Mannerheimisms 126

Foto: Lauris Nagliņš, LETA
Rita Eva Našeniece
Print Friendly, PDF & Email

Ja agresīva, revanšisma pārņemta impērija ir iegājusi kara fāzē, tā turpina vienu pēc otras norīt katru nākamo ģeopolitisko kumosu

Jautājums par to, kas Kremļa impēriskajiem revanšistiem ir parocīgāk – izmantot bruņotu spēku vai izmantot likumīgas demokrātiskas vēlēšanas, lai kaimiņvalsti vai tai nokamptu daļu pārvērstu par Kremļa marionešu režīmu, ir vienkāršs. Krievijai parocīgi ir abi scenāriji.

Krimas piemērs liecina, ka pirmo scenāriju var aktivizēt vienkārši: izmantojot militāru desanta specoperāciju, vietējos puskriminālos politiskos līderus, psiholoģiskās operācijas, konstruētas vēlēšanas un vienkāršu „lielo melu” („Big Lies”) propagandas tehnoloģiju. Nav nepieciešamas ne plašas prokrieviskas demonstrācijas – tās var ātri savākt un safilmēt arī pēc invāzijas. Ne ieroču lietošana – privātpersonām bruņojuma nav un vīrieši – gan vietējie, gan Ukrainas karabāzēs izvietotie, faktiski ir ķīlnieki, jo viņu turpat esošās ģimenes ir apdraudētas. 

Turklāt Rietumu reakcija patlaban pilnīgi atbilst vācu Hitlera laika mācītāja Martina Nīmellera (Martin Niemöller) klusēšanas formulai. Atcerieties? To pārfrāzējot – Putins atnāca pēc Čečenijas, mēs klusējām, jo nebijām čečeni, Putins atnāca pēc Gruzijas, mēs klusējām, jo nebijām gruzīni, Putins atnāca pēc Ukrainas, mēs klusējām, jo nebijām ukraiņi, Putins atnāca pēc mūsu valsts, un, jā, tas bija tik vienkārši. Tā ka nemaldināsim sevi, neatkarīgi ko mums kāds stāsta – tehniski tas ir vienkārši.

Tagad pārejam pie otras jautājuma puses. Atbilde uz to, vai vietējiem prokremliskajiem spēkiem, kas ar aizvien lielākām pūlēm noturas tiem iedalītajās lomās, Latvijā parocīgāka ir Krievijas militāra operācija, ir skaidra. Ir vajadzīgas vēlēšanas. Nepārprotami to raksturo patiesā Latvijas ēnu premjera un vadošā Latvijas krievu politiķa – Krievijas vēstnieka Aleksandra Vešņakova pēdējā laika izteikumi. Vēstījumi par Latvijas apdraudētību ir divējādi.

Vispirms Vešņakovs precīzi atkārto Ušakova izteicienus par viņu kā „miera dūju”. Vai, pareizāk sakot, abi pauž vienu vēstījumu. Tajā pat laikā vēstnieks nepārprotami skaidri turpina veidot Krievijas „aizstāvamo” resursu Latvijā. Kopumā tas rada šantāžas, draudu un „draudzīgo ieteikumu” kokteili dzirdīgām ausīm.

Vienlaicīgi tiek dalītas Krievijas pases. Tomēr nepilsoņu aplaimošana ar Krievijas pasēm ir nepatīkams, bet drīzāk gan psiholoģiski nomācošs fakts, kas praktiski nemaina neko. Krievijas ārpolitikas doktrīna nešķiro pilsoņus un nepilsoņus, bet lieto elastīgo un visaptverošo vārdu „tautieši” („соотечесвенники”). Citējot populāro parodijkontu “MID Rossii” twiterī: „Krievijas ārpolitikas pamati: Krievija var ievest karaspēku jebkurā pilsētā, kur, kā tai šķiet, krievi netiek īpaši cienīti.” Un tas ir neatkarīgi no tā, kāda pase ir viņu kabatā.

Vēlēšanas, kuras varētu skaidri mainīt Latvijas ģeopolitisko orientāciju, būs rudenī. Saskaņas centra izredzes ir mazinājušās, tomēr uzvara būs iespējama, ja tiks demoralizēta latviešu elektorāta daļa un tās kritiskais skaits neieradīsies vēlēšanu iecirkņos.

Un tur savu lietderīgo artavu sniedz pati Latvijas elite. Laimdotas Straujumas pavēle atlaist Cilinski atstātu cienījamu un loģisku iespaidu tikai vienā gadījumā: ja tieši tāda pati reakcija sekos 9.maijā ar Ušakova atstādināšanu tad, ja viņš šajā pasākumā piedalās. Visdrīzāk ne viņa, ne aiz viņas stāvošie politiķi un padomdevēji ne uz ko tādu spējīgi nebūs. Līdz ar to parādot sevi kā vārgulīgus, apjukušus politiķus, kas spēj vērst politisku mobingu pret saviem tautas brāļiem, bet ir bezpalīdzīgi tikko ir darīšana ar impēriskā revanšisma agresīvo sentimentu.

Latvijas valdošās elites un to apkalpojošo viedokļu sniedzēju raksturīgākā iezīme tagad ir bailes, ne vienmēr amatam atbilstošas profesionālas iemaņas un klanīšanās Maskavas virzienā.

Viņi viegli kļūst par Kremļa šantāžas scenārija dalībniekiem. Tas atgādina pagājušā gadsimta Eiropu, kad hitleriskās Vācijas uzbrukuma gadījumā katrā nākamajā valstī valdošās aprindas centās uzturēt viedokli, ka tieši viņu valsti neokupēs. Toties rūpīgi tika apkaroti tie, kur cēla trauksmi. Pieprasīti ir komfortu nodrošinoši viedokļi. Šie komfortējošie viedokļi ir līdzīgi narkotikām vai naudai, tie rada atkarību un bez tiem iztikt nevar.

Ja agresīva, revanšisma pārņemta impērija ir iegājusi kara fāzē, tā turpina vienu pēc otras norīt katru nākamo ģeopolitisko kumosu. Bet komfortējošo viedokļu pasaule mēģina sevi narkotizēt, iztēlojoties, ka tajā visā ir kāda loģika. Kādu valsti nevis okupē, bet okupē par kaut ko. Par kādu noziegumu, pārkāpumu, par kādu muļķīgu kļūdu. Komfortējošo viedokļu atkarīgie tādejādi leģitimizē okupāciju un totalitāro agresoru. Viņi tic, ka okupācijā ir zināms taisnīguma princips. Jo nekas nav melns un balts. Un šo konkrēto liktenīgo kļūdu vai pārkāpumu komfortējošo viedokļu valsts noteikti nepieļaus.

Latvijas iedomāto un ļoti īpašo kļūdu saraksts ir garš: vēlme ierobežot ar impērisku ideoloģiju pārpludinātu krievu skolu darbību, prasība atvērt darba tirgu arī latviešu jauniešiem, bez „labām krievu valodas zināšanām”, protams, 16.marts, vēršanās pret uzturēšanās atļaujām, latviešu, kā vienīgā valsts valoda, vēršanās pret naida un kara propagandu medijos un, pats galvenais, – šīs valsts rašanās un eksistence pati par sevi. Komfortējošā viedokļa paudējs ir kā mājinieks, kas panikā par iebrukušo bandītu sāk iekaustīt savu vectēvu un dzen no mājām bandīta valodā nerunājošus bērnus.

Šo viedokli precīzi atspoguļoja kāda LTV1 „Panorāmas” studija. Politologam pajautāja, vai arī Latvija nevarētu ciest tāpat kā Krima, ja, pamatojoties uz „cilvēktiesību pārkāpumiem pret krieviem”, mūsu valsts tiku okupēta. Uz šo politologs biklā balsī pauda cerību, ka Krievija to nedarīšot, jo „šādu pārkāpumu nav”, neizbēgami radot iespaidu, ka Krimā un kopumā Ukrainā tādi ir.

Komfortējošo viedokļu pasaule ir bezgalīgi naiva un tas traucē izdarīt pat visvienkāršākos pieņēmumus par rītdienas scenārijiem. Viedokļu paudēji mēģina atrast iemeslu (un vienmēr ir pietiekami inteliģenti, lai to atrastu), kādēļ tieši uz viņiem agresīvā situācija neattieksies. Turklāt komfortējošo viedokļu pasaule paniski cīnīsies pret savējiem, kas mēģinās tiem iebilst. Šī cīņa rada asimetrisku, netaisnīgu un demoralizējošu situāciju. Situāciju, kas tautai liek kaunā novērsties.

