Nu jau ir gandrīz droši zināms, kāda būs patēriņa cenu inflācija šogad — vai nu 2,5% vai 2,6%. Novembrī cenas pret iepriekšējo mēnesi samazinājās par 0,1%, decembrī varētu notikt kaut kas ļoti līdzīgs. Gada pēdējie divi mēneši patēriņa cenām parasti ir miera periods, nav ne pavasara un rudens inflācijas, ne vasaras deflācijas. Salīdzinājumā ar iepriekšējā gada novembri cenas bija par 3,0% augstākas, oktobrī gada inflācija bija 3,2%.

Patēriņa cenu izmaiņas nav ekonomikas ziņu daļa, no kuras varētu gaidīt kādas labas ziņas, par tām šeit var saukt sliktu ziņu trūkumu. Šobrīd ir tāds periods — nav pārāk straujas inflācijas, kas liecinātu par ekonomikas pārkaršanu, taču nav arī deflācijas, kas vairumā gadījumu arī nav vēlama. Algu kāpums ir straujš, bet neaiziet tādās galējībās kā ES jaunajās dalībvalstīs Centrāleiropā. Līdz ar to pakalpojumu cenu inflācija turas normas robežās, novembrī tā bija tieši tāda kā preču un kopējā inflācija.

Šādos apstākļos lielākā ietekme uz inflācijas izmaiņām ir globālajam izejvielu ciklam. No šīs puses nāk kopumā iepriecinošas vēstis.

Visi būs dzirdējuši par straujo naftas cenu kritumu. Brūk ne tikai naftas cena, bet arī OPEC. Šī karteļa reputācija vienmēr ir bijusi iespaidīgāka par tā patieso ietekmi, bet tagad organizācijas neefektivitāte kļūst tik acīmredzama, ka Katara jau ir izstājusies un tai varētu sekot arī citas valstis. Naftas cena kopš gada sākuma ir samazinājusies par 3,3% eiro izteiksmē, bet kopš augstākā punkta šogad par 27%. Bloomberg lauksaimniecības preču indekss kopš gada sākuma ir sarucis par 5,5%. Kviešu cenas šogad ievērojami pieaugušas, taču ir produkti, kuru biržas cenas veikalus ietekmē daudz tiešāk, piemēram, cukura mazumtirdzniecības cena gada laikā ir samazinājusies gandrīz par ceturto daļu.

Bloomberg industriālo metālu indekss eiro izteiksmē kopš gada sākuma ir samazinājies par 12,8%. Šo izejvielu cenu svārstības nav tik labi pamanāmas kā naftas cenas, taču uzņēmumu un līdz ar to patērētāju izmaksu līmeni tās ietekmē, lēni un pamatīgi. Paiet laiks, kamēr šī ietekme iziet cauri metālu izstrādājumu, mašīnu, ar tām izgatavoto produktu, kā arī ēku konstrukciju izmaksu “aplim”.

Pasaules ekonomikas izaugsme šobrīd jau ļoti nepārprotami bremzējas. Ietekme uz Latvijas ekonomiku būs atkarīga no bremzēšanas skarbuma.

Ir divi scenāriji – labvēlīgais un tas otrais. Tā kā patlaban LV ekonomiku drīzāk bremzē piedāvājuma puses ierobežojumi, jo īpaši darbaspēka pieejamība, mērena pasaules ekonomikas atdzišana var spēlēt par labu mūsu iekšējam “ne par aukstu, ne par karstu” stāstam. Mēreni nelabvēlīga ietekme uz eksportu nākamgad nebūtu mirstama kaite, bet zemas izejvielu cenas bremzēs inflāciju.

Ja finanšu tirgos “uzsprāgst” kādi līdz šim ne līdz galam apjausti riski un tie ierauj pasaules ekonomiku straujā kritienā, tad gan cietīsim. Nebūs inflācijas, taču arī izaugsmes visdrīzāk ne. Latvijas IKP pieaugums nākamgad jebkurā scenārijā visdrīzāk būs zemāks, taču zaudēt kādu procentpunktu no 2018. gada tempa (visdrīzāk 4,7%) — to noteikti varam atļauties.

Ļoti svarīga ir mijiedarbība starp Latvijas un pasaules ekonomikas ciklu. Ja 2008. – 2009. gada globālā krīze būtu notikusi 3-4 gadus ātrāk, Latvijai tā būtu bijusi īsta svētība, neļaujot izdarīt lielas aplamības.

Vēl nesen šķita, ka nākamajā gadā patēriņa cenu kāpums nākamgad varētu būt straujāks nekā šogad vidēji. Taču jaunākās pasaules ekonomikas vēsmas liek šo prognozi pārvērtēt, vidējā inflācija nākamgad varētu palikt līdzšinējā līmenī jeb ap 2,5%. Iekšējie faktori darbosies augšupvērsti, taču globālie notikumi visdrīzāk būs cenas samazinoši.

Autors ir bankas “Luminor” ekonomists