinieku izstāde Zaļš / Atmaskots apšauba zaļās domāšanas bezierunu pozitīvismu
Slepkavnieciskas tapetes, apdullinoši lietusmeži, urbāni bišu dārzi un robotizēti mauriņi ir tikai daļa no 17 mākslinieku un zinātnieku kopradītā, kas šobrīd ir skatāms Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē. Telpas apdzīvo krāsu datu un infrasarkano monitoru veidotas videoainavas, tiešsaistes algoritmu animācijas, utopiski modeļi, luminiscējoši toksiska stikla objekti, hibrīdskulptūras, politiskas retrospēles, dokumentālas un manipulētas fotogrāfijas, kā arī skaņu instalācijas. Jauno mediju kultūras centra RIXC organizētā starptautiskā grupas izstāde ar nosaukumu Zaļš / Atmaskots (kuratori Rasa Šmite, Raitis Šmits un mediju mākslas pētnieks Jenss Hauzers) muzeja zāles ir transformējusi zaļās domāšanas pārvērtēšanas inkubatorā.
RIXC darbību var raksturot tikai ilgstamības formā, jo viņu projekti ir mūžīgā attīstības stadijā. Tāds bija Šmitu individuālais purva bateriju projekts, kuru bija iespēja skatīt Purvīša balvas 2019 finālistu skatē, un tāda ir arī jaunā izstāde, kas norisinās RIXC Mākslas un zinātnes festivāla ietvaros. Izvirzītās tēmas savā aktualitātē nekad neatpaliek, gluži otrādi, tās parasti skrien kādu solīti pa priekšu. Arī šoreiz, pievēršoties klimata izmaiņu, ekoloģijas un zaļā dzīvesveida jautājumiem, kuratoriem izdodas pabīdīt šo jautājumu nedaudz tālāk, apšaubot zaļās domāšanas bezierunu pozitīvo vēstījumu.
Lai gan izstāde nav sadalīta tematiskos blokos, ekspozīcijā skatāmos projektus var iedalīt četros idejiskos segmentos. Atsevišķi darbi aplūko «zaļo» kā krāsu, dekonstruējot tās dabiskuma metaforu. Šīs tēmas ietvaros kultūras vēstures cienītājiem noteikti patiks amerikāņu mākslinieka Adama Brauna instalācija Ēnas no nāves sienas, kas veltīta ar arsēna pigmentu atjauktā «Parīzes zaļā» izmantojumam augu motīvu attēlošanai tapetēs un apģērbā. Vai nav ironiski, ka, cenšoties atdarināt dabu, tiek radītas slepkavnieciskas tapetes, kas lēnām noindē? Līdzīgs cilvēka vēlmju absurda portrets atklājas arī citos darbus, piemēram, kanādieša Roberta Hengevelda Perfektajā mauriņā, robotam «izmisīgi» cenšoties saglabāt neliela zāliena formu un zaļumu.
Citus māksliniekus vairāk nodarbina zaļās ideoloģijas viltus reprezentācijas. Vācu māksliniece Eva Marija Lopesa veido lielformāta grafiskas mandalas Es nesolīju tev zaļu dārzu, kurās var atšifrēt dažādu nebūt ne zaļi domājošu agroķīmijas uzņēmumu dabas elementus imitējošus zīmolus. Savukārt izstādes noslēguma daļā būs piedzīvojams tumsā atskaņotais spāņa Francisko Lopesa Hiper-lietusmežs. Mākslinieks hiperbolizē lietusmeža nepārskatāmību, atstājot skatītāju pilnīgā tumsā un pastiprinot visas ierakstītās lietusmežu skaņas vienotā troksnī.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.