Pašhipnozē nonākušie politiķi jūtas lieliski, kad agresors iesaista viņus melu spēlītē pirms iznīcināšanas scenārija. Tad viņi jūtas gudri un tālredzīgi. Bet komfortējošo viedokļu pasaulē iestājas kolapss, kad ir pienākusi viņu kārta barības ķēdē un agresors viņus par izdomātiem pārkāpumiem soda.

Tad vienīgais, ko var pateikt ir: „Palieciet savā vietā, es palikšu savējā.” Vai tamlīdzīgi. Un tad sēdēt, gaidot savu Šveices pasi, ko agresors tā arī nepiešķir. Ticu, ka šā citāta autors Latvijas prezidents, mirstot svešumā nenoskaidrotos apstākļos, mira neapskaužamās garīgās mokās par to, ko atstājis aiz muguras. Elite, kas patērē tikai komfortējošus viedokļus, nav apveltīta ar pašaizsardzības spējām, kur nu vēl ar spējām aizstāvēt tautu.

Atgriežoties pie nākamajām vēlēšanām, risks neslēpjas apstāklī, ka Saskaņas centra elektorāts pieaugs. Pārāk nepārprotama ir Saskaņas centra ģeopolitiskā ass ar impērijas idejām apsēstu vadoni Kremlī un propagandas izskalotu Krievijas oficiālos medijus patērējošu sabiedrību. Tomēr Saskaņas centra un satelītu izredzes ir ļoti labas.

Saskaņas centra trumpis ir konkurējošās puses demotivēts vēlētājs, kas potenciāli varētu, bet neies balsot. Šo demotivēto vēlētāju lieliski uzrāda divas pēdējās Rīgas domes vēlēšanas.

Elite nevēlas redzēt, ka tagad tā tautas daļa, kura nesirgst ar impērisko sentimentu, ir ļoti satraukta. Valsti pārstāv vāji, nepārliecinoši valsts vadītāji, kuri nespēj radīt spēcīgu krīzes laika līderu iespaidu. Turklāt Valsts prezidenta gadījumā joprojām nav skaidra ģeopolitiskā dimensija, kurā šī figūra darbojas.

Viņa rīcība aizvien vairāk atgādina vietējo Latvijas PSR kompartijas ģenerālsekretāru, nevis Latvijai lojālu valstsvīru. Tam blakus patlaban nostājies svārstīgs, pārbiedēts liberāls centrs, kura politiķe, (ceru, ka vienkārši panikas lēkmē) savā blogā prāto, cik slikti ir neņemt SC valdībā, bet cita ar smaidiņu dekorētā tvītā pauž domu, ka Gruzija tika okupēta, jo Saakašvili nebija īsti labs.

Ja pie varas esošie neatradīs sevī spēku mainīties, veicot ārpolitiski un iekšpolitiski pārliecinošus soļus, tad latviešiem būs tikai divas izejas – strauji emigrēt no valsts vai pašorganizēties savu ģimeņu, savu bērnu un Dzimtenes aizsardzībai. Mēs, vienkārši ļaudis, šādus viedokļus cits no cita dzirdam katru dienu.

Reiz šī valsts labprātīgi tika atdota agresoram. Tas nenotika tieši 1940.gadā, bet jau labu brīdi pirms tam izdarot daudz sīkākus un lielākus pakalpojumus. No tā nekas labs nesanāca. Laiks mainīt scenāriju. Un šā scenārija nepieciešamā daļa ir patriotiski, godīgi, stratēģiski domājoši un drosmīgi līderi.

Nekad neesmu bijusi ulmaniste. Drīzāk mannerheimiste. Somijas maršals Karls Gustavs Emils Mannerheims, kurš sakāva PSRS Ziemas karā, ir teicis: „Es vēlos, lai nākamo paaudžu apziņā dziļi iespiestos viena atziņa: nesaskaņas pašu rindās ir nāvējošākas nekā ienaidnieka durkļi, un iekšēja nevienprātība atver durvis iekarotājiem. Somu tauta divos karos pierādīja, ka viena nācija, par vismazākā, cik vien tas vispār ir iespējams, ir spējīga izturēt vissmagākos likteņa lemtos pārbaudījumus.”

Autore ir publiciste

 

Komentāri (126)

Ivars Ozols 17.03.2014. 12.52

Mannerheims un Somija spēja saskatīt, ka PSRS iebrukums ir nenovēršams, tāpēc ieguldīja somijas iedzīvotāju skaitam milzīgus līdzekļus valsts aizsardzības pastiprināšanai. Ierakumus un aizsardzības zonas gatavoja gadiem ilgi un to lietderīgums noteikti ne reizi vien bija apšaubīts. Bet pēc tam kad šausmīgais ziemas karš, kas katrā somu ģimenē laupīja tuvinieku dzīvības bija beidzies, neviens vairs nestrīdējās par aizsardzības nepieciešamību.

Latvijas galvenā aizsardzības iespēja ir starptautiska vienotība, kas ir balstīta uz uzticēšanos. Tāpēc ir jānodrošina stipra uzticēšanās, kuru atbalsta pilnvērtīga saistību pildīšana, nevis tikai tukši solījumi.

Ja kādam šķiet, ka godīgi ieguldīt aizsardzībā 2 % no valsts IKP ir pārāk dargi, tad es aicinu salīdzināt pašreizējo Somijas stāvokli ar mūsējo un vēlreiz novērtēt cik maksā valsts neatkarība.

+68
0
Atbildēt

20

    Ojārs > Ivars Ozols 17.03.2014. 23.30

    Es vispār nesaprotu – kas tie ir par puiku gājieniem feisbukā vai tviterī čatot par aizsardzības budžetu.

    ————————

    grib Krieviju iebaidīt. Lai zina, ka mums būs aš 2% no IKP!

    +2
    -10
    Atbildēt

    0

    ievuliitis > Ivars Ozols 17.03.2014. 16.12

    Tagad MK sēdes notur netā? Kruti! Un ļoti valstiski:))

    Vai tad mums visiem tagad ir izsniegta pielaide valsts noslēpumam? Es domāju – visiem, kam pieejams nets?

    +8
    -10
    Atbildēt

    0

    ievuliitis > Ivars Ozols 17.03.2014. 16.01

    Vai tik tā nav izrādīšanās un savu spalvu spodrināšana? 😀

    +10
    -10
    Atbildēt

    0

    Pauls Puķītis > Ivars Ozols 17.03.2014. 15.35

    Žēl.Runa ir par video, ko iekopēja Kaspars Omuls nedaudz augstāk.

    Bet to var skatīt, ja prot krievu valodu.

    Man nez kapēc ienāca prātā Kažociņa k-ga nesena intervija par stāvokli Krimā un rekomendācijas 16. marta sakarā.

    Man šķita, ka Kažociņa kungs nepazīst krievus.

    +10
    -10
    Atbildēt

    0

    Pauls Puķītis > Ivars Ozols 17.03.2014. 14.51

    >Gantrijs Tors

    Nekāda labuma nebūs no saujiņas “psiholoģiski nobriedušu” indivīdu, kad pretī lidos tautiešu aizstāvju divgalvaino vārnu spieti.

    ==========

    Runa nav par saujiņu . Runa ir par valsts pašaizardzības politiku. Tauta uz to ir jāmobilizē. Kas to darīs , ja ne tautas gudrākie prāti. Tā vietā, lai “ē, ā,a ko ta mēs”, vajadzētu gan kaut ko konkrēti.

    Noskatījos video (12:03) un man nav ko pielikt pie teiktā tur un nav ko atņemt. Manuprāt, tur ir pateikts viss.

    Kā Jūs domājat?

    +8
    -7
    Atbildēt

    0

    Lîga Bethere > Ivars Ozols 18.03.2014. 05.46

    markoni: Runa ir par video, ko iekopēja Kaspars Omuls nedaudz augstāk.

    Nevarētu teikt, ka šajā video parādās Baha un Mocarta gars :((

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    Pauls Puķītis > Ivars Ozols 17.03.2014. 13.37

    Latvijas galvenā aizsardzības iespēja ir starptautiska vienotība, kas ir balstīta uz uzticēšanos. Tāpēc ir jānodrošina stipra uzticēšanās, kuru atbalsta pilnvērtīga saistību pildīšana, nevis tikai tukši solījumi.

    ======

    Neliela korekcija – pirmā un galvenā iespējas rīcība ir psiholoģiski nobriest un būt gataviem aiztāvēties.

    Augstāk minētais var izplēnēt kā pērnais sniegs- sašķel un valdi! Uzticība var būt tikai ģimenē. Starp valstīm valda tikai intereses.

    +12
    -9
    Atbildēt

    0

    andris902 > Ivars Ozols 17.03.2014. 16.06

    …tāda dīvaina spalvu spodrināšana no NA puses uz aizsardzības budžeta rēķina….droši vien, spēciņa pietiek tikai pabalstu ultimātiem, tur reuzltāts taustāmāks…

    …bet…varbūt NA šķiet, ka pietiek ar mežos NA sagatavotajām pašaizsardzības kaujinieku vienībām?….SPĒKS un TEIKŠANA – kā Rīgā….

    +12
    -8
    Atbildēt

    0

    Pauls Puķītis > Ivars Ozols 17.03.2014. 15.58

    Es vispār nesaprotu – kas tie ir par puiku gājieniem feisbukā vai tviterī čatot par aizsardzības budžetu.

    Nudien puišeļi!

    +15
    -10
    Atbildēt

    0

    Pauls Puķītis > Ivars Ozols 17.03.2014. 15.22

    Ja kāds atļaujas neizpildīt savas saistības, tas diskreditē visu vienošanos kopumā un tas diemžēl var mums pārāk dārgi maksāt.

    =======

    Konkrētajā brīdī tās ir ASV, Lielbritānija, Francija un Krievija.

    Tas ir spilgts piemērs tam, ka Dievs sargā tos, kas paši sargājas. Tad var cerēt, ka kādi tomēr saistības pildīs .

    +10
    -3
    Atbildēt

    0

    Pauls Puķītis > Ivars Ozols 17.03.2014. 15.38

    Par to, ka aizsardzībai jāatvēl 2%, neviens saprātīgs cilvēks nestrīdas. To laikam samazināja, sakarā ar “dziļo bedri”. Bet būtu laiks pēc iespējas ātrāk atjaunot noteikto NATO minimumu – 2%

    +11
    -2
    Atbildēt

    0

    ievuliitis > Ivars Ozols 17.03.2014. 15.40

    Viņš (Kažociņš) krievus pazīst teorētiski – no grāmatām. Kā redzam realitātē, diez vai tur ir rakstīts, ka kāda valsts var mierīgi nepildīt uzņemtās saistības tikai tāpēc, ka negrib. Bet praksē mēs redzam, ka Krievija var.

    +20
    -10
    Atbildēt

    0

    andris902 > Ivars Ozols 17.03.2014. 15.43

    ….saruna par aizsardzības budžetu…

    Artis Pabriks ‏@Pabriks 34m

    No valdības patreiz būtu jāsagaida risinājumi aizsardzības spēju uzlabošanai un aizsardzības budžeta palielināšanai.Tas nevar tikt atlikts!

    Raimonds Vejonis ‏@Vejonis 26m

    No NA atbildi nesagaidīju. Vienotība atbalstīs budžeta izmaiņas bez plašākiem budžeta grozījumiem?

    Artis Pabriks ‏@Pabriks 22m

    Daru visu ko varu,Tev mans pilnīgs atbalsts

    +17
    -6
    Atbildēt

    0

    jmaklakovs > Ivars Ozols 17.03.2014. 16.04

    markoni. Tas ir pozitīvi, jo tādejādi tiek palielināts sabiedrības spiediens uz šo jautājumu risināšanu.

    +14
    -1
    Atbildēt

    0

    Ivars Ozols > Ivars Ozols 17.03.2014. 15.32

    http://www.nato.int/nato_static/assets/pdf/pdf_topics/20140224_140224-PR2014-028-Defence-exp.pdf

    2013. gadā vismaz 2 % no IKP aizsardzībai veltīja ASV, Igaunija, Grieķija un Lielbritānija.

    Bet mazāk par 1 % bija Ungārijai, Latvijai, Lietuvai, Luksemburgai un Spānijai.

    +14
    0
    Atbildēt

    0

    dzintarz > Ivars Ozols 17.03.2014. 15.44

    Šķiet, ka Ukrainai nu ir visas tiesības izveidot kodolarsenālu.

    Turklāt viņiem ir arī tehniskās iespējas to paveikt.

    Vispārējai kodolieroču izplatībai – zaļo gaismu!

    +15
    0
    Atbildēt

    0

    jmaklakovs > Ivars Ozols 17.03.2014. 16.02

    Aizsardzības budžets jāpalielina tūlīt. Kaut vai palielinot budžeta deficītu. Savādāk visas šīs runas par NATO un Baltijas bataljonu paliek diezgan nožēlojamas. Un vēl viens būtisks punkts – visam šim pielikumam jāaiziet bruņojuma un munīcijas iegādē un brīvprātīgo apmācībā!

    +17
    0
    Atbildēt

    0

    Ivars Ozols > Ivars Ozols 17.03.2014. 15.23

    Mūsu valsts bruņotie spēki vieni paši ir vien saujiņa salīdzinot ar potenciālajiem draudiem. Tāda ir mazas nācijas realitāte un no tā nav jākaunās, tieši pretēji – ir jālepojas, ka mēs pārstāvam to reto civilizācijas daļu, kas ir spējusi panākt savstarpēju sadarbību un uzticību valstiskā līmenī.

    Es gribu uzsvērt, ka mūsu lielākais trumpis spēt būt vienotiem pret agresoriem. Un šo vienotību nedrīkst uzskatīt par pašsaprotamu un nicināt uzspļaujot savām saistībām. Ja tauta to sapratīs, tad valdība arī uzdrošināsies palielināt aizsardzības budžetu vismaz līdz norunātajam minimumam.

    Nekādu video neredzēju, nevaru komentēt.

    +20
    -2
    Atbildēt

    0

    ievuliitis > Ivars Ozols 17.03.2014. 14.59

    Tai vietā, lai korī ar Nilu Ušakovu valdības vadītāja, ekonomikas un satiksmes ministri mūs biedētu ar milzīgiem zaudējumiem ekonomisko sankciju rezultātā, varbūt tiem derētu mums uzzīmēt citu scenāriju – kas notiks, ja ļaus Krievijai nesodītai turpināt okupēt citu aiz citas neatkarīgas kaimiņvalstis?

    +28
    -9
    Atbildēt

    0

    Ivars Ozols > Ivars Ozols 17.03.2014. 14.33

    Nekāda labuma nebūs no saujiņas “psiholoģiski nobriedušu” indivīdu, kad pretī lidos tautiešu aizstāvju divgalvaino vārnu spieti. Tad vienīgi atliks žēlabaini pakrist un turpmākos 52 gadus rakstīt gaužus dzejoļus par vecajiem labajiem laikiem.

    Katras valsts interesēs ir garantēt savu aizsardzību un sadarbojoties ar uzticamiem partneriem var nodrošināt abpusēji, trīspusēji un divdesmit astoņpusēji izdevīgu vienošanos par spēku apkopošanu un vēršanu tikai pret ārējiem draudiem. Jebkuras vienošanās pamatā ir pieņēmums, ka tiks pildītas saistības. Ja kāds atļaujas neizpildīt savas saistības, tas diskreditē visu vienošanos kopumā un tas diemžēl var mums pārāk dārgi maksāt.

    +23
    -2
    Atbildēt

    0

Pauze 17.03.2014. 11.45

Paldies, Rita! Salikts pa plauktiņīem. Sen kaut kas tik labs par šo tēmu nav lasīts!

Uzteicu: “Latvijas iedomāto un ļoti īpašo kļūdu saraksts ir garš: vēlme ierobežot ar impērisku ideoloģiju pārpludinātu krievu skolu darbību, prasība atvērt darba tirgu arī latviešu jauniešiem, bez „labām krievu valodas zināšanām”, protams, 16.marts, vēršanās pret uzturēšanās atļaujām, latviešu, kā vienīgā valsts valoda, vēršanās pret naida un kara propagandu medijos un, pats galvenais, – šīs valsts rašanās un eksistence pati par sevi. Komfortējošā viedokļa paudējs ir kā mājinieks, kas panikā par iebrukušo bandītu sāk iekaustīt savu vectēvu un dzen no mājām bandīta valodā nerunājošus bērnus.”

+59
-12
Atbildēt

2

    dro > Pauze 17.03.2014. 18.54

    Aldis. Nesmīdini tautu, sponsoriem IR vajadzīgs tieši tāds – nekāds:)

    +16
    -12
    Atbildēt

    0

    reksa > Pauze 17.03.2014. 16.47

    Kāpēc IR īpašnieki nevarētu Ritu Evu Našenieci pieņemt par IR galveno redaktori?

    Latvijā būtu vismaz viens sakarīgs izdevums.

    +22
    -10
    Atbildēt

    0

silvija_vitina 17.03.2014. 12.16

Viss ir pareizi. Krievijas agresijas scenāriji – zināmi. Cēloņi – apzināti. Situācijas – tiek nepārtraukti modelētas un analizētas. Procesu vadība un kontrole notiek akurāt, kā norādīts klasiskajā Deminga aplī. Iztrūkst tikai viens posms – preventīvie pasākumi, lai neatkārtotu vecās kļūdas un pārietu uz nākamo spirāles līmeni… Tā arī maļamies pa apli.

+44
-1
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu