No kura saraksta es startēšu Saeimas vēlēšanās? Pēdējā pusgada laikā to aizvien intensīvāk man jautā žurnālisti. Mana atbilde ir – 13. Saeimas vēlēšanās es nekandidēšu.

Tas nebija viegls lēmums. Vairāki cilvēki, kuru viedokļus respektēju un cienu, teica, ka man esot jābūt Saeimā. Kāpēc tomēr vēlēšanās nekandidēšu? Lēmuma pamatā ir trīs principiāli argumenti:

• Deputātam Saeimā nevajag aizsēdēties ilgāk kā divus sasaukumus pēc kārtas. Deputāti dedzīgi iestājas par pilnvaru termiņu ierobežojumiem citos amatos, citādi amatpersonas stagnējot un apaugot ar korporatīvām, pat koruptīvi riskantām saitēm. Kāpēc gan deputāti pieņem, ka visi citi ir pakļauti stagnācijas un korupcijas riskiem, tikai ne viņi paši? Tieši daudzu deputātu iesēdēšanās Saeimas krēslos Latvijas politiku padara par smakojošu dīķi. Ilglaicīgie līderi manipulē ar pārējiem, kuri aizspiež acis un ausis, jo ir labāk, ja neredzi un nedzirdi. Es, tāpat kā daudzi citi deputāti, nejūtu riskus attiecībā uz sevi, taču iestājos par principu – viens likums, viena taisnība visiem. Lai dzīvi redzētu plašākās un dziļākās kopsakarībās, ik pa laikam ir jāpamaina redzējuma lenķis. Vide, kurā uzturamies, mūs ļoti būtiski ietekmē, pat ja pretojamies tajā valdošajām tendencēm. Arī politiķim ir jāvairās no profesionāli specifiska un sašaurināta dzīves redzējuma.
• Esmu sava ceļa gājējs, nevis staigātājs no viena politiskā spēka pie cita. Pirms gada es izstājos no Nacionālās apvienības frakcijas. Es to nedarītu, ja mans pašmērķis būtu ietikšana nākamajā Saeimā. Runa ir par daudz dziļākām sakarībām, par manu pārliecību, kādai jābūt mūsdienīgai nacionālai un eiropeiskai politikai. Ja uz šīm Saeimas vēlēšanām es pievienotos kādam citam politiskajam spēkam, tad daži būtu gandarīti paslaucīt zem tepiķa ļoti būtiskus jautājumus, visu norakstot uz maniem it kā pašlabuma meklējumiem. Tas nav jautājums tikai par mani vien, tikai par maniem principiem. Tas ir jautājums par uzticību politiķiem un politikai, par dziļāku kopsakarību saskatīšanu.
• Pozitīvi ietekmēt politiku un notikumus valstī varu, arī nebūdams Saeimas deputāts. To zinu no savas žurnālista un filosofijas pasniedzēja darbības. Politika ir pārāk atbildīga joma, lai to nodotu vienīgi pašu politiķu ziņā.

Varbūt esmu vīlies politikā? Varbūt uz kādu apvainojies? Vai saku ardievas politikai vispār? Uz visiem šiem jautājumiem atbilde ir – nē. Manu kontemplācijas studiju nobeiguma darbs bija “Kontemplācija un politika”. Tas bija pētījums par integrālo politiku, kas primāri orientēta uz sadarbības un cilvēka cieņas principiem. Tas ir pavisam cits skatījums uz politiku, nekā esam raduši redzēt ikdienā. Es šo darbu turpināšu. Ja kādam būs interese par to, tad labprāt padalīšos.

Autors ir 12. Saeimas deputāts, deputātu grupas Integrālās politikas studijām vadītājs