Ansis Pūce

Boksa treneris

Ar sportu viņš nodarbojas kopš 11 gadu vecuma, bet pašlaik Saldus Boksa kluba valdes priekšsēdētājam un trenerim, Brocēnu vidusskolas sporta skolotājam Ansim Pūcem (27) sports ir visa dzīve.

Diena sākas pusastoņos no rīta, kopā ar audzēkņiem skrienot krosu, un beidzas pēc deviņiem vakarā, aizslēdzot sporta zāles durvis. Savukārt brīvdienās jādodas uz audzēkņu sacensībām citās Latvijas pilsētās. Arī todien, kad tikāmies, Saldus bokseri devās uz Rīgas atklātajām meistarsacīkstēm, bet pēc tam uz Priekuļiem, kur vietējais boksa klubs divreiz gadā organizē boksa svētkus ar 20 cīņām.

Skolas laikā Ansis izmēģinājis ne vienu vien sporta veidu. Trenējies tenisā, grieķu-romiešu cīņā, futbolā un hokejā. «Man patīk komandu sporta veidi, tomēr vēl vairāk individuālie, kur viss atkarīgs tikai no paša,» viņš atzīst.

Kādu dienu Brocēnos, kur notikuši hokeja treniņi, Ansis iepazinies ar puisi, kurš vienatnē stadionā trenējies taizemiešu boksā. Izrādījās — viņš to bija apguvis Taizemē un vēlāk trenējies Spānijā. Tobrīd Ansis mācījies desmitajā klasē. Sākuši trenēties kopā, un par viņa galveno sporta veidu kļuvis cīņas sports. Vēlāk abiem pievienojušies vēl citi puiši, līdz beigās neformālajā entuziastu grupiņā bijuši kādi 27 cilvēki, bet treniņi ilguši līdz četrām stundām dienā.

Mēnesi pēc vidusskolas izlaiduma Ansis devies uz Nīderlandi. Nevis ekskursijā, bet strādāt. Nonācis lielā itāļu restorānā. Sākumā slaucījis grīdu un mazgājis traukus. Vēlāk kļuvis par viesmīli un bārmeni. Kāds turienes kolēģis, kurš arī nodarbojies ar cīņas sportu, nejauši pamanījis, kā puisis noliktavā izmēģina ēnu boksu, ieteicis netālu esošu sporta klubu. Ansis parēķinājis un secinājis, ka, taupīgi dzīvojot, var atļauties maksāt par sporta nodarbībām.

«Lai nevajadzētu tērēt naudu transportam, par septiņiem eiro nopirku velosipēdu, kas bija salikts no kādiem padsmit citiem. Katra detaļa savā krāsā. Tā arī nosaucu par Krāsiņu,» viņš atceras. Klubā trenējies kikboksā. Nīderlande ir šī sporta veida dzimtene, tāpēc tas esot gandrīz tikpat populārs kā ātrslidošana vai futbols. Agrajos rīta treniņos zālē bijis ap 70 cilvēku. Sākumā gan kluba pastāvīgie apmeklētāji, pārsvarā melnādainie un musulmaņi, bijuši itin rezervēti, bet, redzot viņa atdevi treniņos, pieņēmuši kā savējo.

Pēc gada Ansis atgriezies Saldū. Pārbraucis ar ciešu apņemšanos stāties Sporta pedagoģijas akadēmijā. Augstskola devusi tik ļoti nepieciešamās zināšanas anatomijā, fizioloģijā un biomehānikā. Ko un kā ēst, lai varētu efektīvāk trenēties? Kā trenēties gudrāk, nevis ilgāk? Kas notiek ar organismu treniņu laikā? «Tas bija likumsakarīgs turpinājums manai līdzšinējai darbībai un Nīderlandē iegūtajai pieredzei. Es mācījos ar lielu aizrautību un nesalīdzināmi labākām sekmēm nekā vidusskolā,» atzīst Ansis, neslēpdams, ka tieši viņa nosauktās disciplīnas daudziem topošajiem treneriem kļuvušas par klupšanas akmeni, kuru dēļ viņiem nācies no akadēmijas izstāties.

Pirms četriem gadiem prakses laikā viņš nonācis Saldū pie džudo trenera Gata Baumaņa. Sapratis, ka pilsētā vajag boksu. Nospriedis — nav ko velti tērēt laiku, jātaisa pašam sava grupa!

Vispirms jaunais treneris sameklējis telpas — savas bijušās vidusskolas pagrabstāva noliktavu, kas pēc remonta bija pārtapusi par sporta zāli. Savukārt, kad sācis meklēt organizāciju, kuras paspārnē izveidot boksa klubu, kāds gudrs cilvēks ieteicis: «Taisi savu. Zem kāda palīst paspēsi vienmēr.» Tad arī viņš aizgājis uz novada domi, kur izstāstījis savu ieceri. Pašvaldība to atbalstījusi, palīdzot ne tikai ar telpu īri, bet arī atrodot līdzekļus viena boksa maisa, treniņu ķepas un vairāku cimdu pāru iegādei.

Tā tapusi biedrība Saldus Boksa klubs. Pašlaik tajā trenējas vairāk nekā 70 cilvēku. 36 bokseri un gandrīz 40 vingrotāju. Turklāt daļa no bokseriem, to skaitā arī pieaugušie, ir programmā, ko Ansis sauc — Bokss visiem. Viņi trenējas pa divām stundām divreiz nedēļā savam priekam un veselībai. Un apgūst elementāras pašaizsardzības iemaņas. Savukārt jauniešu grupa vecumā no 14 līdz 20 gadiem, kas startē sacensībās, trenējas sešreiz nedēļā pa divām stundām. Divi no viņiem tuvākajā laikā, visticamāk, kļūšot par profesionāliem bokseriem.

Pašlaik Saldus boksa klubs var lepoties ar Latvijas vicečempionu pieaugušo grupā un čempionu jauniešu grupā līdz 14 gadu vecumam. Bet komanda nesen starptautiskā turnīrā Jelgavā, kur startēja bokseri no 12 valstīm, izcīnīja trešo vietu. «Jo lielāki mūsu panākumi, jo vairāk cilvēku iesaistām klubā un vairāk sporta pasākumu noorganizējam novadā, jo lielāks arī pašvaldības atbalsts,» neslēpj Ansis. Tas savukārt ļaujot nopirkt gan jaunu inventāru, gan, netērējot savu naudu, piedalīties vēl kādās sacensībās, vairojot jau esošos panākumus. Pašlaik dažādu līmeņu boksa turnīri, to skaitā ar ārvalstu sportistu piedalīšanos, Latvijā notiek regulāri.

Tomēr ne mazāk kā ar sportiskajām veiksmēm Ansis lepojas ar to, ka visu šo gadu laikā kluba biedriem nav bijis neviena disciplīnas pārkāpuma. Viņaprāt, puiši, kuri stundām ilgi smagi strādā sporta zālē, nekad nepacels roku pret cilvēkiem. Toties nepieciešamības gadījumā pratīs aizstāvēt gan sevi, gan tuviniekus. «Tāpēc ar kaušanos mums nav nekāda sakara,» noteic treneris.

Uz jautājumu, kas tad īsti boksā ir galvenais — ātrums, spēks vai reakcija —, Ansis, kurš pats aizvadījis vairākas cīņas profesionālajā ringā, atbild — raksturs. Šajā sporta veidā nekas nenotiek ātri. Visas prasmes jāizkopj ar smagu un pacietīgu darbu. Lai gan boksā ir tikai trīs sitieni — taisnais sitiens, sitiens no apakšas un lokveida sitiens no sāniem, ko tautā sauc arī par āķi —, šis sports tomēr ir tehniski sarežģīts. Jo ir neskaitāmi veidi, kā sitienus izpildīt, lai tie būtu precīzi. Un, protams, jāmācās no tiem arī izvairīties.

Kāpēc Saldus?

Tās ir manas mājas. Es šajā pilsētā jūtu potenciālu, tāpēc tas, ko saņemu, jāatdod atpakaļ.

Moto: bez cīņas nav uzvaras.