Bezspēcīga paļaušanās liktenim? 7

Somijas karogs. Foto: EPA/LETA
Gunārs Nāgels
Print Friendly, PDF & Email

12. martā, pirms 79 gadiem – 1940. gadā –, Somija un Padomju Savienība noslēdza tā saukto Maskavas miera līgumu. Līdz ar to beidzās 14 nedēļu garais karš, kura laikā neviena valsts nebija nākusi somiem palīgā. Miera līgums noteica, ka Somija atdod PSRS gandrīz visu savu austrumu daļu, Karēliju, kuru tad atstāja somu spēki un tie civiliedzīvotāji, kuri nevēlējās pāriet Padomju Savienībā.

Atgādināšu, ka karš bija izcēlies tāpēc, ka demokrātiskā Somija bija noraidījusi PSRS piedāvājumu izvietot tās teritorijā padomju militārās bāzes. Tieši pretēji bija rīkojušies visi trīs autoritārie režīmi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Visi bez ierunas piešķīra PSRS tiesības ieperināt savā valstī tik lielus kaimiņvalsts militāros spēkus, ka jebkāda vēlāka pretošanās nebūtu militāri izpildāma.

(Var arī pieminēt, ka tas bija tieši sešus gadus agrāk, kad 1934. gada 12. martā Igaunijas Valsts vecākais Konstantīns Petss kopā ar ģenerāli Laidoneru veica valsts apvērsumu un izveidoja autoritāru valsti, kurā bija aizliegtas politiskās partijas un prese pakļauta cenzūrai. Latvijā to pašu darīja Kārlis Ulmanis divus mēnešus vēlāk.)

Kāda bija reakcija Latvijā? Ko teica tautas vadonis Kārlis Ulmanis? Latvijas presē nākamajās divās dienās tika publicēts bez komentāriem Maskavas miera līguma teksts. 13. marta Jaunākajās Ziņās lasām, ka nākamajā dienā sanāks Baltijas valstu ārlietu ministru konference Rīgā, lai pārrunātu „starptautiskos jautājumus, kas interesē Baltijas valstis“. Bet pēc tam, protams, nebija nekāds konferences atreferējums.

15. martā Jaunākās Ziņas zem virsraksta Tautas staigāšana Somijā 1. lapaspusē publicēja Speciālziņojumu pa telefonu no Stokholmas par grūtībām Somijā: „Nospiestība, saka zviedru laikrakstu līdzstrādnieki, Somijā liela, bet iedzīvotājiem nav laika nodoties pārdomās, jo realā dzīve prasa savu. Lielais evakuacijas darbs jau ievadīts.“

No tautas vadoņa dzirdam 16. martā, bet raksts, kas aizņem lielo pusi no Jaunāko Ziņu 1. lappuses, ir veltīts „kultūras un gara darbiniekiem“, „skolotājiem“; tas ir vairāk filozofisks un ne ar vārdu nemin Somiju. Tiek slavēti tie, kuri, „dedzīgi cīnīdamies par latviešu tautas tiesībām, ir upurus nesuši un cietuši“. Piemin cīņu vietas, „kur ieročiem rokās latviešu karavīrs, brīvības cīnītājs ir kaldinājis neatkarīgo Latviju“.

Prezidents „ar pārmetumu runā par tiem, kuri par augstāko gudrību uzskata dzīves noliegšanu un bezspēcīgu paļaušanos liktenim“.

Raksta beigās ir mudinājums „visiem Latvijas pilsoņiem“: „Ja gribam pastāvēt, mums jābūt gataviem cīnīties un uzvarēt. Uzvarēt pašiem sevi, savu kūtrību, nevarību. Mums jābūt gataviem uzņemties grūtības, jāprot atsacīties vajadzības gadījumā no dzīves ērtībām. Jāprot ierobežot personīgais, lai sekmētu kopējā uzvaru.“

Ļoti patiesi vārdi, bet diemžēl pats Vadonis neklausīja savai retorikai, tikai trīs mēnešus vēlāk bezspēcīgi pakļaujot Latviju un Latvijas tautu kaimiņvalsts piedāvātam liktenim. Nebija ne cīņas, pat ne protesta. Tikai akla paļaušanās liktenim.

Autors ir laikraksta “Latvietis” redaktors

Komentāri (7)

Jānis Lakijs 13.03.2019. 15.23

“13. marta Jaunākajās Ziņās lasām, ka nākamajā dienā sanāks Baltijas valstu ārlietu ministru konference Rīgā, lai pārrunātu „starptautiskos jautājumus, kas interesē Baltijas valstis“. Bet pēc tam, protams, nebija nekāds konferences atreferējums.”
====
1940. gadā Jaunākās Ziņas nebija vienīgā avīze Latvijā.
====
Ziņojums par Baltijas ārlietu ministru konferenci
Valdības Vēstnesis Nr. 64 (18.03.1940)
Rīgā, 16. III. Baltijas valstu ārlietu ministru konferences noslēgumā izdots sekojošs oficiāls ziņojums:
„Pārbaudijuši triju valstu sadarbības rezultātus kopš pēdējās ārlietu ministru konferences, kas notika Tallinā pagājušā gada decembrī, trīs ārlietu ministri ar gandarijumu konstatējuši, ka šī sadarbība turpinājusies pilnīgā saskaņā, 1934. gada 12. septembra saprašanās un sadarbības līguma garā un saskaņā ar tajā izteiktiem principiem, un atzīmējuši reālus sasniegumus visās viņu savstarpējo attiecību nozarēs. Tāpat trīs ministri vienprātīgi atzīst, ka šī sadarbība pilnīgi attaisnojusies arī starptautiskā plāksnē.
Līdz šim gūtie pieredzējumi veduši triju valstu ministrus pie slēdziena, ka Baltijas valstu piekoptā neitralitātes politika, tāpat kā šo valstu uzņemtās starptautiskās saistības un vispār nostāja, kādu tās ieņēmušas iepretim tagadējā starptautiskā stāvokļa radītām problēmām, pilnīgi atbilst viņu stingrajai apņēmībai palikt ārpus bruņotiem konfliktiem un nodrošināt savu neatkarību un savu drošību.
Tāpat viņi apsveic katru ierosmi, kas iziet uz taisnīga un paliekoša miera nodibināšanu nāciju starpā, un savu līdzekļu robežās veicinās centienus sasniegt šo mērķi. Tai pašā domu plāksnē trīs ministri uzņēmuši ar gandarijumu miera attiecību atjaunošanu starp Somiju un PSRS.
Nolūkā sekmīgāki pārvarēt saimnieciskās grūtības, kādas radijis kara stāvoklis un kas jūtamas visās zemēs, ieskaitot arī Baltijas valstis, trīs ārlietu ministri vienprātīgi izsaka vēlēšanos, lai triju valstu tagadējā sadarbība saimnieciskā laukā tiktu turpināta un padarīta intensivāka, un viņi nolemj uzaicināt triju valstu saimnieciskās dzīves vadītājus netaupīt nekādas pūles šai nolūkā.
Trīs ārlietu ministri, novērtēdami kulturālo sakaru izcilo lomu tautu tuvināšanās darbā, ar gandarijumu atzīmējuši ierosinājumus, ar kādiem šai lietā nākušas klajā piekritīgās iestādes un Baltijas tautu tuvināšanās organizācijas, un nolēmuši atbalstīt visus centienus, kuru mērķis ir vēl vairāk atvieglot jau pastāvošo intelektuālo sadarbību triju valstu starpā. Divpadsmito konferenci sasauks Lietuvas ārlietu ministris 1940. gada septembrī.” LTA.
http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_wawe1940n064|article:DIVL67|issueType:P
====
Bet ko gan citu kā šādu “bla, bla, bla” varēja gaidīt pēc tam, kad krievi un vācieši kopīgiem spēkiem bija iznīcinājuši Poliju…

+4
0
Atbildēt

0

Pandora 14.03.2019. 21.42

Bezatbildīgā pretvāciskā politika, par ko runājām iepriekšējā reizē, bargi atmaksāja vieglprātīgajai tautai un pašam “Dr.” Ulmanim, ko boļševiki mēnesi izmantoja savam priekam un beigās piemānīja un nepalaida uz vilcienu. Rozā Ulmanis pat pamanījās paprasīt boļševikiem pensiju par dalību 1905. gada “revolūcijā”.

Autors neatgādina, ka “neviens”, t. i., “demokrātiskās” anglofoniskās valstis, ko trimdinieks droši vien asociē ar taisnīguma alfu un omegu, nepalīdzēja arī pārējām Baltijas valstīm, ne tikai Somijai un Polijai. Latvija no Vācijas palīdzību pilnīgi droši vairs nevarēja gaidīt vismaz pēc Meijerovica plānprātīgā kara pieteikuma Vācijai.

Anglija droši vien plānoja, kā kopīgi ar SPRS uzbrukt Vācijai, un tai bija izdevīgi, ka SPSR nolaupa Baltijas tautu 20 gadus krātos resursus un sagrābj zemi. Uzbrukt Vācijai varēja no ziemeļiem.

Autors varētu pievērst uzmanību tam, ka autoritāra vara pirms II kara pastāvēja gan kara zaudētāju, gan uzvarētāju pusē, gan zemēs, kas no tā izlocījās. Ne visiem tiešā demokrātija ir piemērota.

Gaidīsim no vēsturnieka patiesu “atmodas” izklāstu. Nāgela kungs noteikti tiks skaidrībā, kā latvieši varēja ar savām Saeimas vēlētāju balsīm izdarīt visu to, ko viņi izdarījuši no 90. gadu sākuma.

0
0
Atbildēt

0

J.Biotops 13.03.2019. 21.16

Kādas tautas, tādi vadoņi. Daži pretojas, citi draudzīgā saskaņā paliek savās vietās. Arī vēsturē.

0
0
Atbildēt

2

    altinyildiz > J.Biotops 14.03.2019. 06.52

    Izlasi Suvorova “Akvārijs”, lai būtu kaut niecīga saprašana par atšķirībām mūsu aizsardzības spējās https://host-a.net/f/75506-akvarijszip un nepūt prokremlisko izdzimteņu, kuri joprojām pārdzīvo, ka Ulmanis nedeva iespēju staļina kājslauķiem: freibergām, zatļeriem, dombrovskiem, pabrikiem un rinkēvičiem pievienot Latviju PSRS vēl kādā 1936. gadā, fleitā,

    0
    0
    Atbildēt

    1

    J.Biotops > altinyildiz 14.03.2019. 10.39

    Neieskaitīts. Lamuvārdu nepietiek pat minimumam.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    lindab456 > J.Biotops 16.03.2019. 12.42

    Vēsture nepazīst – kā būtu, ja būtu.
    Manuprāt, tas ir jautājums par robežām starp vēstures tiesāšanu, vēstures mācībām un vēsturi kā izziņas avotu.
    Sarežģītas situācijas var mēģināt saprast salīdzinājumos. Viens pārliecinošs rādītājs ir tas, ko varēja paveikt tolaik 6 gados un šobrīd ~ 5×6 gados. Varbūt toreiz bija vairāk pamats cilvēku entuziasmam, robežas arī tajā laikā bija atvērtas.
    Kāds komentētājs, raksturojot pirmskara ilgdzīvotāju paaudzi raksta, ka iespējams tā varēja būt tāpēc, ” ka viņos bija/ir mazāk ļaunuma, agresijas, alkatības…”( Kas mūsdienu politiķiem liek vairīties no leģionāriem?, pietiek.com.,15.03.19.).

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > lindab456 17.03.2019. 11.48

    Lai saprastu kādu vēstures posmu, varam pētīt rakstītos avotus. Varam arī mēģināt aptvert un saprast laikmeta radītās materiālās vērtības, kultūras un zinātnes liecības. Bet arī tas, manuprāt, tikai pastarpināti stāsta par sava laika sasniegumiem. Visbūtiskākais liecinieks, ja tā var teikt – gala rezultāts ir tas, kas notiek ar cilvēkiem, cik viņi ir gaiši, izglītoti, darbīgi, radoši, kulturāli, harmoniski, empātiski, apveltīti ar nepieciešamību pēc morāli ētiskām kvalitātēm, patriotiski. Tā, manuprāt ir īstā liecība par t.s. Ulmaņlaikiem.
    Par nožēlu, šodien notiek neiespējamais – ir vēlme mainīt veselas tautas vēsturisko atmiņu, paaudzēs iekodēto par tās uzplaukuma laiku un apliecinājumu pārvērst noliegumā.
    Tas šķiet iespējams, jo notiek paaudžu nomaiņa un cilvēki par savu pieredzi sāk pieņemt vairs tikai to, kas ir rakstīts uz ekrāniem.

    0
    0
    Atbildēt

    0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu