Superstārs un viņa komanda • IR.lv

Superstārs un viņa komanda

2
«Gribam, lai mūsu bērniem ir forša ģimene, lai Indriķis un Hermanis viens otram būtu foršs brālis,» saka tētis Miķelis Bendiks. «Tāpēc mums ir jādara viss, ko darām. Mums nav iespējas nedarīt.» Foto — Alise Šulca, Picture Agency
Gunita Nagle

Lai mēs beidzot ieraudzītu cilvēkus ar īpašām vajadzībām, Anete un Miķelis Bendiki nolēmuši atklāti stāstīt par savu ģimeni. Tajā ar brāli Indriķi aug Hermanis, kura diagnoze — bērnu cerebrālā trieka — mainījusi apkārtējo dzīvi

Miera nav ne mirkli. Divarpus gadus vecais Indriķis un Hermanis, kuram maijā būs četri gadi, nemitīgi prasa uzmanību. Te Indriķis velk mammu klavieres spēlēt, te tētim jāatsit viņa spertās bumbas. Drīz Hermanis jāpatur rokās, lai viņš redzētu apkārt notiekošo, bet vēlāk jāpieskata viņa rāpošana. Pietiek ar nieka stundiņu, lai aptvertu, kā divu jaunu cilvēku dzīvi izmaina divi mazi bērni, no kuriem vienam ir cerebrālā trieka. Cilvēkiem no malas bieži nav izpratnes, kā palīdzēt, kā runāt par un ar Hermani. «Tas mūs pamudināja publiski par to stāstīt. Redzējām, ka draugiem grūti ar mums komunicēt — nezina, kā izturēties, vai drīkst jokot mūsu klātbūtnē,» Anete paskaidro, kāpēc viņa, kas reiz bija nolēmusi nekad nevienu savu bērnu foto nelikt sociālajos tīklos, tagad raksta blogu. Viņi grib padarīt redzamus bērnus ar īpašām vajadzībām, kādu Latvijā ir gandrīz 9000. Lauzt stereotipus, ka viņu ģimenēs valda nabadzība, posts un bēdas. Nē! Hermanim un Indriķim ir brīnišķīgi, jauni, skaisti, labi izglītoti, gudri, finansiāli patstāvīgi vecāki. Taču ikvienam ir skaidrs — ja ģimenē ir tāds bērns kā Hermanis, vajadzīgas lieliskas prasmes laika, naudas un citu resursu plānošanā. Diemžēl pagaidām valsts un pašvaldību palīdzības sistēmā var izveidoties caurumi, kuru dēļ jāvāc papīri. Birokrātiskās nejēdzības ir vēl viens iemesls, kāpēc Bendiku ģimene gatava par sevi stāstīt.

Kaut kas nav kārtībā

«Pirmais solis ir atzīt, ka dzīvojam stereotipos par invalīdiem,» saka Anete, kura savulaik blogā Esunmees rakstīja, ka esam nākuši no padomju laikiem, kuros nebija seksa, tualetes papīra un invalīdu. Runājot par stereotipiem, Bendikiem nav nekāda nosodījuma. «Kamēr mums nebija Hermaņa, paši bijām aizspriedumu pilni. Domājām, ka Latvijā nav tādu īpašo bērnu,» saka Miķelis, turot rokās Hermani. Stāvēt vai sēdēt zēns patstāvīgi nevar, tāpēc tikai tēta vai mammas rokās viņš redz apkārt notiekošo. Aiz brillītēm ir nopietnas acis, bet, kad puika smaida, vaigos izveidojas bedrītes. «Kādreiz gadu dzīvoju Norvēģijā un brīnījos — lai kur ietu, redzu cilvēkus ratiņkrēslos, cilvēkus ar Dauna sindromu un dažādām invaliditātes izpausmēm. Domāju — ar tiem norvēģiem kaut kas nav kārtībā,» stāsta Miķelis. «Bet, kad piedzima Hermanis, sapratu, ka patiesībā ar mums kaut kas nav kārtībā.» Latvijā katrs desmitais cilvēks ir ar invaliditāti. No 180 tūkstošiem pusei tā ir uz mūžu. Bet viņi ir kā neredzamie cilvēki. Lielākā daļa bērnu, kuriem ir invaliditāte, — 7855 — iet parastos bērnudārzos un skolās, liecina Izglītības ministrijas dati. Bet strādā tikai 38% invalīdu. Un tas ir daudz, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. «Mēs ar Aneti gribam, lai abi mūsu bērni dzīvotu pilnvērtīgi. Tas nozīmē, ka nevaram pieļaut, lai viņi paliktu neredzami. Mēs gribam dzīvot sabiedrībā, kur cilvēki zina un pieņem dažādus cilvēkus, un zina viņu vajadzības,» saka Miķelis.

Neziņas pilnā pasaulē 

Par to, ka Hermanim būs sarežģījumi, Anete un Miķelis nojauta pirms dēla pirmās dzimšanas dienas. Anete negribīgi atminas, ka Hermani septiņarpus mēnešu vecumā aizveda pie neirologa, kurš pateica — bērns attīstās stipri par lēnu. Sekoja izmeklējumi. Vairākus mēnešus vecākiem bija nojausma, ka diagnoze nebūs laba, bet tas nemazināja šoku, uzzinot, ka puisēnam ir cerebrālā trieka. «Iedod diagnozi un izvada pa kabineta durvīm, aiz kurām sākas jauna, neziņas pilna dzīve,» Miķelis atceras abu bezpalīdzību. «Kaut ko uzzinājām Bērnu slimnīcā, kaut ko no neirologa, kaut ko Stradiņa slimnīcā. Nevienā brīdī neesam jutuši, ka palīdzības sniegšana būtu koordinēta. Nav neviena bukleta 15 lietas, kas jāzina īpašo bērnu vecākiem

«Man palīdzēja internets,» saka Anete. Ap to laiku, kad Hermanim noteica diagnozi, piedzima Indriķis. «Atceros, ka naktīs, barojot viņu, sēdēju telefonā. Pievienojos kādam miljonam īpašo vajadzību cilvēku kopienām Amerikā un Lielbritānijā. Sapratu, ka neesam vieni. Redzēju, ka ģimenes, kurās aug īpašie bērni, var būt laimīgas.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu