Latvijā pirmajā un pagaidām vienīgajā vides izglītības centrā bērni dabaszinības mācās āra klasē meža vidū, dabas izziņas takās un laboratorijā ar mikroskopiem
Vienu rudens dienu Valmieras sākumskolas trešās klases skolēni pavadīja, mācoties nevis skolas solos, bet jaunajā vides izglītības centrā Urda Pārgaujas novada Stalbes pagastā. Centra laboratorijā viņi mikroskopā pētīja, no kā sastāv zeme un cik daudz tajā ir sīkbūtņu, vēlāk izstaigāja dabas izziņas taku. Pašiem savām acīm redzēt, cik daudz kukaiņu dzīvo atmirušā kokā, ir interesantāk, nekā lasīt par to grāmatā. Dabā bērni mācījās, kā noteikt koka garumu un vecumu, ar ko atšķiras dažādu tipu meži, ar ko — purva, meža un pļavas augi. Urda ir pirmais izglītības centrs Latvijā, kur dabaszinātņu, ķīmijas, fizikas, ģeogrāfijas, bioloģijas stundas organizējamas ne tikai telpās un laboratorijās, bet arī ārā — dabā.
Cauri atkritumu kalniem
Tikt līdz centram gan nav vienkārši. Ideja par šādas vides izglītības izveidi savulaik radusies uzņēmuma ZAAO darbiniekiem, un viņiem šķitis loģiski dabas izziņas taku, vēlāk izglītības centra ēku, āra klasi un iežu kolekciju ierīkot atkritumu apsaimniekošanas centra Daibe teritorijā. Tas nozīmē — lai nokļūtu Urdā, uz Stalbes pagasta Daibi jādodas pa to pašu ceļu, pa kuru brauc lielās atkritumu mašīnas. Par laimi, izglītības centrs atrodas nomaļus no kaiju aplidotajiem atkritumu kalniem.
Dabas izziņas taka vispār ieved mežā un aizvijas tālu prom no gružu kaudzēm. Skolotājiem, kas izvēlas vienu mācību dienu pavadīt Urdā, ir arī iespēja izvēlēties — vest bērnus ekskursijā uz ZAAO, kur stāsta par to, kāpēc nepieciešams šķirot atkritumus un kā notiek to pārstrāde, vai ne.
Valmieras sākumskolas bērni iztika bez ekskursijas. Taču viens no uzdevumiem, ar ko viņiem bija jātiek galā tajā mācību stundā, kas notika centra Urdas telpās, bija izdomāt, kuri atkritumi ir pārstrādājami, kuri — ne. Otro stundu viņi pavadīja laboratorijā, kas aprīkota ar mikroskopiem. Tie ļāva zemes drupačiņās saskatīt to, kas nav acīm redzams, — ka zeme ir dzīvības pilna. Nākamās divas stundas pagāja ārā, dabas izziņas takā, iepazīstot visu to, kas uz šīs zemes aug: augi, koki, akmeņi, viņi redzēja skudru pūžņus un mēģināja saskatīt putnus būrīšos. Četras mācību nodarbības trešklasniekiem ilga no deviņiem līdz divpadsmitiem, un viena no skolotājām Gunita Martinsone tās novērtēja par jēgpilnām, pilnvērtīgām un aizraujošām. «Manuprāt, izglītības centrā mācību dienu var rīkot ne tikai dabaszinātņu, bet arī matemātikas un pat mājturības skolotāji,» saka Martinsone.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.