Esmu skolotāja ar doktora grādu ekonomikā, ko ieguvu savā dzimtenē Krievijā. Latvijā jau trešo gadu mācu krievu valodu pamatskolēniem un vidusskolēniem. Mans galvenais mērķis ir mainīt bērnu un jauniešu attieksmi pret krievu valodu, lai to nesaistītu ar konkrētu valsti un tās politiku, bet ļautu iepazīt kultūru. Man ir audzināmā klase, ar kuru vēlos izaugt kopā. Man šķiet, ka pedagoga profesijas prestižs ir pietiekami augsts – Latvijā skolotājus ciena daudz vairāk nekā Krievijā.
Pedagoga profesija kā iedzimtība
Krievijā strādāju Centrālajā bankā, bet vakaros lasīju vieslekcijas studentiem, galvenokārt par ekonomiku un banku vadību. Kad pārcēlos uz dzīvi Latvijā, valodas barjeras dēļ uzreiz nevarēju atrast darbu. Sāku mācīties latviešu valodu un paralēli rediģēju tekstus krievu valodā. Kādā brīdī draugi man palūdza, vai nevarētu viņu bērniem palīdzēt ar krievu valodas apguvi kā privātskolotāja. Sāku to darīt, un man ļoti iepatikās, pieteicās citi draugi, un tā darbojos trīs gadus.
Tā kā manā ģimenē jau trīs paaudzes saistītas ar izglītību – vectēvs bija filozofs, vecmāmiņa bioloģe, tēvs – vēstures un angļu valodas pasniedzējs, mamma ekonomikas pasniedzēja, arī mani vienmēr ir saistījusi šī nozare. Šķiet, ka pedagoga profesija var būt arī iedzimtība. Nu jau trešo gadu strādāju skolā un paralēli studēju pedagoģiju.
Mainīt attieksmi pret krievu valodu
Kā skolotājai mans mērķis ir mainīt attieksmi pret krievu valodu. Jāsaka godīgi, krievu valodas kā svešvalodas grāmatas Latvijā ir briesmīgas – tajās ir stāstīts tikai un vienīgi par Krieviju. Kā lai bērniem rodas interese mācīties, ja grāmatās lielākoties ir stāstīts tikai par valsti, kurā liela daļa no viņiem nav bijusi un par kuras agresīvo politiku viņi dzird ziņās! Esmu opozicionāre, tas bija arī viens no iemesliem, kādēļ aizbraucu no Krievijas, un gribu iemācīt bērniem, ka valoda nevienam nepieder.
Mācību stundās es tikpat kā neizmatoju mācību grāmatas, bet veidoju pati savus materiālus, daļēji balstoties uz angļu valodas mācību grāmatām. Tās ir daudz interesantākas, vēsta par dažādām tēmām – modi, ēdienu, hobijiem u.tml. Tas bērniem ir daudz lietderīgāk, tāpēc tulkoju uzdevumus, pielāgoju tos krievu valodai. Mēs daudz runājam par literatūru un mākslu, visu, ko apgūstam krievu valodā, cenšos sasaistīt ar Latviju, Latvijas kultūru un latviešu valodu. Gramatiku mācāmies caur līdzībām jeb ar kontrastīvo metodi, lai bērni vienlaikus atsvaidzinātu zināšanas arī citās valodās.
Gan Puškina dzeja, gan reps
Uzskatu, ka pedagogs ir ļoti radoša profesija. Ikreiz, kad redzu kaut ko jaunu un interesantu, uzreiz domāju, kā to varētu izmantot stundās. Priecājos, ka skolas vadība dod tik lielu rīcības brīvību, pedagogiem tā ir ļoti nepieciešama, jo ar vienu un to pašu uzdevumu nevar ieinteresēt visus bērnus. Piemēram, ar klasi, kurā bija daudz meiteņu, mēs varējām mācīties Puškina dzeju, bet ar klasi, kurā lielākoties bija pusaugu puiši, skaidri zināju, ka tas nebūs piemēroti. Viņiem veidoju uzdevumus, kuros runājām par krievu repu, mūziķiem un viņu dzīvi, un jauniešiem bija interesanti.
Mēs esam ļoti radoši – dažu uzdevumu izpildei apmeklējam izstādes, rakstām haikas, tā izdzīvojot krievu valodu. Ar lellēm veidoju video, kuros ar humoru tiek izspēlēti dažādi sadzīviski dialogi, pēc tam kopīgi klasē tos skatāmies, aprakstām, bērni atbild uz jautājumiem un paši mēģina izveidot ko līdzīgu.
Pakāpeniski redzu, kā mainās bērnu attieksme pret valodu, un rādu arī savu attieksmi pret viņu dzimto valodu un Latviju. Ar katru dienu aizvien labāk apgūstu latviešu valodu. Pirms 18.novembra es atnācu uz skolu tautastērpā un lasīju bērniem savu dzeju par Latviju. Viņi to ļoti atzinīgi novērtēja. Tā mēs iepazīstam cits citu, dažādas valodas un kultūras.
Skolotāji daudz vairāk cienīti
Skolotāja darbs ir nepārtraukts meklēšanas process. Salīdzinot abas valstis, varu teikt, ka Latvijā skolotājus ciena daudz vairāk nekā Krievijā, un arī paši skolotāji uzvedas citādāk. Latvijā skolotāji ir tuvāk bērniem, viņi vairāk iedziļinās katra bērna personībā un meklē individuālu pieeju. Tas ir ļoti pareizi, jo skolotājam nevajag veidot distanci ar bērniem. To cenšos ievērot arī darbā ar savu audzināmo klasi. Kad man tikko piešķīra 7.klasi, bija tāda sajūta, kā staigājot tumsā, bet tagad pakāpeniski veidojam ciešāku saikni. Es vēlos pavadīt šos jauniešus līdz pat skolas absolvēšanai, vēlos izaugt kopā ar savu klasi.
Man pedagoga darbā ir lielisks piemērs – mans kolēģis Kaspars, kura audzināmā klase viņu ļoti ciena, viņam ar jauniešiem ir ļoti spēcīga saikne. Apzinos, ka es kā sieviete nevaru īstenot daudz ko tādu, ko var mans kolēģis, piemēram, doties pārgājienā pie dabas ar nakšņošanu, jo gluži vienkārši viena pati nespēšu garantēt jauniešu drošību. Skolotāja dzimums ir būtisks darbā ar pamatskolas vecuma bērniem, jo šajā posmā ir svarīgs tieši rakstura spēks, jāspēj savienot draudzīgumu un disciplīnu. Savukārt vidusskolas vecumā jaunieši skolotāju vērtē pēc zināšanām, nevis dzimuma. Taču, raugoties uz pedagoga profesiju kopumā, jāatceras, ka tā ir altruistiska misija, un to vienmēr der atcerēties.
Autore ir privātās vidusskolas “Patnis” krievu valodas skolotāja
Pagaidām nav neviena komentāra