Kails puisis vienās apakšbiksēs un zeķēs ģuļ baltos palagos, sačokurojies embrija pozā. Aizmidzis. Tādu Raiņa lielās jubilejas svinībās šoruden ieraugām nācijas varoni Lāčplēsi jaunā Nacionālā teātra iestudējuma reklāmplakātos. «Viņam bija tikai viens ienaidnieks – viņš pats, viņam vajadzēja uzvarēt tikai vienā kaujā – pašam ar sevi. Un veikt vertikālo transcendenci – mainīties uz augšu. To viņš nespēja,» vēsta Uguns un nakts izrādes pieteikums.
Režisors Viesturs Kairišs ir skarbs, bet viņam nevar pārmest nepatiesumu. Šonedēļ Ir intervijā viņš atkal ir tiešs un personisks, vērtējot mūslaiku kultūru un politiku, kas paniski baidās no izcilības. Kāda ir jēga Latvijas valstij, ja tajā nav iespējams iestudēt Raini, jautā Kairišs, jo režisora piedāvājums veidot dižgara tetraloģiju uztverts kā psihopāta mēģinājums nolaist teātri uz grunti. Un kāda ir jēga piedalīties politikā un ļaut «sevi smērēt gar sienām», jo tavu kā vēlētāja izvēli rupji ignorē?
Kairišs ir tik karsts, jo sajūt – Latvija pašlaik atrodas tikpat izšķirošā brīdī kā 1905.gadā, kad Raiņa luga nonāca pie lasītājiem, vai trešās Atmodas laikā, kad to restartēja slavenā rokopera Lāčplēsis. «Neredzēt Latvijas bojāeju var tikai aklais,» Kairišs brīdina. Tāpēc viņš izvēlējies runāt caur Uguni un nakti – mēģināt šodienas valodā noformulēt seno sāpi, ka «cilvēks gan var mainīties, gan īsti nevar».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.