Mazas miršanas ik dienu • IR.lv

Mazas miršanas ik dienu

3
Ieva Alberte

«Arī pēc tādas traģēdijas kā Dobelē nekas nemainīsies,» domā Centra Dardedze psiholoģe Līga Redliha. Viņa pati agrāk strādājusi par sociālo darbinieci un bijusi daudzu traģisku situāciju lieciniece

Āgenskalna kafejnīca Lapsas māja atrodas vistuvāk Centram Dardedze, kas strādā ar vardarbībā cietušiem bērniem. Ar psiholoģi Līgu Redlihu tur satiekamies dienā, kad kļuvis zināms par Dobeles traģēdiju, kurā nomira tēvs, māte un deviņus mēnešus veca meitenīte, bet trīs mazi bērni aptuveni nedēļu pavadīja ieslēgti dzīvoklī. Tēvam vardarbības dēļ bijis liegts tuvoties ģimenei. Psiholoģe atturīgi izsakās par Dobelē notikušo, jo nezina visas detaļas. «Visvairāk šajā [traģēdijā] mani uztrauc tas, ka neviens neuzņemas atbildību. Tā ir izšķīdusi,» psiholoģe norāda, ka atbildīgie aizsargājas un atvairās ar frāzēm, ka neko aizdomīgu nemanīja. Piemēram, bāriņtiesas pārstāvji teikuši, ka šī ģimene viņu redzeslokā neesot nonākusi. Policija neiesaistījās, jo nebija saņēmusi zvanu no mātes, ka vardarbīgais vīrietis atkal pietuvojies ģimenei. Vēl Vecgada vakarā policija māju apsekoja un neko aizdomīgu nepamanīja. Arī sociālais dienests nebija informēts par to, ka ģimenē ir atkarības problēmas. Zināja tikai, ka ir trūcīga un saņem pabalstu. Apsekošanas reizēs miteklis esot bijis kārtīgs, bērni apmeklējuši bērnudārzu. «Bet kaut kas taču nenostrādāja?! Kāds varbūt varētu uzņemties atbildību? Neesmu dzirdējusi nevienu viedokli, ko vajadzēja darīt citādi,» saka psiholoģe. Patlaban notiek dienesta pārbaude, bojāgājušo lietotās narkotiskās vielas ekspertīzes rezultāti solās būt pēc mēneša. 

Uz manu norādi, ka no Labklājības ministrijas un Tieslietu ministrijas ierēdņiem izskanēja bezkaislīgs «traģēdija būs impulss sadarbībai», Līga nopūšas: «Būtu labi, ja tā notiktu, taču es nedomāju, ka kaut kas mainīsies. Kā jums šķiet – vai šodien kāds kaut ko dara citādi? Atbilde ir: nē. Vai pēc mēneša būs citādi? Nē. Man nav atbildes, ko darīt, tikai viedoklis, ka nedarām to, ko varētu.» Sociālajā jomā valda nevajadzīga gaidīšanas sajūta, ka kāds atnāks un pateiks, ko vajadzētu izdarīt citādi. Nevis katrs pats pieņemtu lēmumus un darītu visu iespējamo. «Nedomāju, ka vajadzīgas likumdošanas izmaiņas, piemēram, par starpinstitūciju sadarbību. Likumu var interpretēt piecos veidos, tāpēc svarīga ir attieksme. Un funkcionējoša sistēma. Jā, patlaban sistēma ir, bet, kā redzams, tā nedarbojas. Iestādes nav izveidojušas savā starpā reāli strādājošu ziņošanas kārtību,» saka Redliha.

Attieksme. Tas ir vārds, ko psiholoģe sarunas laikā min vairākkārt. «Sociālajam darbiniekam ir jāmīl cilvēki. Ar visiem tikumiem, netikumiem. Citādi tur strādāt nevar. Šis darbs ļoti izsmeļ un nogurdina,» atzīst psiholoģe, kura vairākus gadus strādājusi par sociālo darbinieci Rīgā. Kopš 2008. gada augstākā izglītība sociālajā jomā esot obligāta, taču ne jau tas garantē darba izpratni un kvalitāti.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu