Valmieras teātra izrāde Stubenhocker: Velta Kalniņa istabā — dzīvs kodols mākslīgā rāmī
Jaunas dramaturģes ienākšana teātrī ir apsveicama. Visnotaļ saprotams arī, kāpēc Pēteris Krilovs vēlējies iestudēt Annas Zvaigznes lugu par Veltu Kalniņu, leģendāru balles deju skolotāju vairākām paaudzēm. Iedomājieties: mācīt balles dejas, demonstrēt, kā atšķiras stāja augstpapēžu kurpēs un ko nozīmē labas manieres laikā, kad varoņi ir kosmonauti, kombainieres un Tēvijas kara snaiperes!
Turklāt iestudēt izrādi ar saviem bijušajiem studentiem — Elīnu Vāni, Kasparu Zvīguli, Māru Menniku, piepulcinot klāt arī citus lieliskus Valmieras teātra aktierus Daci Eversu, Inesi Ramuti, Ingu Kniploku un Inesi Pudžu.
Režisora aizrautība, pētot attiecības starp laiku, cilvēkiem un deju kā iespēju ignorēt pēckara realitāti, ansamblis, kas saprotas ar inscenētāju no pusvārda, īpašā un acumirklīgā saslēgšanās, kāda iespējama tikai jaunības «cīņu biedriem», Ginta Sippo funkcionālā scenogrāfija un Kristīnes Abikas lieliskie laikmeta tērpi — tas ir izrādes spēks un pievilcības avots. Taču līdz tam ir jātiek, laužoties cauri dramaturģes izdomātai konstrukcijai, un tas nudien skatītājam nav viegls uzdevums.
Jo stāsts par sievieti, kas spēja stāvēt pāri laikam un noteikumiem, palikt dāma, saglabāt stāju, izturēt vīra neuzticību un dēla gļēvumu, spodrināt grīdu, kad gribējās kliegt vai plēst traukus (un parkets viņas deju istabā mirdzēja kā spogulis!), ir iestrādāts «pārlaicīgā» rāmī.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.