Kāda ir privāto augstskolu vieta Latvijas augstākās izglītības sistēmā?

Iepriekšējo 2018. gadu augstākās izglītības jomā Latvijā varētu raksturot kā diezgan lielas nenoteiktības un dažādu, iespējams, līdz galam nesaskaņotu lēmumu pieņemšanas gadu. Cilvēki, kuri šajā sfērā darbojas, zina, ka jau kopš 2017. gada Izglītības un zinātnes ministrija centās revidēt iepriekš likumdošanā noteikto studiju virzienu akreditācijas kārtību. Tā kā sastopoties ar noteiktiem Saeimas deputātu iebildumiem, likuma izmaiņas pilnībā neizdevās realizēt, tad 11.12.2018 tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr. 793, kuri pēc būtības augstskolām ievieš dubultu akreditāciju – gan studiju virzieniem, gan arī studiju virzienu ietvaros tiem atbilstošajām programmām.

Diemžēl, gatavojot šo lēmumu, nav ticis ņemts vērā ne sagaidāmais darba patēriņš augstskolās, lai sagatavotu visus faktiski dubultai akreditācijai nepieciešamos dokumentus, ne arī paredzamie finanšu izdevumi, kuri būs mērāmi desmitos un simtos tūkstošu eiro. Droši vien, ka šos resursus augstskolas varētu iztērēt arī lietderīgāk.

Bez jau minētā Saeima savā 2018. gada 21. jūnija plenārsēdē atbalstīja vairākus Izglītības un zinātnes ministrijas priekšlikumus “Grozījumiem Augstskolu likumā”. Cita starpā tika pieņemts ministrijas priekšlikums, ka privātpersonu dibinātās augstskolās un koledžās studiju programmas ir jāīsteno valsts valodā. Šāds lēmums tika atbalstīts, neņemot vērā Privāto augstskolu asociācijas viedokli.

Asociācija Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputātiem iepriekš bija nosūtījusi vēstuli, kurā norādīts, ka tā iebilst pret steigā un bez iepriekšējas diskusijas (gan ar nozari, gan arī Ministru kabinetā!) iesniegto Izglītības un zinātnes ministrijas priekšlikumu. Vēstulē ir minēts, ka „Izglītības un zinātnes ministrija nav ne informējusi augstskolas par šāda veida priekšlikuma gatavošanu, ne apspriedusi ar tām iespējamas studiju organizācijas kārtības izmaiņas. Tāpat nav izvērtētas šāda priekšlikuma negatīvās finansiālās sekas un ietekme uz uzņēmējdarbības veikšanas nosacījumiem Latvijā”.

Transporta un sakaru institūts studentu apmācību veic trijās – latviešu, angļu un krievu valodā, tomēr saspringtajā valsts budžeta situācijā derētu ņemt vērā domnīcas CERTUS pētījuma „Augstākās izglītības eksporta ekonomiskā nozīme un ietekme Latvijā” secinājumus, ka viens ārvalstu students studiju gada laikā Latvijā iztērē 12 264 eiro, visu ārvalstu studentu radītie tiešie nodokļu ieņēmumi studiju gada laikā kopā ir ap 20 milj. eiro un ārvalstu studējošie Latvijā nodrošina 1474 darbavietas.

Kā pamatojumu pārejai uz studiju programmu īstenošanu valsts valodā privātpersonu dibinātās augstskolās un koledžās Izglītības un zinātnes ministrija min nepieciešamību to darbības nosacījumus padarīt līdzvērtīgus ar valstij piederošām augstskolām.

Tomēr diezin vai pašreizējo situāciju var nosaukt par „vienlīdzīgiem nosacījumiem” visiem, jo privātām augstskolām un koledžām nepastāv līdzvērtīgas iespējas uzņemt un mācīt studentus no valsts budžeta apmaksātās studiju vietās.

Nav noliedzams, ka izmaiņas Augstskolu likumā ir nepieciešamas, jo tā sākotnējā redakcija ir pieņemta 1995. gadā, kad, piemēram, pasaule vēl tikai sāka iepazīt internetu. Varbūt tādēļ likumā nav skaidri formulēts, vai ārzemju studenti Latvijā var studēt nepilna laika studiju programmās (respektīvi, neklātienē vai tālmācības formā), jo pirms 25 gadiem informācijas apmaiņas tehniskās iespējas bija pilnīgi citas.

Tāpat uzskatu, ka, iespējams, novecojis ir likumā formulētais augstskolu akadēmiskā personāla jēdziens – šo personālu veido attiecīgās augstskolas akadēmiskajos amatos ievēlētie darbinieki. Tas akadēmiskajos amatos ievēlētajām personām dod zināmas sociālās garantijas – piemēram, viņiem nav piemērojams Darba likuma 45. panta pirmajā daļā noteiktais darba līguma termiņa ierobežojums. Tajā pašā laikā akadēmiskā personāla jēdziena pielietošana augstskolu darbu regulējošos normatīvajos dokumentos un tajos noteiktās prasības mūsdienās ievērojami bremzē tāda svarīga uzdevuma risināšanu, kā augstākās izglītības internacionalizācija.

Ir grūti iedomāties, ka kāds starptautiski atzīts noteiktas zinātņu jomas mācībspēks būs ar mieru uz sešiem gadiem kļūt par Latvijas akadēmisko personālu, tas ir, cita starpā kārtot pārbaudījumu un saņemt apliecību par valsts valodas zināšanām, lai varētu tikt ievēlēts darbam kādā mūsu valsts augstskolā.

Bet, paliekot ārpus patlaban definētā akadēmiskā personāla loka, šāds pat visaugstākās klases ārvalstu profesors neko daudz nepalīdzēs augstskolām izvirzīto darba kvalitātes kritēriju izpildē.

Bez minētajiem ir vēl vairāki citi augstākās izglītības politikas jautājumi, kuros būtu nepieciešamas kvalitatīvas izmaiņas. Tomēr taisnības labad jāsaka, ka pastāv arī gadījumi, kad visām Latvijas augstskolām, neatkarīgi no to īpašuma formas, tiek radīti līdzvērtīgi apstākļi. Galvenokārt gan šāda vienlīdzīga attieksme izpaužas no Eiropas Savienības struktūrfondiem finansētu projektu veidā.

Pēdējos gados ir bijušas vairākas ES finansētas programmas, kurās bija iespēja piedalīties arī privātajam augstskolām, un Transporta un sakaru institūts šādu iespēju ir veiksmīgi izmantojis. 2016. gadā mūsu augstskola saņēma grantu specifiskā atbalsta mērķa 8.1.1. “Palielināt modernizēto STEM, tajā skaitā medicīnas un radošās industrijas, studiju programmu skaitu” programmas ietvaros, 2018. gadā specifiskā atbalsta mērķa 8.2.2. “Stiprināt augstākās izglītības institūciju akadēmisko personālu stratēģiskās specializācijas jomās” programmas ietvaros, u.c. Augstskolai tas palīdz sekmīgi attīstīties un daļēji arī šo projektu realizācijas rezultātā Transporta un sakaru institūtā 2017.-2018. mācību gadā bija otrs lielākais studentu skaits valstī tādās mūsdienīgās bakalaura līmeņa studiju programmas kā datorzinātnes, telekomunikāciju sistēmas un datortīkli, un vislielākais studentu skaits tādā praktiski pielietojamā specialitātē kā Transporta un biznesa loģistika. Turklāt šis rezultāts ir sasniegts, nesaņemot nevienu valsts budžeta finansētu studiju vietu. Šie piemēri parāda, ka sekmīga konkurence valsts un privāto augstskolu starpā ir visnotaļ iespējama.

Protams, var teikt, ka valsts tādēļ arī ir radījusi sev piederošas augstākās mācību iestādes, lai par tām rūpētos un tās uzturētu. Tomēr no Latvijas likumdošanas prasību viedokļa patlaban vairs nepastāv atšķirības valsts un privātpersonu dibinātu augstskolu un koledžu starpā. Tās visas vienlīdzīgi pakļaujas Izglītības likuma, Augstākās izglītības likuma un citu normatīvo dokumentu prasībām.

Tādēļ es kā privātas augstskolas pārstāvis gribētu izteikt vēlējumu pašreizējai valdībai raudzīties uz Latvijas augstākās izglītības sistēmu kā vienu veselumu. Pirmkārt, to vajadzētu darīt tieši izglītības kvalitātes veicināšanas sfērā. Studenti tikai iegūtu, ja visām augstskolām, neatkarīgi no to īpašuma formas, tiktu izvirzīti vienoti kvalitātes kritēriji, bet tad būtu jābūt arī visiem vienādiem stimuliem. Respektīvi, ja privātām augstskolām ir jākonkurē ar valsts dibinātām, tad arī budžeta finansētās studiju vietas būtu jāsadala nevis uz iepriekšējā perioda bāzes pamata, bet gan konkursa rezultātā visu augstskolu starpā. Tāpat visām augstskolām bez izņēmuma vajadzētu būt pieejamiem arī grantiem no ES un citām starptautiski finansētām programmām. Ja Latvijas Republika savā likumdošanā savulaik ir noteikusi, ka valstī drīkst pastāvēt un darboties arī privātas mācību iestādes, tad šī brīža uzdevums būtu veidot patiesi vienotu augstākās izglītības telpu, kuras dalībnieki gan spēj sniegt kvalitatīvus pakalpojumus savas valsts iedzīvotājiem, gan arī sekmīgi konkurēt starptautiskā izglītības tirgū.

 

Autors ir Transporta un sakaru institūta rektora v.i.