Okupācijas politika un sankcijas 19

Krievijas prezidents Vladimirs Putins uzstājas militārās tehnikas izstādē Kubinkā. Fonā: armijas koris un orķestris. Foto: ITAR-TASS/LETA
Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Eiropas Savienības ārlietu ministri trešdien vienojās pagarināt sankcijas Krievijai vēl uz sešiem mēnešiem. Sakritība, ka tas notika 17.jūnijā, kad apritēja 75 gadi, kopš PSRS okupēja Baltijas valstis.

Taču šonedēļ bija arī citi šai drūmajai gadskārtai simboliski piedienīgi pavērsieni.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins piedraudēja notēmēt 40 jaunas raķetes uz NATO «teritorijām», ja ASV izvietos, kā nupat plāno darīt, smago bruņojumu Eiropā. Un piekodināja Somijai neapsvērt pievienošanos NATO, ja tā vēlas drošību. Bet Putina partijas «Vienotā Krievija» deputāti Krievijas domē pieprasīja atzīt par nelikumīgu Baltijas valstu neatkarības atzīšanu.

ES sankciju saglabāšana bija neizbēgama. Krievija nepilda un negrasās pildīt Minskas vienošanās par konflikta noregulējumu Austrumukrainā, kas bija priekšnoteikums sankciju pārskatīšanai, tieši otrādi – turpina eskalēt militāro klātbūtni un karadarbību. Tāpēc jautājums varēja būt tikai par jaunu sankciju ieviešanu, nevis par esošo atcelšanu.

Itin daudzi Eiropā nevēlas jaunas sankcijas un būtu ar mieru mīkstināt esošās, līdzko Maskava izrādītu kaut vai tikai formālus žestus par konflikta noregulēšanu. Tā ir vēlmju domāšana. Putins nemainīs savu politiku. Un pat pašreizējā režīma maiņa Kremlī nenozīmētu Krievijas ilgtermiņa politikas maiņu, vismaz Baltijas valstīm noteikti ne.

Virziens nemainīgs

Vēlmju domāšana par Krieviju vienmēr bremzējusi Rietumu politiķu lemtspēju. Lai nav jāmin nu jau it kā senā «restarta» politika (ko Savienotās Valstis, lai cik ironiski, bija sākušas mazāk nekā gadu pēc Krievijas 2008.gada iebrukuma Gruzijā), arī pēc Krimas aneksijas vienmēr bijušas dzirdamas balsis, ka sankciju politika neesot pareiza un nedarbošoties, ka nevajagot Putinu «iedzīt stūrī» un jāmeklē sadarbības iespējas, bet cita vara Kremlī būšot vēl sliktāka nekā pašreizējā.

Ar šo kori krasi disonē bijušā NATO ģenerālsekretāra Andersa Foga Rasmusena prognoze, ka Rietumu konfrontācija ar Krieviju var turpināties gadu desmitus. Šāds vērtējums ir daudz reālistiskāks nekā ilūzijas par pēcpadomju Krievijas politiku.

Bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga intervijā žurnālam «Ir» aprīlī pateica: «Kad runājam par hibrīdkaru Eiropā, es vienmēr saku – bet mums nekad citādi nav bijis!» Kad Latvija deklarēja neatkarību, uzdarbojās «Interfronte», pēc tam sākās diskusijas par to, vai latvieši ir fašisti – gluži tāpat, kā tagad ukraiņi, kuri negrib dzīvot pēc Maskavas noteikumiem, Vīķe-Freiberga atgādināja.

«Interfronte», bet it īpaši OMON kaujinieku vienība, tāpat arī Krievijas televīzija tolaik bija šā hibrīdkara spilgti elementi, kaut gan šāda termina tolaik vēl nebija. Pēc tam Krievijas politiskās klātbūtnes instrumenti Latvijā pastāvīgi manījuši veidolu, taču politika ir bijusi konsekventa.

Tā ir formulēta jau 1992. gada novembrī publicētajā Kremļa «polittehnologa», vēlāk Putina padomnieka Sergeja Karaganova rakstā par tautiešu politiku «tuvajās ārzemēs». Krievijas mērķis – saglabāt politiskās ietekmēšanas sviras un šo teritoriju ilgtermiņa reintegrācijas perspektīvu, bet līdzeklis – «cilvēktiesību un minoritāšu tiesību aizstāvēšana». Drīz pēc tam Maskava pēkšņi un Rietumos daudziem par lielu izbrīnu sāka skaļu starptautisku kampaņu par «krievvalodīgo cilvēktiesību pārkāpumiem Baltijas valstīs».

Šī politika pastāvīgi atsvaidzināta, instrumenti pielāgoti apstākļu izmaiņām (uzskatāmākais piemērs – pēc Latvijas iestāšanās NATO un ES daudzās agresīvās prokremliskās partijas 2005.gadā tika apvienotas zem «dzīvosim draudzīgi» jeb «Saskaņas centra» jumta). Taču mērķi nav mainījušies. 2003.gadā, kad Baltijas valstu pievienošanās NATO un ES vairs nebija novēršama, tā laika galvenie Kremļa «polittehnologi» Gļebs Pavlovskis un Modests Koļerovs tomēr skaidri un nepārprotami atgādināja: Krievijas «mūžīgā prioritāte» ir «Baltijas jūras piekrastes kontrole».

Tāpēc Krievija nekad (vai vismaz ne Rasmusena pieminētajos tuvākajos gadu desmitos) neatzīs, ka Padomju Savienība bija okupējusi Baltijas valstis. Tāpēc arī Kremļa draugiem šeit būs ļoti grūti izrunāt vārdu «okupācija».

Pirmdien intervijā britu laikrakstam «The Guardian» Nils Ušakovs teica: «Mēs uzskatām, ka nav jādiskutē par faktu, ka Latvijas neatkarība tika vardarbīgi pārkāpta ar militāra spēka lietošanu.» Tomēr neatbildēja, vai tā bija okupācija: «Vai tā bija aneksija, okupācija vai inkorporācija – labāk to atstāsim vēsturniekiem.»

Ušakova «Saskaņas» partneri Maskavā, divi «Vienotās Krievijas» deputāti 16.jūnijā pieprasīja Krievijas ģenerālprokuroram izvērtēt, vai ir bijusi leģitīma PSRS Valsts padome, kura 1991.gadā atzina Baltijas valstu neatkarību. Tās lēmums «iedarbināja vienotās valsts sašķelšanas mehānismus» un «nostiprināja PSRS stratēģiski svarīgas teritorijas būtiskas daļas atņemšanu, jūras ostu un akvatoriju zaudēšanu, izraisīja valsts aizsardzības vienotās telpas izjukšanu», tāpēc tas esot bijis «īpaši bīstams valsts noziegums».

Pārfrāzējot Ušakovu, Krievijas imperiālistu valodas mutācijas lai vērtē vēsturnieki. Taču viņu pašreizējo paziņojumu saturs ir tieši tāds pats, kāds bija 1992. un 2003. gadā – vienmēr atbilstošs Kremļa ilgtermiņa politikai, ka Baltija ir Krievijas impērijas teritorija. Jeb, kā teica Putins 2005. gadā – PSRS sabrukums bija 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa.

Bez aukstā un karstā kara

Līdzās «dialoga» ar Putinu prasītāju korim pastāvīgi dzirdams cits – ka Rietumi esot bezspēcīgi pret Krievijas agresiju Ukrainā, ka sankcijas nedarbojoties un ka esot pēdējais brīdis sākt darīt kaut ko «reālu».

Kopš Krievijas agresijas Ukrainā ir pagājis tikai pusotrs gads. Demokrātisks lemšanas process ir piņķerīgs. Tomēr jau nākamajā dienā pēc Krimas referenduma ASV ieviesa sankcijas pret virkni Krievijas politiķu, bet ES ārlietu ministri noteica iebraukšanas aizliegumu un kontu iesaldēšanu par Ukrainas teritorijas vienotības graušanu atbildīgajām amatpersonām. Šie «melnie saraksti» pēc tam pastāvīgi papildināti. Jūnijā stājās spēkā sankcijas pret vairākām lielām Krievijas firmām un bankām, kuru saraksts tika paplašināts jūlijā (pēc Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanas virs Austrumukrainas) un pēc tam kļuvis vēl garāks.

Vissāpīgākās Krievijai ir pret finanšu institūcijām vērstās sankcijas. Krievijas bankām līdz 2016.gadam ir jāatmaksā 260 miljardi dolāru ārvalstu aizdevējiem, taču jaunas aizņemšanās un parādu refinansēšanas iespējas nu ir krasi sašaurinātas. Smags trieciens ekonomikai ir arī tā dēvētās sektorālās sankcijas. Krievijas kosmosa un militārā rūpniecība importē vairāk nekā pusi tai nepieciešamo elektronisko komponenšu, ko sankcijas nopietni apgrūtina. Bet gāzes un naftas ieguve, kas nodrošina vairāk nekā pusi ienākumu valsts budžetā, līdz 2016.gadam būs sarukusi vismaz par 10%. Tiek lēsts, ka šogad vien sankcijas sagādās Krievijai vismaz 100 miljardu dolāru zaudējumus, bet kapitāla aizplūšana pārsniegs 200 miljardus.

Savukārt Krievijas pretpasākumi – ES preču importa aizliegums – tikai pasliktinās iedzīvotāju ekonomisko stāvokli. Uzvarēt šajā sankciju sacīkstē Krievija nevar – tās ekonomika ir desmit reizes mazāka nekā ES kopējā, pārtraukt gāzes piegādes Eiropai tā nevar atļauties, citu eksporta preču klāsts ir šaurs, bet jaunu tirgu pieejamība ierobežota.

Taču prezidents Putins ir padarījis sevi par agresīvās ārpolitikas ķīlnieku un nevar to mainīt, neriskējot vai nu ar plašu sabiedrības neapmierinātību, vai nu ar galma apvērsumu. Propagandas uzpūstais ienaidnieka tēls un visu Krievijas problēmu saistīšana ar «Rietumu tīkojumiem» liks viņam turpināt gan konfliktu Ukrainā, gan pastāvīga saspīlējuma uzturēšanu gar rietumu robežām.

Tas nav jauns aukstais karš – Krievijai nav ne PSRS militārās varenības, ne starptautiski plaši pievilcīgas ideoloģijas, ne sabiedroto valstu bloka. (Pat brālīgi autoritārais Baltkrievijas režīms nevēlas piedalīties.) Taču Kremlim būs nepieciešami jauni konflikti savas politikas attaisnošanai, tāpēc tas būs bīstams kaimiņvalstīm. Tāpēc Latvijas interesēm atbilst gan sankciju, gan NATOsabiedroto klātbūtnes «palikšana savā vietā» vai labāk pastiprināšana. Tad 1940.gada jūnijs neatkārtosies.

 

Komentāri (19)

rinķī apkārt 21.06.2015. 09.25

Lasot rakstu man radās sajūta, ka lasu sev sen zināmas patiesības, kuras zināju jau no agras jaunības – Kremlis ir ienaidnieks, komunisti ir ienaidnieki, visi, kuri atbalsta Kremli un komunistus arī ir ienaidnieki.

Šodien komunistus vairs nesauc par komunistiem, bet kaut kā citādi. Kremļa ļaunumu par hibrīdkaru utt, bet vecu vecās, sen zināmās aksiomas būtība jau no tā nemainās.

Tāpēc vēl jo dīvaināka liekas lielas LR politiski aktīvās un demokrātiski noskaņotās sabiedrības daļas vēlme iztēlē būvēt sev tīkamo pasauli un tajā dzīvot, nerēķinoties ar realitāti. Ja jau kopš neatkarības atjaunošanas brīža nebūtu bijusi šī vēlme vēlamo uzdot par jau esošo, ja nebūtu stāstītas pasakas par bijušās interfrontes neizbēgamo integrēšanos LR nākotnes sabiedrībā, ja no sākta gala LR iekšējais ienaidnieks būtu arī nodefinēts par ienaidnieku, tad šobrīd nebūtu situācija, kad Latvijas Republikas galvas pilsētas mērs laikrakstam «The Guardian» Nils Ušakovs atļautos visu LR pilsoņu vārdā paust pret latviešu tautu un un mūsu valsti vērstus nelietīgus tekstus, kurus tagad citē Ozoliņš. Ušakovs vnk nekad nenokļūtu Rīgas mēra krēslā.

Ja uz visa šī skumjā fona tagad atceras, kā tikai netika un joprojām tiek lamāti tie LR pilsoņi, kuri jau no sākta gala godīgi runāja un runā par to, kas tad īsti notiek Latvijā…:) Nacionālisti, tukšpauri, rusofobi. Tika un joprojām tiek runāts par itkā Atmodas laikā piekrāptajiem migrantiem un viņu apspiestajām cilvēku tiesībām (kādām? 🙂 utt Un to visu, šādu sviestu, var lasīt ne jau tikai krieviski rakstošajā presē, var dzirdēt ne jau tikai no Urbanoviča, Elksniņa, vai Ušakova mutes. Šādas, bīstamas muļķības laiku pa laikam nākas lasīt arī latviskajā info telpā, dzirdēt no pozicijas politiķiem un lasīt arī latviski rakstošo komentētāju tekstos.

Ja Latvijā visdrīzākajā laikā netiks izbeigta šī flirtēšana ar viltus demokrātiju, kur ienaidnieks tiek pārsaukts par citādi domājošo, pienāks laiks, kad šīs spēlītes ar uguni tā arī beigsies, ar katastrofu.

+12
-2
Atbildēt

8

    v_rostins > rinķī apkārt 21.06.2015. 12.38

    eiserts

    ORDAS pēcteči ir moskaļi

    ————-

    Bidlostāna, tā ir orda.

    +1
    -2
    Atbildēt

    0

    edge_indran > rinķī apkārt 21.06.2015. 11.21

    ——-

    Tiksim galā – Voldiņš piespiedīs arī Grieķiju turpināt “veiksmes stāstu”!

    EU leaders say Greece must pay its debts http://money.cnn.com/video/news/2015/01/30/european-commissioner-greece-debt.cnnmoney/

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    DikembeSakamoto > rinķī apkārt 24.06.2015. 07.03

    Prrecīzi! Tā kā savu tautu apzaga pirmsušakova TB/LNNK nelieši, vēl neviens krievs mūs nav paspējis apzagt. Latviešu ģimenes ar bērniem no saviem padomju dzīvokļiem tika mesti ārā tā, ka noskan. Daudzas meitenes kļuva par prostitūtām, zēni par laupītājiem.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Valdis Eiserts > rinķī apkārt 21.06.2015. 22.20

    Atvainojos par nepareizu skaidrojumu. Profesors Andrejs Zubovs skaidro, ka LIEL un MAZ ceļas no toreiz plaši lietotās latīņvalodas tulkojuma.Apzīmējumi lietoti pēc analoģijas ar Grieķiju, kur par mazGrieķiju apzīmēta pati Grieķija, par lielGrieķiju visas tai pakļautās daudz plašākās teritorijas.Kijevas Krievzemei pieguļošās teritorijas ir Austrumkrievija(Moskovija) un Ziemeļkrievija.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    klejotājs > rinķī apkārt 22.06.2015. 09.32

    riņķī apkārt>>>>>Republikas galvas pilsētas mērs laikrakstam «The Guardian» Nils Ušakovs atļautos visu LR pilsoņu vārdā paust pret latviešu tautu un un mūsu valsti vērstus nelietīgus tekstus, kurus tagad citē Ozoliņš. Ušakovs vnk nekad nenokļūtu Rīgas mēra krēslā.

    Rīgas mēra krēslā pirms Ušakova bija 3jeb 4 latviešu nemākuļi un savas kabatas aprūpētāji. Latviešiem noriebās un sava stulbuma dēļ iebalsoja Ušakovu, kuru stūrē, uzmana un kontrolē Kremlis. Un tas ir uz ļoooooti ilgu laiku.

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

    Valdis Eiserts > rinķī apkārt 21.06.2015. 09.47

    ORDAS pēcteči ir moskaļi, kuri piesavinājušies(kā piesavinas visu) no krieviem zemes nosaukumu(Pēteris I), nosaukušies par lielkrieviem tagad sauktos ukraiņus pašus atstājot par mazkrieviem.

    P.S.Šo tematu glīti izgaismo profesors Zubovs.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    v_rostins > rinķī apkārt 21.06.2015. 12.31

    rinķī apkārt

    Kremlis ir ienaidnieks, komunisti ir ienaidnieki, visi, kuri atbalsta Kremli un komunistus arī ir ienaidnieki.

    ————–

    Ienaidnieks ir krievu pasaule, neatkarīgi no sabiedriskās iekārtas: carisms, staļinisms vai putinisms.

    “Бей красных пока не побелеют, бей белых пока не покраснеют!”(domāts krievus)

    Arī šodien tas ir aktuāli un ne tikai Ukrainā, kur šis lozungs radās.

    +5
    -2
    Atbildēt

    0

    ierados > rinķī apkārt 21.06.2015. 09.48

    Teev taisnība. Viss tas ir noticis, ar to tagad jātiek galā. Pie tam tā, lai neiekāptu citās lamatās, proti, ilūzijā par absolūto neatkarību.

    +4
    0
    Atbildēt

    0

ierados 21.06.2015. 09.43

Par Krievijas patieso stāvokli runā St.Peterburgas ekonomiskais forums, jeb Krievijas “Davosa”. Putina runas, kas īstenībā bija iepriekšējā gada runas kopija, laikā zāle snauduļo. Intervijās augsta ranga eonomikas stūrmaņi sniedz pretrunīgus vērtējumus par valdības soļiem, pat tādus, vai Krievijā ir vai nav krīze. Ja krīzes nav, tad kādēļ veselu gadu tiek izsrādāti pretkrīzes plāni. Pagājušā gadā tika parakstīti vairāki tūkstoši dažādu rīkojumu. Jā gan, – vairāki tūkstoši, es nepārteicos, no kuriem izpildīti tika kādi 20%, un paldies dievam, ka ne visi – tā saka ekonomisti. Viens no ekonomikas korifejiem pamāca: Krievija liela, plaša, bagāta. Kādēļ jāpērk dzērvenes no somiem? Iesim mežos un salasīsim visu tepat uz vietas. Izdzīvosim taču. Viņam taisnība. Tikai Krievija atsīdēs atpakaļ par četriem – pieciem gadsimtiem. Tāda ir ilgstoša sankciju iedarbība un rezultāts tik un tā nav iepriecinošs. “Pobeda” Krievijai ir vienīgais, kas ir. No tās viņa neatteiksies līdz pēdējam elpas vilcienam. Ar visām izrietošām sekām, t.sk. vēstures atslepenošanas un izvērtējuma.

+9
0
Atbildēt

1

Valdis Eiserts 21.06.2015. 00.41

PSRS teorētiski varētu atjaunot bijušo republiku, tagad neatkarīgu valstu parlamentiem vienbalsīgi nobalsojot par šādu līgumu. Interesanti kādu īpašu lomu šajā procesā sev iztēlojas kremlini?

+1
0
Atbildēt

1

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu