Vācija izraidījusi un pēdējās nedēļas laikā atpakaļ uz Latviju deportējusi 11 sīriešus, kuriem ir Latvijas piešķirtais alternatīvais statuss. Tā kā patlaban viņiem neesot naudas un vairs arī nepienākas nekāds sociālais atbalsts no valsts, tagad šiem cilvēkiem draud bezpajumtnieku liktenis, vēstīja LNT Ziņas.

Uz Latviju deportēto vidū astoņi ir bērni, jaunākais – astoņus mēnešus vecs mazulis. Viena no šīm ģimenēm ir vientuļā māmiņa ar četriem bērniem. Ielidojot Rīgā, abas ģimenes lūdza robežsargiem nogādāšanu patvērumu meklētāju centrā “Mucenieki”, kurā reiz bijuši. Taču, tā kā šiem sīriešiem jau 2016. gadā Latvija piešķīra alternatīvās personas statusu, atkal uzturēties Muceniekos viņiem nav nekāda likumiska pamata.

Centra direktors Pēteris Grūbe gan apžēlojies un durvis atvēris: “Viens no variantiem ir Rīgas pilsētas patversmes, bet tur sanāktu ģimeņu dalīšana, jo vīriešiem ir atsevišķa vīriešu patversme, sievietēm ir sava patversme. Bērnus, visticamāk, ievietotu krīzes centrā. Otrs, ir, protams, kā visiem bezpajumtniekiem – kaut kur zem tilta.”

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, kuras pakļautībā ir centrs “Mucenieki”, satraucas, vai viņiem kāds nepārmetīs valsts līdzekļu tērēšanu, nepamatoti izmitinot šīs personas. Vienīgie izdevumi gan esot par ūdens un elektrības lietošanu. “Tā kā starp viņiem ir mazgadīgi bērni, tad humānu apsvērumu dēļ atstāt uz ielas nespējām. Uzņēmām pie sevis. Šobrīd pēc likuma viņiem nepienākas palīdzība,” LNT Ziņām atzīst P.Grūbe.

Šiem sīriešiem pašiem sev ir jānodrošina ēdiens. Palīdzību mobilizējusi “Facebook” labdarības grupa “Gribu palīdzēt bēgļiem”. Tā aktīviste Laura Bužinska LNT Ziņām stāsta: “Mēs esam snieguši palīdzību dokumentu kārtošanā, palīdzam kā brīvprātīgie mentori. Esam higiēnas preces un pārtiku veduši uz Muceniekiem. Taču, ja palielināsies no Vācijas atpakaļ atsūtīto ģimeņu skaits, mēs vieni netiksim galā.”

Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Jana Muižniece skaidro, ka valstiski sistēmiska palīdzība šīm personām esošo noteikumu ietvaros tik tiešām nepienākas. Tagad atliek paļauties tikai uz ziedojumiem vai doties uz bezpajumtnieku patversmēm. “Ilgtermiņa risinājuma šim jautājumam nav! Protams, vissarežģītākais ir mājokļa jautājums, bet tad tā ir vai nu patversme vai krīzes centrs. Ja šī situācija akumulēsies un gadījumu būs vairāk, tad būs nepieciešams meklēt valstisku risinājumu,” sacīja Muižniece.

Ne Iekšlietu, ne Labklājības ministrijā arī nespēj pateikt, vai vismaz kā pagaidu variantā patvēruma meklētāju centram “Mucenieki” būtu piešķirami papildu līdzekļi līdz risinājuma atrašanai. Pēc izraidīšanas no Vācijas šajās dažās dienās personas ar Latvijā piešķirto alternatīvo statusu pēc palīdzības vērsušās arī Informācijas centrā iebraucējiem. “Viņi saka, ka viņiem naudas nav, nav dzīvesvietas, darba nav. Nekā nav. Tā ir pirmā ziņa, ar kuru viņi ienāk mūsu birojā, un lūdz palīdzēt. Protams, mēs nevaram finansiāli palīdzēt!” LNT Ziņām stāstīja Informācijas centra iebraucējiem klientu konsultants Alvis Šķenders.

Taču te piesardzīgi raugās, cik ļoti šīm personām būtu jāpalīdz, jo biedrība “Patvērums Drošā Māja” savās bēgļu integrācijas programmās vairākkārt viņus iepriekš brīdinājusi, ka Latvijas pamešana agrāk vai vēlāk draudēs ar piespiedu deportēšanu atpakaļ un jelkāda sociālā atbalsta zaudēšanu.

“Neradīsim jau jaunu sistēmu, neradīsim sistēmu cilvēkiem, kurus atgriež atpakaļ. Es uzskatu, ka viņi daudzējādā ziņā ir nedaudz paši vainīgi pie savas pašreizējās situācijas, ka ir pie sasistas siles,” uzsver Šķenders.

Pretējās domās ir politisko pētījumu centra “Providus” eksperte Agnese Lāce, uzsverot –  šīm personām tomēr atkal būtu jāpiemēro tā integrācijas programma ar sociālajiem mentoriem un sociālo pabalstu, kāda tā bija sākotnēji vēl pirms bēgļa vai alternatīvā statusa saņemšanas un 12 mēnešus pēc tam. Tas nozīmē – jāmaina likums. “Otrs – viņus integrēt vispār mūsu sociālās palīdzības un sociālā atbalsta sistēmā, tas nozīmē – izmantot pieejamos atbalsta mehānismus sociālajā dienestā, pašvaldībā, pretendēt, piemēram, uz maznodrošinātā pabalstu,” secina Lāce.  Taču problēma – tā kā uz Latviju atpakaļ atsūtītājiem bēgļiem vai personām ar alternatīvo statusu nav Latvijā deklarētās dzīvesvietas, tad arī nekāda palīdzība no pašvaldībām nepienākas.

Situācijai uzmanību pievērsusi arī ANO Bēgļu aģentūra. Latvijā ieradies tās pārstāvis Ziemeļeiropā Marčels Koluns. Intervijā LNT Ziņām viņš par nepieņemamu nosauc faktu, ka Latvijā nav gatava palīdzēt atpakaļ atsūtītajiem bēgļiem un personām ar alternatīvo statusu. Šīs nedēļas laikā ANO Bēgļu aģentūras pārstāvis tikšoties arī ar Latvijas politiķiem. Koluns uzsver – tā kā Latvija piedalījusies Eiropas Savienības patvēruma meklētāju pārvietošanas programmas ietvaros, tad tai esot juridiski saistoša apņemšanās nodrošināt šīm personām cieņpilnus dzīves apstākļus.

“Jābūt veidam, kā šīm uz Latviju atpakaļ atsūtītājām personām atļaut iespēju atgriezties sociālā atbalsta saņemšanas sistēmā, atsākt reiz pārtraukto integrāciju. Ir jāļauj piekļūt pašvaldību sociālo dienestu palīdzībai, jāpalīdz viņiem atrast īres mājokli un jāiekļauj Nodarbinātības Valsts aģentūras darba meklēšanas programmās. Personai, kurai tika dota starptautiskā aizsardzība Latvijā, ir jāsniedz adekvāta palīdzība,” skaidro Marčels Koluns.

ANO Bēgļu aģentūras pārstāvis uzsver, ka Latvija nedrīkstot nosodīt personas tikai tāpēc, ka pēc statusa saņemšanas pameta Latviju: “Aizbraukšana no Latvijas nebija bēgļu vaina. Tajā laikā viņiem pieejamais sociālais atbalsts un naudas pabalsts bija tik mazs, ka viņi nespēja iedzīvoties Latvijā. Jūs nedrīkstat pret bēgļiem vai personām ar alternatīvo statusu izturēties sliktāk nekā tiem, kas šeit dzīvo.”

Vācija ir sākusi aktīvi no valsts izraidīt tās personas, kurām bēgļa vai alternatīvais statuss piešķirts kādā citā no Eiropas Savienības dalībvalstīm. Un tiek prognozēts, pavisam drīz Latvija pieredzēs lielu skaitu atpakaļ deportēto personu. Atgādinām, ka laika posmā no 2016. līdz 2018. gadam Eiropas Komisijas noteikto kvotu ietvaros no patvēruma meklētāju nometnēm Grieķijā, Itālijā un Turcijā uz Latviju tika pārvietotas 374 personas. Tā kā pēc statusa saņemšanas viņi nespēja šeit ekonomiski sekmīgi uzsākt pastāvīgu dzīvi, lielākā daļa aizbrauca uz Vāciju. Taču viņiem ir aizliegts dzīvot un strādāt citviet kā tikai Latvijā. Tas ir bijis tikai laika jautājums, līdz Vācija sistēma šīs personas sāka uzrādīt.