Ja līdzšinējos pārdesmit gados Latvijā bija darba vietu trūkums, tad tuvākajās desmitgadēs gluži pretēji – būs darbaspēka deficīts. Turklāt lielai daļai sabiedrības darbu atrast būs vēl grūtāk, jo viņu iegūtās prasmes un zināšanas strauji noveco. To gan uzņēmēji, gan darba meklētāji izjūt jau tagad, un šī darbaspēka problēma, veļoties kā sniega bumba, kļūst arvien bīstamāka. Vai un kādi ir risinājumi?

Redzam, ka uzņēmējos ir sen nepieredzēts optimisms – Citadele Index sasniedzis 52,35 punktus, kas ir labākais rezultāts pēdējo piecu gadu laikā. Makroekonomiskie rādītāji ir vairāk nekā labi – iekšzemes kopprodukta pieaugums turas virs 5% gada griezumā, bezdarba līmenis ir samazinājies līdz 7% un vidējā bruto darba samaksa strauji aug, šā gada otrajā ceturksnī pārsniedzot 1000 eiro mēnesī.

Tomēr paralēli šiem spožajiem rādītājiem arvien izteiktāk iezīmējas arī būtiska problēma – kā Citadele Index pētījumā atzīst uzņēmēji, darbinieku trūkums jau rada apdraudējumu uzņēmumu darbībai.

Runājot par biznesa riskiem vai apdraudējumiem, uzkrītošs ir fakts, ka tūlīt pēc negaidītām nodokļu politikas izmaiņām (71% aptaujāto) uzņēmēji min divus cieši saistītus faktorus – iedzīvotāju un līdz ar to patērētāju skaita samazināšanos Latvijā (63,7%), kā arī darbaspēka trūkumu (44,3%). Tātad ilgtermiņa stratēģija demogrāfiskās situācijas uzlabošanai ir viena no prioritātēm, kas uzņēmēju skatījumā būtu jārisina. Tas sakrīt ar citu pētījumu, piemēram, ārvalstu uzņēmēju Latvijā noskaņojuma indeksa FICIL datiem. Citu valstu investoru vērtējumā par 2017. gadu demogrāfiskā situācija valstī saņēma tikai 1,6 balles 5 baļļu skalā, bet darbaspēka pieejamība – 2,7 balles, turklāt abi rādītāji bija strauji kritušies, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

Ko darīt?

Citadele diskusijā, kurā piedalījās uzņēmēju, pētnieku un Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) pārstāvji, izkristalizējās vairāki risinājumi, kā risināt darbaspēka problēmu.

Saprotams, ka Latvijā ir nepieciešamas daudzas reformas. Tādēļ tādas uzņēmēju aptaujas kā Citadele Index ir svarīgs instruments, ar kura palīdzību  gūt nepieciešamo informāciju tādu iniciatīvu virzīšanai, kas dotu maksimālu labumu Latvijas tautsaimniecībai.

Te uzņēmēju un ekspertu domas sakrīt  – visi norāda uz reformu nepieciešamību izglītībā, lai nākotnes darba ņēmēji spētu adaptēties straujām izmaiņām darba tirgū.

Definējot reformu prioritātes, lielie un vidējie uzņēmumi kā pirmo izvirza pārmaiņas izglītības sistēmā, savukārt mazajiem un mikrouzņēmumiem noteicošie ir veselības aizsardzības un nodokļu jautājumi, kuriem seko tādi ilgtermiņa risinājumi kā reformas izglītībā.

Tātad lielais jautājums ir –  ko un kā mācīsim. Tas ir svarīgi gan tiem, kas šodien ir bērnudārzinieki un skolēni, gan tiem, kuriem nupat svaigi augstskolās apgūtais būs atkal jāpapildina.

Nākamais. Ir skaidrs, ka uz demogrāfiskās situācijas uzlabošanu vērstie pasākumi augļus var nest tikai ilgtermiņā. Savukārt darbinieku trūkums ir jau šodienas problēma. Tieši tagad darba tirgū ienāk paaudze, kas dzimusi vislielākā dzimstības krituma laikā – deviņdesmito gadu otrajā pusē. Līdz 2030. gadam cilvēku līdz 34 gadiem īpatsvars darba tirgū noslīdēs līdz 22,6%. Tas nozīmē, ka uz “jaunām asinīm” darba devējiem tuvākajā laikā nav ko cerēt. Tas nozīmē, ka darba tirgū dominēs vidējās un vecākās paaudzes darbinieki, kuriem būs jāapgūst jaunas prasmes un zināšanas.

Tas ir liels izaicinājums, jo visai Latvijas sabiedrībai ir jāmaina domāšanas paradigma, saskaņā ar kuru cilvēks iegūst augstākās izglītības diplomu kādā specialitātē, iestājas darbā un uz veco zināšanu bāzes turpina šajā jomā strādāt visu mūžu. Mūsdienās tas vairs nav iespējams, jo mainās gan paši amati – tehnoloģiju attīstības rezultātā daudzi no tiem kļūst lieki, gan prasmju un zināšanu kopums, kas ir nepieciešams attiecīgā darba veikšanai.

Darba ņēmējiem ir jābūt gataviem mācīties visa mūža garumā, bet valstij un darba devējiem – nodrošināt viņus ar šo apmācību. Tēlaini izsakoties – ikvienam lielākam uzņēmumam ir jākļūst par savdabīgu mini nodarbinātības aģentūru sev nepieciešamo darbinieku rekrutēšanā, apmācībā un pārkvalifikācijā.

Protams, darbaspēka problēmas risināšana no uzņēmēju puses ir iespējama arī ar jaunu tehnoloģiju ieviešanu un procesu automatizāciju, kas samazinātu nepieciešamību pēc darbaspēka. Pagaidām Latvijas uzņēmēji bijuši visai kūtri investīciju ieguldīšanā modernās tehnoloģijās. Jācer, ka šogad spēkā stājušies likuma grozījumi, kas atbrīvo investīcijām novirzīto uzņēmumu peļņu no nodokļiem, 2019. gadā varētu sākt pozitīvi atsaukties uz investīciju apjomu uzņēmumu modernizācijā.

Un visbeidzot. Latvijas sabiedrībai ir pienācis laiks pārkāpt līdzšinējai tabu tēmai – darbaspēka piesaistei no ārzemēm –, uzsākot diskusiju par to, kādās nozarēs un apjomos tā būtu ekonomiski vislietderīgākā, neapdraudot nedz Latvijas iedzīvotāju algu līmeni, nedz identitāti un kultūras telpu.

Rezumējot – darbaspēka trūkums ir kompleksi risināma problēma. Taču situācija jau tagad ir tuva kritiskajai, un ir nepieciešama aktīva visu pušu – valsts, uzņēmēju, darba ņēmēju – rīcība. Pretējā gadījumā darbinieku trūkuma dēļ uzņēmumi būs jāslēdz, savukārt iedzīvotāji nevarēs atrast darbu, jo nebūs nepieciešamo prasmju. Latvija tad var necerēt uz solīdās ekonomiskās izaugsmes saglabāšanos un līdz ar to arī dzīves līmeņa turpmāku celšanos.

 

Autore ir “Citadele banka” valdes locekle