Tehnoloģiskais naivisms • IR.lv

Tehnoloģiskais naivisms

Pauls Bankovskis, rakstnieks

Literatūrzinātnieks un esejists Svens Birkerts piesauc digitālo apokalipsi

Amerikāņu daiļliteratūrā ir žanrs, kuru esmu nodēvējis par «ilustrēto žurnālu stāstiem» — tieši žurnālos parasti tādus var lasīt. Žanru raksturo gluda, rūpīgi izrediģēta valoda un minimāls pārsteigumu daudzums. It kā viss ir pareizi, taču allaž ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst, un lasīt nav tik aizraujoši. Var būt, ka tās ir aptuvenos priekšstatos balstītas aizdomas, taču man šķiet, ka darbošanās šajā žanrā tiek apgūta augstskolās — tā dēvētajos radošās rakstīšanas (creative writing) kursos, jo tajos visvairāk izplatītais uzdevums ir tieši īso stāstu rakstīšana.

Svens Birkerts (1951) ir latviešu izcelsmes amerikāņu esejists un literatūras kritiķis, mūsu Nacionālās bibliotēkas ēku projektējušā arhitekta Gunāra Birkerta dēls. Viņa zināmākais darbs ir eseju krājums Gūtenberga elēģijas. Lasīšanas liktenis elektroniskajā laikmetā (1994) — priekšlaicīgs un, kā tagad šķiet, naivs, un novecojis pravietojums par lasīšanas ieradumu norietu interneta un tehnoloģiju iespaidā. Nav brīnums, ka latviski iznākušajā krājumā esejas no šīs grāmatas nav iekļautas. Tajā atlasīti teksti no krājumiem Otrā pastaiga (The Other Walk, 2011) un Mainām tēmu (Changing the Subject: Art and Attention in the Internet Age, 2015).

Taču savdabīgs tehnoloģisks naivisms, ko caurauž bažas par to, ka tehnoloģiski jaunievedumi varētu sašūpot gadsimtu gaitā nostiprinājušos status quo, samanāms arī šajos tekstos — it īpaši ievadā un noslēdzošajā esejā Atkārtots skatiens. Var sacīt, ka grāmatai ir apļveida kompozīcija, ja vien tā nebūtu jāsauc par atkārtošanos, jo abos tekstos Birkerts pārstāsta vienu un to pašu notikumu. «iPhone es iepazinu vēlu. Biju to iegādājies, kā apgalvoju pats sev, galvenokārt tāpēc, lai būtu pieejams novecojošajiem vecākiem un netiktu izstumts no sabiedrības. Kameras funkciju atklāju gandrīz netīšām. Kādudien, ziņkāres vadīts, pieskāros ikonai un veicu dažus pārbaudes klikšķus. Tas bija tik vienkārši. Mani pārsteidza — savaldzināja — lēcas precizitāte un fotogrāfiju uzņemšanas un nosūtīšanas vieglums. Fotogrāfijas uzņemt sāku šī atklājuma dienā un joprojām neesmu pārstājis to darīt.» Pie šīs tēmas Birkerts atgriežas grāmatas beigās, un jau izvērstākā veidā apcer savu vēlīno aizraušanos un digitālās fotografēšanas ērtumu. Kā apliecinājums viņa entuziasmam noformējumā izmantotas viņa uzņemtās fotogrāfijas, kuru mākslinieciskā kvalitāte gan nepaceļas augstāk par to, ko varam redzēt daudzos Instagram kontos.

Taču Birkerta apokaliptiskā skepse pret tehnoloģijām nav zudusi un iznirst virspusē atkal un atkal. «Mūsu sistēmām tagad pāri plūst tik daudz pārmaiņu,» viņš raksta esejā Bloknots: lasīšana digitālajā laikmetā, «ka tās šķiet sasniegušas jaunu intensitāti. Mēs tiecamies aprast ar signāliem, datiem un tīkliem, attīstīt jaunus paradumus, jaunus refleksus. Skatos, kā pielāgoties mēģina gados vecāki cilvēki, un tad brīnos, cik viegli uz priekšu peld bērni, kuriem neko nevajag atmācīties. Vai vēsturē ir bijusi vēl kāda sabiedrība ar lielāku plaisu starp tās jaunākajiem un vecākajiem locekļiem?» Iespējams, tā ir tulkojuma vaina, taču nav īsti skaidrs, kas domāts ar «mūsu sistēmām», taču apgalvojums, ka vecāka gadagājuma cilvēki nespēj iejusties digitālajā laikmetā nav patiess. Zinu daudzus gadījumus, kad bērnu nopirkti viedtālruņi un planšetdatori tehnoloģiju pasauli ir palīdzējuši atklāt arī viņu vecākiem un vecvecākiem. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu