fbpx

Šādu inflāciju var izslimot

Foto: Ieva Leiniša, LETA
Pēteris Strautiņš
Print Friendly, PDF & Email

Patēriņa cenu inflācija jūnijā turējās samērā augstā līmenī, vidējās preču un pakalpojumu cenas pieauga par 3,0%. Tas gan ir mazāk nekā aprīlī, kad gada inflācija bija 3,4%.

Patlaban Latvijā ir augstākā inflācija Baltijā. Turpretim pēdējos trīs gados (līdz 2019. gada maijam) vidējā inflācija Latvijā (2,4%) ir bijusi zemāka nekā Igaunijā (3,0%) un Lietuvā (2,6%). Daļēji šīs atšķirības noteikuši atšķirīgi ekonomikas cikli — nekustamo īpašumu un darba tirgus sasilšanas hronoloģija, bet daļēji nodokļu politika.

Par Latviju un šā gada jūniju runājot, pārtika un mājokļu uzturēšana arī radījuši pusi no kopējā cenu kāpuma gada laikā.

Straujāk par vidējo augušas pārtikas cenas. Tas daļēji izriet no pasaules izejvielu cenām, piemēram, pasaulē šopavasar ļoti strauji kāpa cūkgaļas cena, jo Ķīnā ražošanu krasi sašaurināja Āfrikas cūku mēris. Nu jau cenu augstākais punkts ir aiz muguras, bet laikā no 20. februāra līdz 19. maijam cenas palielinājās pat par 74%, šobrīd tās ir 10% virs pēdējo trīs gadu vidējā līmeņa. Daļēji salīdzinoši straujo pārtikas sadārdzināšanos radījuši vietējie faktori, piemēram, dārzeņu cenu svārstības visbiežāk rada laika apstākļi reģionā. Šā gada maijā dārzeņu cenas sasniedza visu laiku augstāko līmeni, jūnijā palika gandrīz turpat. Arī jūnijā pirms sešiem gadiem tās bija pietuvojušās 7% attālumā no pašreizējā līmeņa, starplaikā attiecībā pret šo līmeni samazinoties pat par desmitiem procentu. Šādas svārstības turpināsies arī nākotnē.

Turpretim maizes cenas ilgāku laiku bija ļoti stabilas. 2011. – 2018. gadā šī produkta cenas mainījās maz, kaut arī izmaksas ražotājiem kāpa līdz ar algu pieaugumu. Acīmredzot kādā brīdī viņi to vairs nevarēja izturēt un tirgus “pārlēca” jaunā līdzsvara līmenī. No oktobra līdz februārim cenas pieauga gandrīz par desmito daļu, tad atkal stabilizējās. Maijā tās sasniedza vēsturiski augstāko līmeni, bet jūnijā jau nedaudz samazinājās, taču inflācija gada griezumā vēl ir 8,4%.

Arī mājokļu uzturēšanas cenas augušas straujāk par vidējo. Cietā kurināmā (malkas, granulu) cenas ziemā sasniedza kulmināciju, kopš tā brīža ir par dažiem procentiem kritušās un process noteikti turpināsies, jo situācija meža nozares produktu tirgū ir krasi mainījusies. Turpretim siltuma cenas ietekmēs gāzes tirgus liberalizācijas atbalss. Rīgā tarifs nākamajā sezonā būs par 12% augstāks, pēc tam kad tas sešus gadus nebija mainījies. Pēc ilgstoša miera perioda gadu mijā augšup pakāpās arī elektrības cena mājsaimniecībām, kas joprojām atspoguļojas gada izmaiņu indeksā. Arī tuvākās nākotnes un nākamā gada prognoze nav iepriecinoša, ņemot vērā zemās upju noteces un CO2 kvotu cenu kāpuma ietekmi uz ražošanas izmaksām.

Interesanti, ka strauji aug viesnīcu un restorānu cenas un kāpums paātrinās. Tas ir apsveicami.

Liela daļa no šo nozaru apgrozījuma ir Latvijas eksporta ienākumi, tātad par dārgākiem pakalpojumiem samaksā kāds cits. Nozare aktīvi sūdzas par zemo rentabilitāti un aicina tai samazināt vai pat neiekasēt nodokļus, kas ir interesanta parādība pat Latvijas biznesa lobija vēsturē. Taču ir ļoti vienkāršs risinājums — ir jāceļ cenas! Augošās algas nozīmē, ka iepriekšējo cenu līmeni nevar saglabāt un nav nepieciešams saglabāt — cilvēkiem ir jāsaņem vairāk, un viņi var maksāt vairāk par piedāvāto produktu.

Straujāk par vidējo augušas cenas alkoholam, tas gan drīz mainīsies, samazinoties akcīzei. Latvija ir rīkojusies ļoti dīvaini, pretojoties Igaunijas centieniem tuvināt nodokļu likmes Baltijā. Abos scenārijos — Latvija likmes maina vai nemaina, būtu ietekme uz budžetu, kas to var atļauties, jo nodokļu iekasēšana kopumā šogad ievērojami pārsniedz plānu.

Lēmums pazemināt nodokli var palīdzēt dažām pierobežas pilsētām, taču tām ir jāsaprot, ka nevar balstīt labklājību uz parazītisku attīstības modeli, tas agri vai vēlu beigsies. Taču starplaikā Latvija būs ieguvusi savtīgas un stratēģiski nedomājošas valsts tēlu, kas vēlas budžetu papildināt uz kaimiņu rēķina.

Jūnijā lēnāk par vidējo inflāciju augušas cenas transportam. Šogad automašīnu pārdošanas cenas pat samazinās, kas skaidrojams ar vājo globālo pieprasījumu. Lēnāk par vidējo aug apģērbu un apavu cenas. Tā ir ilglaicīga tendence — šajā gadsimtā cenas šīm precēm mainījušās ļoti maz, ražošanai pārvietojoties uz arvien zemāku izmaksu valstīm un Latvijā pieaugot konkurencei.

Inflācijas līmenis Latvijā patlaban raksturojams kā viegli paaugstināts, 2014. – 2018. gadā tas vidēji bija tikai 1,1%. Tas ir nepatīkami, taču tikai piebremzē reālās pirktspējas kāpumu, vidējais algu pieaugums ir ievērojami straujāks. Kad 2004. – 2008. gadā straujais cenu kāpums signalizēja par potenciāli katastrofālu ekonomikas pārkaršanu, bija populārs nelāgs aizbildinājums, ka inflācija “ir jāizslimo”. Šobrīd tas tiešām ir saprātīgs padoms.

 

Autors ir bankas “Luminor” ekonomists

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu