Salna pavasarī un nodokļu reformas

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Valters Kaže
Print Friendly, PDF & Email

Droši vien nekā nav šajā pasaulē neizbēgamāka par divām virsrakstā minētajām lietām – abas Latvijā parasti mēdz uzkrist uz galvas nesauktas un negaidītas. Salnas lai paliek agronomu kompetencē, taču par šķietami neizbēgamām izmaiņām nodokļu jomā vēlos rosināt pārdomas.

Kāpēc par to domāt šobrīd?

Valdība ir deklarējusi, ka nepārskatīs iepriekšējās veiktās nodokļu reformas, bet 2020. gada sākumā sāks pusgadu ilgas diskusijas par izmaiņām nodokļu pamatnostādnēs, lai tad izstrādātās izmaiņas stātos spēkā no 2021. gada. To valdības pārstāvji uzsvēruši arī publiskā komunikācijā.[1]

Uzņēmējiem droši vien būtu jāpriecājas – gana daudz uz savas ādas līdz šim izbaudītas negaidītas un dzīvi apgrūtinošas izmaiņas. Šajā sakarā nerunāju tikai par nodokļu likmēm, bet ar nodokļiem saistīto administrāciju, kas neliela, bet apzinīga nodokļu maksātāja dzīvi tikai sarežģī un sadārdzina. Nez kāpēc pārmērīgu prieku neizjūtu.

Vai situācijā, kad izglītības, veselības un virknei citu jomu akūti trūkst budžeta finansējuma, mēs varam mierīgi uzelpot šo un vēl visu nākamo gadu? Sajūta teic, ka brīdī, kad vajadzība spiedīs un maciņā vējš vien svilpos, nepieciešamība pēc izmaiņām nodokļos būs klāt kā negaidīta salna…

Sākt domāt, kur ņemt naudu un kam visvienkāršāk pacelt nodokļus, laika būs maz. Viedokļi un intereses atšķirsies. Līdzšinējā pieredze liecina, ka tad bieži top sasteigti un samocīti lēmumi. Savlaicīga domāšana un diskusijas spētu mazināt kā spriedzi un nepieciešamību ķerties pie jaunām reformām pēc karstas putras strēbšanas. Tāpēc bez pretenzijām uz pasaules taisnību vēlos pakutināt domāšanu – kurp jau šobrīd varam sākt raudzīties pēc veselības un citām sociāli nozīmīgām nozarēm nepieciešamā budžeta atbalsta, neriskējot radīt valdības atkāpšanos no solījumiem, zemestrīces vai salnas pavasarī. Vai ir iespēja atrast nodokļu jomas uzlabojumus, kas būtu visas sabiedrības interesēs? Vai par labprātīgu papildus nodokļu slogu vispār iespējams runāt?

Kur “nauda kaltējas”?

Budžetam vajadzēs naudu – par to nez vai domas dalīsies. Kur to ņemt – vai tautas teiksmu labākajās tradīcijās doties naktī purvā tvarstīt maldugunis? Parasti šajā ceļā ir divi virzieni – palielināt nodokļus vai uzlabot jau esošo sistēmu, iekasējot vairāk.

Vai iespējams sabiedrības akceptēts nodokļu palielinājums?

Pirmie kandidāti uz nodokļu paaugstināšanu parasti ir t.s. “grēka industrijas”, kā akcīzes preču nozares – alkoholisko dzērienu un tabakas, azartspēļu un derību, arī degvielas un citas nozares. Zīmīgi, ka šīs nozares līdztekus enerģētikas, finanšu, transporta un sakaru nozarēm jau šobrīd ir lielākie nodokļu maksātāji, rēķinot uz nozares uzņēmumu vai nodarbināto, par ko liecina uzņēmumu iesniegto gada pārskatu dati. [2] [3]

Akcīzes nozares ir žanra klasika – 17.gs. puritāņu ieviestā akcīzes nodokļa būtība bija vēlamā sabiedrības patēriņa modeļa stimulēšana, ar nodokļiem apliekot preces, kas nav pirmās nepieciešamības un sabiedrības interesēm nevēlamas. Šis nodoklis, būdams saistīts ar patēriņu, var atbilst sabiedrības interesēm un nest arī zināmu sociālā taisnīguma elementu – kas vairāk patērē, tas vairāk samaksā. Tomēr ne viss ir tik vienkārši.

Pirmkārt, akcīzes nodoklis tipiski ir fiksēts nodoklis patēriņa vienībai, tādejādi tas ir regresīvs – proti, augstāku ienākumu patērētājiem tā slogs ir salīdzinoši mazāks.

Otrkārt, mūsdienās šis nodoklis ir evolucionējis par būtisku budžeta ieņēmumu papildināšanas avotu, vēlamā patēriņa regulēšanas funkciju atstājot otrajā plānā. Taču šeit svarīgs ir samērības faktors, jo akcīzes preču jomā būtisku lomu spēlē ēnu ekonomika. Patērētājs racionāli meklē iespēju iegādāties kāroto preci lētāk. Kamēr nav iespējams efektīvi ierobežot nelegālu akcīzes preču apriti, katra strauja izmaiņa rūpīgi jāapsver.

Vai varam atrast kādu jomu, kur akcīzes nodokļa manevri spētu gūt sabiedrības atbalstu un neizraisīt nevēlamus blakusefektus, kā nodokļu apiešanu? Varbūt.

Mēģinot raudzīties ārpus rāmjiem “akcīze – tas jau kaut kas alkoholam, tabakai un degvielai”, ir arī virkne citu produktu, kam tiek piemērots akcīzes nodoklis. Piemēram, bezalkoholiskajiem dzērieniem ir noteikts nodoklis, kas 0,5 l saldinātā dzēriena pudelei ir nieka 3,7 eirocenti. Saskaņā ar Euromonitor statistiku, 2018. gadā Latvijā tika pārdoti 186 milj. litri bezalkoholisko dzērienu.[4]  Šķiet, esam aktīvi to patērētāji, jo apjoms pieaudzis par 11% pret 2013. gadu, t.sk. izdzerts 55,9 milj. litru gāzēto dzērienu (+9%). Saskaņā ar statistiku, Latvijas iedzīvotāji ir ES otrajā vietā pieaugušo aptaukošanās rādītāju ziņā (21% nācijas ir virssvars).[5] Nez vai pat ļoti aizrautīgs limonādes mīļotājs izjutīs nozīmīgu ietekmi no 10% (vai pat 30%) pieauguma akcīzes nodoklī – nenozīmīgs 0,37 eirocentu (attiecīgi – 1.11 eirocentu) nodokļa palielinājums saldināta dzēriena pudelei nesamazinās patēriņu. Toties gada laikā budžetā ienesīs teju EUR 0,7 milj. (vai EUR 2,1 milj.), ko var novirzīt veselības nozares finansējumam.

Šī summa ir teorētiska, pāris procenti no EUR 87,5 milj., kas 2019. gada budžetā novirzīti veselības nozares darbinieku atalgojuma palielināšanai. No otras puses – tā ir iespēja nodokļu ieņēmumu paaugstināšanai nesāpīgā un sabiedrības intereses veicinošā veidā.

Vai esam par slinku pastiept roku, lai noplūktu ābolu?

Ja patērētāji akceptētu nodokļu pieaugumu tiem maz nozīmīgā jomā, vai ir jomas, kur uzņēmēji būtu gatavi maksāt vairāk nodokļos? Vai šīs ābeles zaros ir augļi, kas paši dodas rokās?

Kā liberālu ekonomisko uzskatu piekritējs, par šādu tēzi droši vien pasmīnētu, ja ne paša nesena pieredze. Darījuma braucienam pasūtīju taksometru. Pārsteidzošā kārtā, izsaukumu pieņēma kāds sens paziņa, kas dažādu likteņa pavērsienu dēļ bija uzsācis taksometra vadītāja karjeru. Pateicoties Rīgas brūkošajiem tiltiem un sastrēgumiem, brauciens deva laiku sarunai un iedvesmai ieskatīties šī biznesa aizkulisēs.

Pētījumi liecina, ka vieglo pasažieru pārvadājumu nozarē ēnu ekonomikas īpatsvars ir tuvs 80%. Šāds īpatsvars 2-3 reizes pārsniedz pētījumos identificēto pat jūtīgajās akcīzes preču nozarēs.[6] [7] Kas gan nav kārtībā nozarē, un ko tas nozīmē budžetam?

Vieglo pasažieru pārvadājumu tirgū Latvijā ir divas viegli atpazīstamas ekosistēmas – “dzeltenā” (tradicionālie, skaitītāja rādītāju norēķinos vai tiešsaistes uzskaites sistēmās balstītie komercpārvadājumi) un “baltā” (tikai tiešsaistes vai mobilo lietotņu risinājumos balstītā). Tās  ir būtiski atšķirīgas.

Mēdz teikt, ka biznesā ideālais modelis ir, kad visi ir ieguvēji. Šajā nozarē gan šķiet, ka visi ir zaudētāji – valsts, šoferis un tā darba devējs. Taksometru vadītāju skaits Latvijā ir mistisks skaitlis, jo Valsts ieņēmumu dienestā (VID) reģistrēto darba vietu skaits ir teju divas reizes mazāks par Autotransporta direkcijas vadītāju reģistra datos ieraugāmo. Lielākā daļa vadītāju (~85%) darbojas “dzeltenajā” ekosistēmā, taču pēdējā laikā izteikti novērojama to pāreja uz “balto”. [8]

Dati liecina, ka nozare 2018.gadā rada ap EUR  3 milj. nodokļu ieņēmumu, apmēram tikpat lielu nodokļu parādu, bet iepriekšējā gadā nozare uzrādījusi teju pusotra miljona eiro zaudējumus. Šķiet – ieguvuma nevienam. Vai tiešām nauda iegulusi pašu taksistu kabatā (piemēram, neizsniedzot čekus)? Ja kāds no lasītājiem šobrīd apsver taksista karjeru – ieteiktu par to ilūzijas nelolot. Mēneša apgrozījums vadītājam svārstās EUR 2000-2500 robežās. Godīgi maksājot nodokļus, realitāte būs tāla no Leiputrijas. Tāpēc lietā tiek likts tautas radošais gars. Neiedziļināšos tā izpausmēs, bet meklēšu atbildi – kāpēc tā un kā labumu gūt visām pusēm.

Sistēmas Ahilleja papēdis ir nepamatoti sarežģīta nozares administrācija, kuras rezultāts ir ne vien nodokļu ieņēmumu zudums, bet arī taksometru vadītāju sociālo garantiju ierobežošana un uzņēmēju zemā interese ko mainīt. Ja sabiedrība pieņēmusi pasaulē vispāratzītu modeli, ka nodokļi ir saistīti ar darba ņēmēju kā personu, tad šajā nozarē tā nav. Ir noteikta valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu avansa norma EUR 130 apmērā mēnesī par… auto. Uzņēmums ik mēnesi kā vadītāju nodarbina vienu, divas un vairāk personas. Cik taksometra vadītāju strādā uz viena auto un kurai personai kāda daļa sociālo iemaksu pienākas, ir Lielais Visuma Noslēpums.

Šis stāsts ir par “dzeltenajiem”, bet kādas garantijas darbiniekiem un nodokļu ieņēmumus valstij rada “baltie”? Pagaidām maza, bet strauji augoša taksometru vadītāju daļa ir tieši šis segments. Mēs, patērētāji, tos mīlam – pasūti taksīti lietotnē, samaksā paredzamu summu (…nebūt ne ģimenes budžetu graujošu pret lidostā piebraukušā durvju uzlīmi…). Lielākā daļa šo vadītāju darbojas divu platformu ietvaros – “Bolt” (agrāk “Taxify”) un “Yandex”. Abas sistēmas nav Latvijā bāzēti komersanti, arī to izsūtīto izdevumus attaisnojošo dokumentu noformējums liek grāmatvežiem nopūsties…

Visu cieņu VID un par nozari atbildīgajiem Satiksmes ministrijas ekspertiem – ir jāierobežo ēnu ekonomika un kārtība jāievieš. Varbūt tomēr ir vienkāršāki risinājumi par nodokļa attiecināšanu uz metāllūžņu čupu (auto)? Piemēram, darba ņēmējam piesaistīts nodoklis?

Kas var būt vienkāršāks par nodokli, kas saistīts ar apgrozījumu. Ir nozares, kuras šāda pieeja pakāpeniski palīdzētu izvest no ēnu ekonomikas jomas. Ja neskaidrību par sociālajām garantijām taksometra vadītājam aizstātu vienkāršota, piemēram, sākumā 10% apmēra maksa no apgrozījuma, tas taksistiem un viņu darba devējiem dzīvi atvieglotu, bet budžetam radītu ieguvumu. Ja mēneša apgrozījums vadītājam ir EUR 2000-2500, tad EUR 250 mēnesī gan vadītājam nodrošinātu personificētas sociālās garantijas, gan atvieglotu administrāciju darba devējam, gan budžetā ienestu EUR 4-5 milj. gadā. Iespējams, šī nauda kaut nedaudz aizlāpītu bedres uz ceļiem…. Un visi būtu apmierināti. Vai esam tik bagāti, lai no tā atteiktos? Vai tik slinki, lai gulētu zem āboliem pilnas ābeles un nespētu roku pastiept…

Skaidrs, ka šie ir fiskāli mazietilpīgi, bet toties viegli realizējami priekšlikumi. Daudz “naudīgāki” priekšlikumi, piemēram, PVN karuseļu vai kontrabandas apkarošana, ienestu simtiem miljonu. Taču pēdējie gadu desmiti neliecina, ka tas būtu viegli īstenojams lēmums, ko visas puses pieņemtu bez trača un kompromisu dēļ izkropļotas idejas. Aicinu sākt domāt par nelielām, bet īstenojamām lietām.

Mēs esam saimnieki savā zemē, un labs saimnieks laicīgi domā, kā izvairīties no salnas, kas nokostu viņa dārza ražu. Par to arī ir šis stāsts – ceru, ka to sadzirdēs tie, kas uzņēmušies saimnieka lomu.

 

Autors ir Dr.oec., RISEBA asociētais profesors

[1] Nākamo nodokļu reformu izstrādās Zakatistova vadīta attīstības komiteja, Delfi (02.05.2019.)

[2] Vislielākie nodokļi uz vienu uzņēmumu 2018.gadā – azartspēļu nozarē, Lursoft (02.05.2019.)

[3] Lielākos nodokļus uz vienu darbinieku pērn maksājuši dzērienu ražotāji, Lursoft (07.05.2019.)

[4] Euromonitor International Passport GMID (08.05.2019)

[5] Eurostat (21.03.2019)

[6] Kaže V. Latvijas nelegālā bezakcīzes alkohola aprite, LU (2014)

[7] Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs [EUIPO] (2016)

[8] Valsts ieņēmumu dienests (2017-2019)

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu