Ineta Timšāne

Audzē arbūzus

Ar Inetu (29) tiekos viņas ģimenes ligzdā Pilskalnes pagasta Vienībās, nepilnu četru kilometru attālumā no Ilūkstes pilsētas. Uzreiz grūti noticēt, ka tik jaunam cilvēkam jau sava zemnieku saimniecība, turklāt vēl tāda, kam neparasts nosaukums — Laimes. Un logo vēl intriģējošāks — kārdinošas arbūza šķēles attēls, kam puslokā pāri divu vārdu apvienojums LAIMESARBŪZS. Tātad nedalāmība. Tātad nevis tradicionālā lauksaimniecība, bet gan netradicionālā. Galvenie audzējamie kultūraugi — arbūzi un melones. Eksotika! Bet ar to vēl nav gana, arī Inetas vīram Ivaram ir sava zemnieku saimniecība, arī tai dots poētiski rosinošs vārds — Rūķi. Audzē kviešus un gaļas lopus. Un, re, abu saimniecību zemes robežojas, daudz kas tiek darīts kopīgi. Arī sapņots, protams. Par kredītiem parasti netiek runāts ar vieglumu, taču Inetai vārdi nāk paši par sevi, tā gaiši un atbrīvoti — kā avots no piekalnes: «Katrai saimniecībai savi aizņēmumi, bet vienmēr liekam galvas kopā, lai izdomātu, kā veiksmīgāk kārtot kredītsaistības.»

Inetai pēc Latvijas Lauksaim-niecības universitātes beigšanas kā jaunai agronomei bijuši dažādi algoti darbi. Visplašākais darbalauks pavēries, strādājot Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Daugavpils un Ilūkstes novadu zonā. Iedziļināšanās visās augkopības nozarēs, bioloģiskās saimniekošanas gudrību un knifiņu apgūšana, saskarsme ar dažādiem zemniekiem un pagastu zemnieku konsultantiem — tas viss licies aizraujoši un interesanti.

Bet tad kādā brīdī ļoti iegribējies kaut ko savu. Kaut ko neparastu, kaut ko nebijušu, jā, arī kaut ko riskantu.

«Katram cilvēkam dzīvē vajag apmest kādu kūleni,» Ineta pasaka un šķelmīgi smaida. «Mani pirms trim gadiem kūlenis iemeta arbūzu laukā. Jā, jā, nevis dobītē, bet laukā, lielā laukā. Šogad bija jau divi hektāri.»

Šogad, kad tik traki laika ap-stākļi, divi hektāri arbūzu atklātā laukā? Nevar būt! Un patiešām izdevās? Jā, patiešām izdevās! Ja cilvēki pērk un saka «mutē kūst» — kur vēl pārliecinošāk?

Un Ineta, lai saprotamāk atklātu savu ticību, ka dzīvē iespējams arī neiespējamais, pastāsta gadījumu no savām konsultantes gaitām. Tātad viņa, jauna lauksaimniecības speciāliste, un pretī jau daudz ko piedzīvojis zemnieks. Viņš runā latgaliski, ātri, nosauc dažādas nezāles, iepazīstina ar savu problēmu. Ineta arī prot latgaliski, taču no zemnieka stāstītā netiek nekādā skaidrībā. Par tādiem nezāļu nosaukumiem, kādus min zemnieks, nav ne jausmas, sit kaut nost. Speciāliste no sirds vēlas palīdzēt, bet kā? Atrisinājums nāk gaužām vienkārši. Ineta ieslēdz datoru un sāk rādīt nezāļu fotogrāfijas. Zemnieks bak-sta monitorā — jā, tā! Un tā arī! Jā, un šitā. Un vēl tā. Smieties vai raudāt? Izrādās, zemnieks pirms brīža runājis par tādām parastām nezālēm kā balanda, zirgskābene, gārsa un vārpata.

«Tā arī ar eksotiskajiem augiem,» nosaka Ineta. «Daudz ko nezini un nesaproti, bet skaidrība, re, ienāk pa vārtiem gaužām vienkārši. Vajag tikai gribēt!»

Arbūzu sēklas viņa iegādājās Mārupes sēklās. Dēsti, protams, jāaudzē apkurināmā siltumnīcā, kur pat aukstākajās pavasara naktīs temperatūrai jābūt 18—20 grādu robežās. Lai tā būtu, reizēm naktī jāceļas pat divas reizes — atā, miedziņ, jāiet malku piemest! Un ne jau ar dusmām, nē, — ar mīlestību. Ineta pārliecināta, ka daudz ko dod attieksme. «Tie augi ir jāapmīļo. Arbūzu lauku domās ik pa laikam pasveicinu. Tikai tā. Ja tev tas nenāk no sirds, nav vērts nemaz sākt.»

Pat tad, kad atklātā laukā pēc lecekšu principa iekārtotos «tuneļos» zem agroplēves arbūzu lapas sāk čokuroties, kā tas bijis šopavasar, nedrīkst ļauties sliktam noskaņojumam. Tikai labākās domas! Un uzticēties dabai! Kļuva siltāk, augi sāka atkopties. Bija ieguvuši imunitāti, saņēmās.

«Nākamgad iesim tālāk — ierīkosim lielos «tuneļus», tie būs kā plēves siltumnīcas ar metāla karkasiem, tikai bez pamatiem. Sākumā 0,4 hektāru platībā. Jāapgūst taču pieredze.»

Kalt jaunus plānus mudina līdz šim sasniegtais. Ja Latvijas apstākļos izdodas izaudzēt pat sešus un septiņus kilogramus smagus arbūzus, kā tas bijis šogad, tad nekādu šaubu nevar būt, jāiet tikai uz priekšu. Un jāļaujas savām sajūtām. Visādi knifiņi pārbaudīti, visādas gudrības apgūtas. Un rezultāts brīnišķīgs — šogad Daugavpils Lauksaimnieku apvienības noorganizētajā vakara tirdziņā pircēju nav trūcis. Bijuši apmierināti, ka dota iespēja nogaršot. Reizēm atskanējuši izsaucieni: «Ak tad šie ir tie laimesarbū-zi! Un var pat degustēt!»

«Šoruden pirmo reizi ar arbūziem biju Rīgas Centrāltirgū. Izdevās. Prieku vairoja tas, ka otrā dienā no zinātājiem saņēmu vēsti, ka šogad Latvijā tikai dažiem izdevies izaudzēt tik garšīgus arbūzus, kas smaržas, sulīguma un «uz mēles kušanas ziņā» ne ar ko neatpaliek no siltajās zemēs augušajiem. Laikam esam atraduši piemērotākās šķirnes un apguvuši labākos audzēšanas paņēmienus.»

Šoruden pie Inetas ieradusies Armēnijas lauku tūrisma uzņēmēju delegācija, 12 pārstāvju. Bijuši pārsteigti ne tikai par arbūzu lauku, bet arī par vēja šalkoņu. Ineta stāstījusi, stāstījusi, skanējuši jautājumi, bet pēkšņi viesi palikuši ļoti klusi. Pēc brīža kāds iesaucies: «Cik jums ir apbrīnojama valsts!» Un skaidrojis, ka arbūzu laukā vēja īpatnējā šalkoņa skanot kā mūzika.

Īpašs prieks Inetai par to, ka šogad viņai izdevies atraisīt skolēnu interesi par lauksaimniecību. Grupas braukušas pat no Daugavpils un Rēzeknes. Bērni aizrautīgi gan degustējuši arbūzus, gan klausījušies stāstījumu par to, kā jauna ģimene Latvijas apstākļos var veiksmīgi attīstīt trīs nozares — graudkopību, arbūzu un meloņu audzēšanu un gaļas lopkopību.

Bet kā lai neklausās ar aizrautību, ja Ineta ar vīru Ivaru tik aizrautīgi prot stāstīt. Jā, arī par lauku pupu, cūku pupu, zirņu audzēšanu un to, ka viņiem abiem vecvecāki vispirms saistās tieši ar šīm kultūrām un bērnības garšas nostiprināšanu. Un, ja var just, ka arī saimniekots tiek aizrautīgi. Latvijas varēšanai un Latvijas stiprumam.

Kāpēc Pilskalne?

Mani vecāki dzīvo 15 km uz vienu pusi, vīra Ivara vecāki uz otru, un mēs abi pa vidu.

Moto: ilgtspējīgi, ar prātu, un visam pāri — harmoniju.