fbpx

Diena, kad baltieši paši anulēja Molotova-Rībentropa paktu 30

"Baltijas ceļš" - 1989.gada 23.augusts. Foto: Aivars Liepiņš, F64
Dainis Īvāns
Print Friendly, PDF & Email

Runa nolasīta 2014.gada 21.augustā starptautiskajā konferencē “Pēc gadsimta ceturkšņa. “Baltijas ceļš” un totalitārā komunisma sabrukums: Eiropas kopīgās atmiņas un politiskās iedvesmas avots”

1989. gada 23.augusts pienāca rudenīgi dzestrs. Latvijas Tautas frontes mītnē Rīgā, Vecpilsētas ielā 13/15, kopš agra rīta rosījās daudz cilvēku un apkārt skanēja ne tikai latviešu, bet arī krievu, poļu, vācu un angļu valodās. Šis nams, kur tagad atrodas Latvijas Tautas frontes muzejs, pasaules žurnālistiem, lielajām ziņu aģentūrām un politiķiem jau bija labi pazīstams kā viens no Austrumeiropas antikomunistisko pretošanās kustību štābiem.

Latvijas Tautas frontes, Igaunijas Rahvarinne un Lietuvas Sajūdis akcijas Baltijas ceļš organizētāji un frontes vadītāji bija mērķtiecīgi gādājuši, lai šai dienā notiekošo atspoguļotu pēc iespējas daudz rietumu plašsaziņas līdzekļu. Tautas frontes štābā nāca un gāja Tautas frontes nodaļu koordinatori, ziņodami par gatavību pēcpusdienā izbraukt uz noteiktiem dzīvās ķēdes veidošanas posmiem. Vienlaicīgi Rīgā notika pirmreizēja konference, kurā par Molotova-Rībentropa pakta seku novēršanu jau diskutēja ASV senatori un politologi, Polijas, Vācijas Federatīvās Republikas parlamentārieši kopā ar Latvijas un citu PSRS apspiesto tautu pārstāvjiem.

“Baltijas ceļa” maršruts Latvijā vijās cauri Bauskas, Rīgas, Cēsu un Valmieras rajoniem. Šo novadu tautfrontieši savukārt atbildēja par kaimiņu – smilteniešu, alūksniešu, daugavpiliešu, rēzekniešu, madoniešu, liepājnieku un pārējo papildspēku izvietošanu vajadzīgajās vietās. Organizatoriskos pavedienus kopā auda “Baltijas ceļa” rīcības grupas vadītāja Sandra Kalniete un LTF nodaļu koordinatore Dzintra Pededze.

Tai rītā mēs bažīgi raudzījāmies debesīs un zīlējām, vai vakarā, kad mazākais 200 000 ļaužu tikai Latvijas teritorijā vien vajadzētu sadoties rokās no Grenctāles leišmalē līdz Unguriņiem pie igauņu robežas, piepeši negāzīs lietus. Tomēr daudz nopietnāk par meteoroloģiskajiem laika apstākļiem manifestāciju apdraudēja komunistu režīma joprojām spēcīgās bruņotās struktūras, kriminālais PSRS Valsts Drošības komitejas tīklojums ar savu bagātīgo iekšējā un starptautiskā terorisma pieredzi.

Gada sākumā, lai iebiedētu Latvijas iedzīvotājus un inscenētu tautas nemierus, ar VDK Sevišķās nodaļas atbalstu jau bija nodibināta Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte. Interfrontiešu iespējamās provokācijas “Baltijas ceļa” laikā uzņēmās neitralizēt jaunizveidotās Tautas frontes brīvprātīgo kārtības sargu vienības. Tomēr arī tās nespētu kaut ko iesākt, ja uz “Baltijas ceļa” parādītos PSRS bruņutehnikas kolonnas, kā tas bija noticis Rīgā pāris dienas pēc Latvijas Tautas frontes mītiņa, pieminot 1989.gada 9.aprīļa padomju agresijas upurus Gruzijā.

Bez lidojuma kontroles atbalsta

Visas pasaules preses pārstāvju acu priekšā un dienas laikā Maskava bez pietiekami izprovocēta iegansta izmantot bruņotu spēku neuzdrošinājās. Izjaukt “Baltijas ceļu” tā mēģināja citā veidā – pašā pēdējā brīdī – 23.augusta rītā – ar Latvijas kompartijas Centrālās komitejas starpniecību aizliedzot iepriekš saskaņoto akcijas koordinēšanu Latvijas radio tiešraidē.

Šodien grūti iedomāties, kā vispār bija iespējams tādu masu norisi nodrošināt bez mobilajiem sakariem, bez kabatas tālruņiem un tīmekļa iespējām. Taču panākt daudzu jo daudzu cilvēku, tāpat kā transporta vienlaicīgu kustību, vienlaicīgu apstāšanos un precīzu izretināšanos vajadzīgajā mirklī, turklāt vajadzīgā virzienā un visdažādākajās Latvijas vietās bez jelkāda kopējās saziņas līdzekļa jau šķita pilnīgi bezcerīgi.

Ja “Baltijas ceļu” tobrīd salīdzinātu ar lidojuma sagatavotu gaisa kuģi, var teikt, ka mūsu sapņu un cerību lidojumam pacelšanās brīdī tika atslēgtas visas virszemes navigācijas un lidojuma kontroles sistēmas.

Nekas tāds nenotika nedz Igaunijā, nedz Lietuvā. Maskavas agresīvais spiediens “Baltijas ceļa” priekšvakarā tieši uz Latviju nebija nejaušība. Te atradās okupācijas armijas Baltijas kara apgabala štābs un 130 000 – 150 000 PSRS karavīru. Te bija vislielākais pēckara ieceļotāju īpatsvars un agresīvai sovjetizācijai pakļautās latviešu nācijas izdzīvošana karājās mata galā. Kremlis cerēja, ka politiskā stāvokļa destabilizācija un nacionālo konfliktu izraisīšana, kas attaisnotu sistēmas „skrūvju pievilkšanu”, tādēļ panākama visvieglāk. Turklāt “Baltijas ceļa” neveiksme Rīgā nozīmētu tā izgāšanos arīdzan Viļņā un Tallinā.

Atteikties no 1939.gadā kopā ar nacistiem pastrādātā nozieguma rezultātā nolaupītā, vēl jo vairāk to nožēlot Padomju Savienība nevēlējās līdzīgi kā to nevēlas un ar impērisko šovinismu pat lepojas Putina Krievija. Mums varēja palīdzēt tikai ārkārtīgi augstais tautfrontiešu pašorganizētības un pašdisciplīnas līmenis, atbildības sajūta, Latvijas latviešu un Latvijas mazākumtautību iekšējā vienotība un spītība, kā arī spēcīgā solidaritāte ar kaimiņiem.

„Tiesiskās reformas”

Baltijas tautu kustības uzreiz pēc “Rahvarinne”, “Sajūdis” un Latvijas Tautas frontes dibināšanas apzinājās, ka atbrīvošanās no paverdzinātājiem panākama tikai kopīgā un saskaņotā cīņā. 1988.gada 8.novembrī Rīgā Baltijas Tautu kustību vadītāju pirmajā kopsēdē es personiski iepazinos ar Vītautu Landsberģi, Edgaru Savisāru, Martu Tarmaku, Romualdu Ozolu un citiem baltiešu līderiem, kas turpmākos gadus spēlēja visnozīmīgākās lomas Austrumeiropas komunisma sagrāvē un Baltijas dekolonizācijā. Ātri vienojāmies par pirmo kopīgo akciju – parakstu vākšanu pret Gorbačova tikko pieteiktajiem PSRS Konstitūcijas grozījumiem, kas vēl vairāk apgrūtinātu jau tāpat nereālo iespēju „PSRS republikām” izstāties no impērijas.

Nedēļas laikā izdevās savākt vairāk par miljonu Latvijā vien. Kremlis kaut ko tādu nebija gaidījis, un no 13. līdz 15.novembrim Gorbačovs uz Rīgu, Tallinu un Viļņu izzināt „padomju Baltijas republikās notiekošo” komandēja šeit ne sevišķi silti uzņemtos PSKP Politbiroja locekļus Medvedevu, Čebrikovu, Sļuņkovu.

Pēc sūtņu histēriskajiem ziņojumiem par buržuāziskā nacionālisma atdzimšanu un baltiešu nelojalitāti impērijai, esot pārjautājis, „vai tiešām pribalti grib aiziet?”, kā arī piekritis mūsu 8.novembra kopsapulces prasībai tikties. Gan ne kopā, kā prasījām, bet ar katras tautas kustības delegāciju atsevišķi. Katra no šīs tikšanās reizēm bez visa pārējā tāpēc bija arī mēģinājums mūs noskaņot citam pret citu, šķelt Baltijas vienotību. Protams, arī draudi.

Latvijas delegācijai 1988.gada 18.novembrī tādus Gorbačova vārdā izteica PSRS Augstākās Padomes priekšsēdis Anatolijs Lukjanovs. Piemēram, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas „atdalīšanās” gadījumā PSRS izveidošot prokrieviskus anklāvus Austrumlatvijā, Lietuvas Visaginas teritorijā un Igaunijas Narvas rajonā. Krievvalodīgie reģioni sacelšoties, lai atdalītos no „Tautas frontes kontrolētajām teritorijām”. Sarunas laikā savā piezīmju grāmatiņā pierakstīju vēl vienu pārdomu vērtu Lukjanova izteikumu: „Kamēr jūs gribat izstāties, ir valstis, kas gaida iespēju iestāties Padomju Savienībā.. nu kaut vai Bulgārija, Mongolija, Afganistāna… To nu gan pagaidām nevēlamies mēs paši. Līdz PSRS paplašināšanai jānogaida. Tā jānostiprina ar tiesisko reformu.” 

Latvijas Tautas frontes, “Rahvarinne” un “Sajūdis” vienprātīgi izlēma pret Kremļa „tiesiskajām reformām” mūsu pilsonisko brīvību un suverenitātes ierobežošanā cīnīties ar parlamentārām metodēm un nevardarbīgām tiešās demokrātijas metodēm. Paši nozīmīgākie lēmumi, ko Baltijas Tautu kustības ar plašu masu manifestāciju palīdzību piespieda apstiprināt savu republiku vēl vecajām Augstākajām Padomēm un Ministru Padomēm, bija republiku suverenitātes deklarācijas, ekonomiskās patstāvības programmas, nacionālo simbolu atjaunošana, valsts valodas likumi.

Igaunijas PSR savu suverenitātes deklarāciju pieņēma 1988.gada 16.novembrī. Saskaņā ar mūsu kopējo lēmumu 21.novembrī savas Augstākās Padomes sesijā par tādu pašu vajadzēja balsot lietuviešiem, bet 22.novembrī Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem. Centrs spieda uz visām bremzēm, lai nepieļautu Igaunijas precedenta atkārtošanos. Par spīti “Sajūža” rīkotajam 21.novembra streikam Lietuvā, par spīti tūkstošiem manifestantu, kas Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijas norises vietu 22.novembrī aplenca, skandēdami vārdus: „Deputāti, esiet ar tautu!”, Lietuvas PSR suverenitātes deklarācija pieņemta dažus mēnešus vēlāk, bet Latvijas tikai 1989.gada 26.jūlijā.

Vienalga, impērijas demontāžas process bija sācies. Baltija saglabāja vienotību, bet Baltijas paraugam neizbēgami sekoja citas PSRS republikas, Krieviju ieskaitot. Lai arī Gorbačovs no Kremļa tribīnes Latvijai bargi pārmeta „revolūcijas eksportu”, Maskavas apspiesto republiku suvernenizācija vairs nebija apturama.

Tai pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka arī paša Gorbačova perestroikai un reformām, kas pacēla dzelzs aizkaru starp PSRS un Rietumiem, pieļāva vārda un izvēles brīvību, Baltijas nacionālās atbrīvošanās kustības kādu laiku bija vienīgās īstās atbalstītājas, tāpat kā PSRS valdībā viņa labākos centienus, šķiet, neboikotēja vienīgi Eduarda Ševardnadzes vadītā Ārlietu ministrija.

Politiskais fons

Pirmā PSRS Tautas deputātu kongresa priekšvakarā 1989.gada 13. un 14.maijā Tautas fronte, “Rahvarinne” un “Sajūdis” Tallinā izveidoja Baltijas asambleju (kas tagad pāraugusi Baltijas parlamentārajā asamblejā). Tajā apstiprināja kopēju baltiešu deputātu programma darbam Tautas deputātu kongresā Maskavā un PSRS Augstākajā padomē. Oficiāli apstiprināja de facto pastāvošo Baltijas padomi. 

Tallinas rātslaukumā notika dziesmota manifestācija ar nosaukumu “Baltijas ceļš”. Tajā nerimtīgu ovāciju pavadīts igauņu mākslinieks Heincs Valks nolasīja Baltijas nāciju tiesību deklarācijas principus, kas saglabājušies tagadējo Baltijas valstu likumdošanas un politiski ekonomiskās attīstības pamatos. Pēc tam pirmatskaņota latviešu komponista Borisa Rezņika dziesma „Atmostas Baltija”, kas šodien kļuvusi par tādu kā baltiešu kopējo himnu. (..) 

Jau “Atmostas Baltija” iespaidā mēs ar Vītautu Landsberģi un Edgaru Savisāru Tallinas kafejnīcā “Pegazs” 13.maija vēlā vakarā cēlām tostu par to, lai mūsu tautas vienmēr turētos kopā un neatkārtotu 1940.gada kļūdu, kad Rībentropa un Molotova pakta iedvesmotais agresors tās varēja sakaut katru atsevišķi.

PSRS Tautas deputātu kongresā Baltijas deputāti, izņemot dažus interfrontiešus no Latvijas un Igaunijas, ienāca kā vienots, demokrātisks, kongresa impēriski un prokomunistiski noskaņotajam vairākumam opozicionārs spēks. Iespējams, sekmīgo 1989.gada marta vēlēšanu rezultātā radītā Baltijas deputātu grupa PSRS Augstākajā Padomē bija mūsu lielākais un izšķirīgais panākums parlamentārajā cīņā par brīvību. Baltijas valstu tautas kustības reizē ar to, pirmkārt, ieguva Vissavienības tribīni. Kongresa tiešraidēs PSRS iedzīvotāji paši varēja pārliecināties, ka baltieši nav „fašisti” un Baltijā neviens neapspiež krievvalodīgos, kā to ik dienas apgalvoja (un joprojām apgalvo) Kremļa propaganda.

Otrkārt, sadarbībā ar Krievijas demokrātu stapreģionu grupu, kopā ar akadēmiķi Andreju Saharovu un profesoru Juriju Afanasjevu, ar perestroikas galvenā arhitekta Aleksandra Jakovļeva atbalstu mums izdevās izveidot igauņu deputāta Igora Grjazina sākotnēji pieteikto, bet kongresa agresīvā vairākuma noraidīto Rībentropa un Molotova pakta izmeklēšanas komisiju.

Jau 6.jūnijā Latvijas deputāti kongresam iesniedza arī Andreja Saharova karsti uzturēto pieprasījumu reabilitēt kopš Otrā pasaules kara no dzimtenes deportēto un ilgstošiem apmelojumiem pakļauto Krimas tatāru tautu. Cita lieta, ka šie un citi ierosinājumi, ieskaitot PSRS Konstitūcijas 6.panta par kompartijas vadošo lomu valstī atcelšanu, savienoto republiku ekonomisko un politisko suverenizācijas likumu projekti, negūdami ne Kremļa vadības, ne PSRS parlamentātriešu vairākuma atbalstu, nevirzījās uz priekšu. Kad kongress atteicās iekļaut darba kārtībā Lietuvas ierosmi par katras savienotās republikas veto tiesībām, baltieši balsoja ar kājām un sēžu zāli pameta. Tai brīdī gan ne uz visiem laikiem.

Baltiešu un Gorbačova kaut nelielā tomēr interešu kopība izzuda pēc “Baltijas ceļa”, līdz ar stagnācijas tendenču galīgu nostiprināšanos PSRS Tautas deputātu kongresā. Kļuva skaidrāks par skaidru, ka Baltija nekad nebūs ar mieru kļūt par PSRS Honkongu vai „iekšējo Somiju”, kā mūsu nākotni iedomājās viens otrs PSRS prezidentam tuvu stāvošs un vēl relatīvi progresīvs padomju ekonomists. Lai arī latviešu tautas dzīvība 1989. gadā vēl karājās mata galā, un tikai nedaudz labāk bija ar igauņiem, baltiešu eiropejiskās, rietumnieciskās piederības gēns bija palicis pietiekoši spēcīgs arī pēc 50 šausmīgiem padomju gadiem, pēc deportācijām, represijām, smadzeņu skalošanas. (..)

Baltijas deputātu saprātīgo prasību ignorēšana PSRS Tautas deputātu kongresā deva pasaulei gana uzskatāmus argumentus, kādēļ nevienu no politiskās un saimnieciskās neatkarība mērķiem Baltijas tautas nepanāks, novilcinādamas savu atbrīvošanos no PSRS un klausīdama dažu rietumnieku padomus nesteigties, „lai nekaitētu Gorbačovam”.

1989.gada jūnija vidū Latvijas Tautas frontes dome pieņēma sen briedušu lēmumu izstrādāt nacionālo programmu pilnīgai Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai parlamentārā ceļā. Komunisma sagrāve pirmajās brīvajās vēlēšanās Polijā pierādīja, ka tas iespējams. Viena no tautfrontiešu gudrākajām un skaistākajām līderēm, Latvijas poļu biedrības dibinātāja Ita Kozakeviča, kura uzturēja mūsu sakarus ar poļu “Solidaritāti”, ierosināja panākt jaunu Baltijas parlamentu vēlēšanas šajā pašā rudenī. Neizdevās. Vēlēšanas, kurās Ita kļuva par parlamentās cilvēktiesību komisijas vadītāju, notika pēc nepilna gada.

Taču Tautas frontei, “Rahvarinne” un “Sajūdim” par katru cenu vajadzēja saglabātu veiksmīgi iekarotās notikumu diktētājas pozīcijas PSRS iekšienē. Mums vajadzēja nekavējoties apliecināt latviešu, lietuviešu un igauņu tautu patieso gribu. 1989.gada vasarā arī Rietumu presē sāka parādīties uzkrītoši daudz nepatiesu, no Kremļa un VDK netīrajiem avotiem nākušu Baltijas notikumu interpretāciju.

Kādā mūsu privātajā sarunā no šiem pašiem avotiem dzērušais Gorbačovs Tautas frontei sāka pārmest ekstrēmismu, kuru tauta un aizvainotā padomju armija neatbalstīšot sacelšoties, nu gluži tāpat kā Doņeckas „tautas republikā” teroristi un bandīti sacēlušies pret banderoviešiem. Un tas vēl bija mēreni teikts. Kremļa žurnālisti tūlīt ziņoja, ka Tautas fronte ir Rīgas ielās maršējošo “esesiešu hunta”, bet tautfrontieši – “fašisti” un “ASV aģenti”, kas tūlīt slepkavos sievietes un mazus bērnus, visus, kas ierunāsies krievu valodā.

Man šķiet, ne viens vien demokrātiskās valstīs dzīvojošs žurnālists un politiķis arī tagad nespēj aptvert, ka Kremļa propagandas kanāli ar to, ko brīvā pasaulē saucam ar žurnālistiku nav nodarbojušies nekad. Viss nostājas savās vietās, ja vismaz iztēlē mēs ieraugām gan toreizējos Baltijas, gan tagadējos Ukrainas gānītājus, nevis reportieru un komentētāju civiltērpos, bet viņu būtībai atbilstošākā apģērbā – asinīm aptraipītās NKVD, KGB un FSB virsnieku formās.

Mums bija vajadzīga spilgta, demokrātiski nevainojama, pārliecinoša un grandioza akcija, lai atvērtu acis Rietumiem un ietekmētu Kremli, lai patiesība izgaismotu senus Padomju Savienības melus, tāpat kā atmaskotu kārtējos. Arī Gorbačovs jau, acīs skatīdamies, pasaulei melsa, ka nacistu un komunistu vienošanās oriģinālu vispār nav, kaut gan pats, kā izrādījās vēlāk, bija ar tiem iepazinies.

Mūsu virsuzdevums tāpēc bija piespiest PSRS Tautas deputātu kongresu nevilcināt Ribentropa un Molotova līguma izmeklēšanas komisijas darbu, bet pašu līgumu arī bez oriģināliem – jo ātrāk, jo labāk atzīt par noziedzīgu un spēkā neesošu kopš parakstīšanas brīža. Ne tikai PSRS, bet arī Rietumu valstīm tas nelikās pašsaprotami.

LTF valdes pārstāvis un Jakovļeva vadītās komisija loceklis Mavriks Vulfsons, kurš 1989.gada vasarā dzinās pa Rībentropa – Molotova darījuma pēdām Rietumvācijas arhīvos un intervēja pēdējos dzīvos „velna pakta” tapšanas lieciniekus, Vācijas Federatīvās Republikas valdībai iesniedza Tautas frontes lūgumu tos anulēt pirmajiem. Vācijas Ārlietu ministrija atteicās. Kanclers Kols gan vēlāk nodeva Gorbačovam ar šo lietu saistītos, Vācijas valdības rīcībā esošos dokumentus. Mums savukārt radās aizdomas, ka Bonna Baltijas valstis otrreiz upurē apmaiņā pret Vācijas apvienošanu.

Tikai tad, kad pusotru mēnesi pēc “Baltijas ceļa” krita Berlīnes mūris, kļuva skaidrs, ka padomju vadības piekāpšanās bijusi arī mūsu akcijas nopelns. Vismaz Kremļa reakcionāriem, kas vēl tagad Krievijā sūkstās par Austrumvācijas zaudēšanu, Gorbačovs ir taisnojies, ka baltiešu nelaikā radītās problēmas „sasējušas” viņam rokas.

Balsojums uz ceļa

Dzīvā cilvēku ķēde cauri visām Baltijas valstīm bija mūsu tiešās demokrātijas izpausme, kopbalsojums totalitārajā tautu cietumā. To sākotnēji ierosināja Edgars Savisārs Tallinā nodibinātās Baltijas padomes pirmajā sanāksmē Lietuvas pilsētā Paņevēžā 1989.gada jūnija vidū. Šis notikums, ko labi atceros, vai nu nav protokolēts, vai protokols nav uziets.

Nākamā tikšanās reizē pēc mēneša Igaunijas pilsētā Pērnavā parakstīts kopīgs memorands. Tā oriģināls pirms vairākiem gadiem kļuvis par dokumentālu pierādījumu “Baltijas ceļa” ierakstīšanai UNESCO pasaules nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Trešā Baltijas padomes sēde, lai pieņemtu “Baltijas ceļa” manifestu un apspriestu svarīgas organizatoriskas detaļas, kā arī prognozētu Kremļa atbildi un to apsteigtu, notika netālu no Cēsīm kādā lauku pirtī, kur mēs jutāmies brīvi no čekistu modrajām acīm un ausīm. Trešās apspriedes protokolu oriģinālus un to melnrakstus, kas arī likās pazuduši gluži kā Rībentropa un Molotova parakstītie Kremlī, es nejauši un nesen uzgāju savas mājas pažobelē.

Tālākajam nekādus protokolus nevajag. 23.augustā pulksten 19 vakarā, dunot visiem Baltijas baznīcu zvaniem, cilvēki sadevās rokās 600 km garā maršrutā no Tallinas cauri Rīgai un līdz Viļņai. Lielais balsojums notika pilnīgā atklātībā. “Baltijas ceļu” vēroja desmitiem vietējo un Rietumu žurnālistu. Igauņu vēsturnieks un bijušais “Rahvarinne” aktīvists Killo Arjaks kādā akcijas aprakstā līdz šodienai saskaitījis, ka Lietuvā kā jau aviācijas sporta lielvalstī gaisā pacēlušās un ziedus kaisījušas 6 lidmašīnas.

Cik lidaparātu bijis gaisā Igaunijā un Latvijā, viņš vēl nav paspējis saskaitīt. Taču es zinu, ka brīnišķīgie Vidzemes šosejas panorāmas skati ar laimīgajiem cilvēkiem, ko elpu aizrāvusi skatījusies visa pasaule, filmēti no Latvijas mežu ugusnuzraudzības dienesta helikoptera. Zinu arī, ka pilots Oļegs Koršuns pēc šī lidojuma atlaists no darba, un viens no filmētājiem – Zviedrijas žurnālists Juris Kaža izraidīts no Padomju Savienības.

Vietām Baltijas dzīvā ķēde bijusi divkāršā, trīskārša un četrkārša, vietām izveidojušies kupli atzari. Dzirdēts, ka tai laikā arī ārzemēs sastapušies latvieši, lietuvieši un igauņi sadevās rokās un apskāvās. Latvijā rokās sadevušies stāvēja Latvijas latvieši, poļi, ebreji, ukraiņi, krimas tatāri, baltkrievi, krievi, un spriežot pēc 25 gadus vecās fotogrāfijās redzamiem nacionālajiem karogiem, pat gruzīni – visi, kam bija svarīgi, lai mēs kā brīva nācija atgrieztos Eiropā, lai mēs uz “Baltijas ceļa” pasaules acu priekšā balsotu par ceļu uz Eiropu.

Es pats pulksten 19 atrados uz Latvijas un Igaunijas robežas, kur man vajadzēja satikties ar Edgaru Savisāru. Savisārs no Tallinas lidoja ar helikopteru, ko mūsu draugs Killo Arjaks vēl nav pieskaitījis. Helikopters, ja pareizi atceros, cilvēku un auto pārpildītās pierobežas dēļ nevarēja nosēsties, un Savisārs nokavēja. Pie vienas rokas man turējās igauņu puses pašvaldības pārstāve, pie otras – latviete. 

No vienas puses portatīvajā radio skanēja Marju Lauristinas balss no mītiņa Tallinā, no otras puses – manis paša uzrunas ieraksts “Baltijas ceļa” dalībniekiem: “Jebkurai netaisnībai un apspiestībai reiz pienāk gals. Par jebkuru verdzību stiprāks ir brīvības gars. Jebkurus melus agrāk vai vēlāk izgaismo patiesība. Saņemsim vēl ciešāk viens otra plaukstas un ieskatīsimies viens otra acīs. Pāri visam taču stāv nu jau šī fiziski sajūtamā kopība. Ies dienas, gadi. Daudz kas pagaisīs. Paliks Baltijas ceļš un mūsu dzīvības ķēde. Atcerēsimies to ikdienā, atcerēsimies, kad liksies, ka esam vientuļi, atcerēsimies, kad mums īpaši būs vajadzīga iejūtība, lai saprastos un palīdzētu viens otram…”

Sekas

Versmainā uzdrīkstēšanās sārtā uz robežas dega Hitlera un Staļina portreti, padomju un nacistu simbolika, uzraksti “Ribentrops – Molotovs 1939”. Tagad jau stāvēdami kravas mašīnas tribīnē, sapulcējušos igauņus un latviešus uzrunājām kopā ar Edgaru Savisāru un Heincu Valku. Valodniece Rūta Karma veikli tulkoja uz abām pusēm. Kaut kas līdzīgs notika uz Latvijas un Lietuvas robežas Grenctālē, tas pats Viļņā Ģedimina laukumā, tas pats Rīgā pie Brīvības pieminekļa.

Tā mēs paši anulējām Rībentropa un Molotova paktu un paši beidzot nokratījām no sevis Otrā pasaules kara lāstu. 1939.gada 23.augusta neģēlības piemiņa mūsu un, esmu pārliecināts, arī jaunās Eiropas kolektīvajā atmiņā iegūlās kopā ar 1989.gada 23.augusta augšāmcelšanās gavilēm, ar tautu un cilvēku mīlestības nepārspējamo mirkli, kura nozīmību un tālejošās sekas nevar pārvērtēt.

Pēc “Baltijas ceļa” bez jau pieminētās Berlīnes mūra krišanas Prāgā Vaclava laukumā brīvību alkstošu pilsoņu tūkstošus uzrunāja no cietuma izlaistais Vāclavs Havels; sākās trasnsilvāniešu sacelšanās Timišārā, kas drīz vien aptvēra visu Rumāniju un gāza diktatoru Čaušesku; 1990.gada 21.janvārī cilvēku ķēdi no Kijevas līdz Ļvovai izveidoja Ukrainas Tautas fronte RUH. Arī pašreizējā drosmīgā ukraiņu tautas cīņa par brīvību un iekļaušanos Eiropā ir turpinājums tam procesam, ko iesāka “Baltijas ceļš”.

Bet bija arī pretēji procesi. Trešās dienas vakarā pēc “Baltijas ceļa”, kad visi pie mums vēl atradās piedzīvotā eiforijā, nāca klajā PSKP Politbiroja paziņojums par stāvokli padomju Baltijas republikās. Nevis paziņojums, bet iznīcināšanas draudi, ko apvija komunistiem parastās pasāžas par baltiešu un vispār jebkuras tautas, kas negrib viņiem kalpot, fašismu.

Gorbačova ārpolitikas padomnieks Čerņajevs atmiņās rakstījis, ka pēc “Baltijas ceļa” ierakstu noskatīšanās Kremlī saprasts, ka baltiešus Padomju Savienībā var noturēt tikai ar tankiem, bet tankistiem Gorbačovs vienkārši nav drīkstējis dot pavēli. Kāpēc? Visdrīzāk pēc ASV arvien konsekventākām un kategoriskākām prasības Baltijas brīvības ceļu neaizšķērsot ar bruņotu spēku. Visādā ziņā, kad Baltijas Padome Gorbačovam prasīja paskaidrojumus, viņš jau bija mainījis toņkārtu.

„Es esmu vajadzīgs jums un jūs esat vajadzīgi man,” viņš samiernieciski teica, „bet paziņojumam bija jābūt!”

Lai nu kāds apgalvo, ka Rietumu sankcijas nekādi neietekmējot Kremļa tipisko agresiju! “Baltijas ceļa” nosodījums pretēji Maskavas komunistu gribai izraisīja masveida izstāšnos no kompartijas. Tā sašķēlās un praktiski izjuka Latvijā. PSRS Augstākā Padome pati atcēla Konstitūcijas 6.pantu par kompartijas vadošo lomu. 1989.gada Ziemassvētkos divos dramatiskos balsojumos PSRS Tautas deputātu kongress atzina Rībentropa- Molotava paktu par noziedzīgu un spēkā neesošu kopš parakstīšanas brīža. Tieši to gribējām panākt, rīkodami “Baltijas ceļu”.

Ģeopolitiskajai katastrofai, ko sauca par Padomju Savienību tuvojās nenovēršamas beigas, par ko vēl vajadzēja sīvi un diemžēl ne bez upuriem pacīnīties. Par to tagad varonīgi cīnās arī ukraiņi. Mums, laimīgajai Eiropas Savienībai un laimīgajām NATO dalībvalstīm jāapzinās, ka viņi ar savām dzīvībām aizšķērso ļaunuma impērijas atjaunotāju nokļūšanu uz Baltijas un Eiropas ceļa.

Autors ir publicists, LTF pirmais priekšsēdētājs

 

Komentāri (30)

gundega_heiberga 22.08.2014. 10.10

Šogad oriģināli IR sākam iezīmēt Baltijas ceļu – ar kranču rejām noslienājot Īvāna rakstu. Skauģu nožēlojamā pozīcija iepriecina.

+3
-2
Atbildēt

1

    Signija Aizpuriete > gundega_heiberga 22.08.2014. 10.59

    ——-

    Katram PR “dzīvnieciņam” sava vietiņa jāzina.

    Pamatoti jau Nobela Miera prēmiju par izrādi “Perestroika” galvenajiem leļļļu dīdītājam 1990.gadā piešķīra. Rietum-krātijā spēja novērtēt Mišas paveikto īvāniešu, savisāriešu u.c. ausekļaino savaldīšanā!

    Mikhail S. Gorbachev, Nobel Peace Price (1990).

    https://www.youtube.com/watch?v=2yFC2wtllWU

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Para Elly 10.12.2019. 20.47

… [Trackback]

[…] Find More on that Topic: ir.lv/2014/08/21/diena-kad-baltiesi-pasi-anuleja-molotova-ribentropa-paktu/ […]

0
0
Atbildēt

0

search 12.04.2020. 20.14

… [Trackback]

[…] Find More on that Topic: ir.lv/2014/08/21/diena-kad-baltiesi-pasi-anuleja-molotova-ribentropa-paktu/ […]

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort