Krimas pārmaiņas

28. jūlijā tika likvidēts Krimas federālais apgabals, un tās teritorija iekļauta jau esošajā Dienvidu federālā apgabalā

Kamēr ASV prezidenta kandidāts Donalds Tramps neuzskata, ka Krievijas uzbrukums Baltijas valstīm automātiski atbildams ar militāro spēku, tikmēr Krievija rīkojas, lai Ukrainā iekaroto teritoriju vēl vairāk integrētu Krievijā.

Atgādināšu, ka 2014. gada februārī Krievijas militārie spēki, maskējušies kā vietējie dumpinieki, ar varu pārņēma Ukrainas valsts dienvidu daļu – Krimu. Martā sekoja viltus referendums, kur gan bija dotas divas izvēles, bet ne viena, ne otra izvēle neparedzēja paturēt spēkā esošo 1998. gada satversmi un palikt Ukrainas sastāvā. Tātad varēja tikai balsot par de facto atdalīšanos no Ukrainas, vai nu kā Krievijas federāla republika, vai atjaunojot 1992. gada satversmi, kura piešķīra Krimai suverēnu varu dibināt attiecības ar citām valstīm.

Tai pašā mēnesī Krima tika vispirms pasludināta par neatkarīgu republiku, un tūliņ pēc tam tika uzņemta Krievijas federācijā kā atsevišķa republika (kas agrāk, Padomju savienības laikos, būtu nosaukta par autonomu republiku).

Iebrukuma un aneksijas iemesli ir viegli atrodami, bet ne visi parasti tiek minēti. Krievijas militārās bāzes Krimā nekad netika apdraudētas, bet tagad vairs nav jāmaksā nomas maksa Ukrainai. Krievijas impērijas atjaunošanas kāre ir nepārprotama, un Krimas aneksija parādīja pasaulei, cik viegli un vienkārši tas veicams.

Bez ietaupījumiem sakarā ar bāzēm, liekas, no pirmā acu uzmetiena, ka Krimas okupācija ir tīrais finansiālais zaudējums un ir tikai barojis ekspansijas kāri. Bet tomēr pastāv viens ļoti zīmīgs faktors. Proti, Melnā jūra ir bagāta ar naftas rezervēm, un kopā ar Krimas iekarošanu ir nākusi klāt vēl lielāka Melnās jūras platība. Tur esošā nafta un dabas gāze nebūs tikai finansiāls ieguvums Krievijai, bet tās zaudējums Ukrainai nozīmē enerģijas neatkarības sapņa izgaišanu.

Kāpēc tieši tagad domāt par šo okupēto Ukrainas daļu? Kopš 2014. gada marta pastāvēja Krimas federālais apgabals, kuru veidoja starptautiski neatzītā Krimas republika un federālās nozīmes pilsēta Sevastopole. Šā gada 28. jūlijā tika likvidēts Krimas federālais apgabals, un tās teritorija iekļauta jau esošajā Dienvidu federālā apgabalā.

Krimas metode nav bijusi gluži tik sekmīga Austrumukrainā, un Gruzijā notika pilnīgi atklāts karš.

Nav šaubu, ka Latviju tagad sargā tikai NATO 5. pants, un nav pieņemami, ka kādas mūsu sabiedrotās valsts vadītājs vispirms prasīs saviem grāmatvežiem, vai pildīt līgumā paredzētos pienākums.

Autors ir laikraksta “Latvietis” redaktors