Maskavas forštate vienmēr bijusi kā karsts kartupelis pilsētplānotāju, nekustamo īpašumu darboņu un pašvaldības rokās. Neatrisinātais Rīgas tuvā centra jautājums. Vieta ar milzu attīstības potenciālu un tomēr pēdējo 30 gadu laikā faktiski bez jaunbūvēm. Pievilcīga, jo atrodas tuvu Rīgas centram, un labi nodrošināta ar sabiedrisko transportu, tomēr tik sarežģīta – vēsturisko notikumu aura, koka apbūves izaicinājumi un Maskačkas garša – iedzīvotāji, kas šajā teritorijā nodarbojas ar dažādiem rūpaliem. Tik krāsaina ir šī Rīgas daļa.
Īss ieskats labā krasta Rīgas priekšpilsētas vēsturē
Pirmās ziņas par šo rajonu atrodamas ap 14. gadsimtu, kad to dēvēja par Lastādiju – apzīmējums, kas Hanzas Savienības pilsētās nozīmēja teritorijas saistību ar kuģiem un to kravām. Maskavas forštatē nav sastopamas koka ēkas, kas celtas agrāk par 19. gadsimtu, jo pēc Krievijas imperatora pavēles 1812. gada 24. jūlijā Daugavas labā krasta priekšpilsēta līdz ar citām Maskavas un Sanktpēterburgas piepilsētām tika nodedzināta.
1813. gadā tika izstrādāts projekts, kas paredzēja apbūves atjaunošanu priekšpilsētas agrākajās robežās pēc priekšpilsētas dedzināšanas. Šis plānojums kļuva par pamatu pilsētas apbūvei, kādu to pazīstam mūsdienās.
Šo Rīgas daļu raksturo mazo ieliņu tīkls, koka apbūve, mūra īres nami, dievnamu sakopojums un plašas zaļās teritorijas, kā arī padomju okupācijas laika atstātais mantojums – Krasta masīvs. Turpretī kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, jauna dzīvojamā fonda būvniecība šajā apvidū līdz šim tā īsti nav īstenojusies – ir bijuši atsevišķi mēģinājumi, taču nekā ievērojama, kas kalpotu par pagrieziena punktu.
Attīstību kavē nošķīrums
Privāto investoru interesi par šo Rīgas centram tik tuvo rajonu līdz šim kavējusi ne tikai apkārtnes skumjā reputācija. Kā objektīvs iemesls šķēršļiem jāmin apkaimes ģeogrāfiskā atšķirtība no Rīgas centra. To ieskauj dzelzceļa uzbērums, vidū sadala grūti šķērsojamā Lāčplēša iela, vairāku joslu Krasta ielas maģistrāle no Daugavas puses. Centra sasniegšana ar kājām vai velosipēdu nav ērta, situāciju saglābj tramvaja līnija.
Dzīvojamā rajona šarms
Tomēr, neskatoties uz Maskavas ielas apvidus skarbo vēsturi un mobilitātes ierobežojumiem, Maskavas forštatei piemīt savs šarms. Viena no cilvēka dzīves lielākajām vērtībām ir laiks. Cilvēki grib dzīvot tuvu centram, kur pieejami dažādi pakalpojumi un izklaides iespējas, neviens negrib tērēt stundu dienā, braucot uz darbu un otru stundu, braucot atpakaļ. Tas nozīmē, ka nākotnē ir neizbēgama Rīgas centram tuvo teritoriju apdzīvošana.
Šī rajona priekšrocības – centra tuvums, tramvaja kustība, plašas zaļās teritorijas, vēsturiskā koka apbūve, iespējas ar velosipēdu nokļūt tuvējās atpūtas vietās – Lucavsalā un Zaķusalā. Un, kas to lai zina, kādas pārvērtības piedzīvos Krasta iela pēc gadiem 20 vai 30. Ja nu daudzjoslu maģistrāles vietā tā kļūst par pilsētas ielu ar blakus esošu plašu promenādi gar Daugavu – pastaigām, piknikiem, velobraucējiem, skrituļslidotājiem, laivotājiem, dzīvotājiem. Tad Maskavas priekšpilsēta pārvērstos ne vien par pievilcīgu tuvo centru, bet kļūtu par ekskluzīvu rajonu ar izeju pie Daugavas. Metropolēs apkaimes pie ūdeņiem tradicionāli tiek uzskatītas par vērtīgākajām, kur nekustamo īpašumu cenas ir visaugstākās. Varbūt Maskavas forštatei nāks labāki laiki jau pavisam pārskatāmā nākotnē?
Jaunie dzīvojamie projekti Maskavas forštatē
Pārmaiņas cilvēku apziņā un pilsētvidē Maskavas forštatē sāk pamazām notikt, atjaunots Spīķeru kvartāls un vairāki privātīpašumi. Privātā finansējuma ieplūšana ir nozīmīgs attīstību veicinošs signāls. Ledus ir sakustējies! Par piemēru – nupat skandināvu nekustamo īpašumu attīstītājs Bonava Latvija uzsācis “Krasta kvartāla” būvniecību Maskavas ielā 192, vēsturiskā Krīdenera dambja tuvumā, blakus atpūtas centram LIDO. Līdz 2022. gadam šeit tiks izbūvēti seši jauni dzīvojamie nami, kas radīs mājvietas vairāk nekā 1200 cilvēkiem. Šis ir pirmais lielais jaunais projekts šajā apkaimē un visticamāk nozīmē to, ka arī citi attīstītāji sekos un sāks raudzīties uz šo apkaimi citām acīm. Privāta investora interese ieved apkaimē jaunus iedzīvotājus. Veidojas jauna kopiena, kas būs grūdiens attīstībai – teritorija tiek labiekārtota, veidojas jauna dzīvesvide, jaunas iniciatīvas.
Apkaimes attīstības dzinuļi
Nozīmīgākais attīstības grūdiens šai apkaimei būs Centrālās dzelzceļa stacijas pārbūve par Baltijas centrālo pasažieru transporta mezglu “Rail Baltica” projekta ietvaros. Tā nodrošinās 21. gadsimta mobilitātes iespējas visam Rīgas centram – un arī Maskavas forštatei. Tiks norakts dzelzceļa uzbērums, nodrošināts ērts dažādo transporta veidu savienojums, ātra nokļūšana lidostā. Būtiski uzsvērt, ka parādīsies jauni velosipēdu un gājēju savienojumi, kuru neesamība šobrīd liedz attīstīties vietai ap Centrāltirgu un Maskavas priekšpilsētas vecajai daļai. Tas radīs būtiski lielāku gājēju un velosipēdistu plūsmu cauri labāk savienotai teritorijai. Tā kā attāluma ziņā no centra Maskavas forštate ir tikpat tuvu kā pašreizējais “klusais centrs”, tad ir pilnīgs pamats gaidīt tur līdzīgu attīstību un būtisku īpašumu vērtības pieaugumu.
Trešais aspekts – tūrisms. Līdzīgi kā Vecrīga un jūgendstila kvartāli, Maskavas forštate ir pilsētas izaugsmes vēstures sastāvdaļa, kura apmeklējama un vērojama. Savukārt jaukais Kalnciema kvartāla piemērs var kalpot par iedvesmu privātajām iniciatīvām – koka mājas ir vērtība, rīdzinieki un pilsētas viesi vēlas burziņu. Un kā jau saku – kur plūsma, tur dzīvība, tur ir vēlme uzturēties, būt, iegādāties īpašumus un dzīvot.
Autors ir pilsētplānotājs, Grupa 93
Komentāri (1)
lindab456 16.01.2019. 09.43
Ir izveidojusies īpatnēja situācija – apsaimniekotāji, attīstītāji, nepārprotami ar likumdošanas atvēlētajām iespējām un sekojoši banku labvēlību, savās iespējās ir pacelti pāri īpašniekiem. Pilsētās ēku īpašnieki ir tie, kas maksā nodokļus, no viņiem tiek prasīta atbildība un viņi ness sodu bardzību, tai pat laikā īpašnieku ietekme aizstāvot savas tiesības ir niecīga, ja neteiktu, ka politisko partiju interese par namīpašumu un īres tirgu kā perspektīvu nacionālo nozari ir nekāda.
Kādas ir šīs politikas sekas dzīvē? Sabiedrība ir ieinteresēta, grib redzēt sakoptu, renovētu, mūsdienu prasībām atbilstošu vēsturisko pilsētvidi, apbūvi, tai pat laikā vēsturiskie īpašnieki nodokļu un apgrūtinājumu, likumdošanas žņaugos nīkuļo, palielināto nodokļu un graustu sodu piespiesti atdod īpašumu zem tirgus vērtības. Vēsturiskais īpašums tiek uzkrāts tiesu izpildītāju un uzpircēju rokās.
Tad ir jārunā par kapitālu un tā izcelsmi, kas nāk iekšā, pret kuru likumdošana, bankas ir labvēlīgi, kuru rokās ir nesamērojami resursi, t.sk. administratīvie. Kāda būs pilsēta, kuru šis kapitāls būvēs un kas būs tie iedzīvotāji, kas tur dzīvos? Ir jābūt naivam un apkārt notiekošo neredzošam, lai cerētu sagaidīt nacionālu, vismaz reģionālu, tradīcijās sakņotu būvniecību ar respektu pret kultūrvēsturisko mantojumu un vietējiem iedzīvotājiem.
Nacionālo nozari, kā pilsētās, tā laukos atdodam ārzemju kapitālam.
Ir pēdējais laiks dialogā iesaistīties profesionāļiem.
0