Barības ķēde ar lapsu, vārnu, pavāru un tīģeri 5

Vārna. Foto: Ieva Lūka, LETA
Pēteris Apinis
Print Friendly, PDF & Email

No barības ķēdes viedokļa vārniņas varētu būt par veselīgākas par ātro uzkodu broileru spārniņiem

Vēlu vakarā mājup braukdams, asi nobremzēju, jo uz ceļa bija uzskrējusi lapsiņa. Starmešu gaismās pārbiedēts, dzīvnieciņš metās uz ielas otru pusi un pakļuva zem pretimbraucošas mašīnas riteņiem.

No rīta, uz darbu braucot, skatīju kā divas vārnas uz beigtās lapsiņas ietur brokastis. Vakarpusē internetā lūkojos, kā populārs šefpavārs tur rokās divas beigtas vārnas, lai tās gatavotu smalkai maltītei. Tāda dabiska barības ķēde.

Kipras, Korfu un Maltas iedzīvotāji rudeņos un pavasaros apēd divus miljardus dziedātājputnu (vairāk par pusi no visiem gājputniem!) – lakstīgalas, ķauķus un vālodzes. Francūži pamanījušies sagatavot ēdmaņu – lakstīgalu mēlītes, kur viena porcija nozīmē simts lakstīgalu nāvi. Mūsu pašu melnie un baltie stārķi Āfrikā tiek gardu muti notiesāti, un mednieki, pirms putnu noplūkt, nobrīnās par latviešu ornitologu uzstādītajiem raidītājiem.

Būsim atklāti – tepat Latvijā ļaudis pamanās gardu muti apēst dažu labu putnu, kaut no tiem simts gramiem gaļas lāga paēdis nebūsi. Nu, piemēram, sloka jeb šnepe ir 250 g smags putns ar visiem kauliem, iekšām un spalvām. Mūsu mazākā pīle krīklis ir ap 350 g smags, bet mednieki šauj šim putnelim virsū no visiem stobriem, lai tik sagādātu nelielu uzkodiņu.

Taisnība tiem, kas saka – vārnas latvieši ēduši izsenis. Atziņas varam pameklēt www.dainuskapis.lv:

Vārna bļāva, vārna sauca,/Vārnai bērni izzuduši:/Ciema puiši izņēmuši,/Izcepuši cepetī. (2559-1, pierakstīts Jelgavas apriņķī)

Pat Jānis Jaunsudrabiņš minējis, ka ienācēji vārnēnus no ligzdas izcēluši un gardu muti mielojušies. Vairāk mūsu senči lietojuši vārnu olas, pirmais dējums ēsts kā omlete.

Vārna sauca, vārna bļāva,/Vārnai pauti izzuduši;/Ganu bērni izņēmuši,/Palaunadzi turēdami. (2559-0, pierakstīts Tukuma apriņķī)

Vēl šodien Holandē un Beļģijā saglabājusies tradīcija izēst pirmo ķīvītes olu dējumu.

Tas ir stāsts par mūžīgo barības ķēdi, par mūžīgo ekosistēmā pastāvošo saistību, kad organismi cits citu izmanto par barību. Cīņa par dzīvību un izdzīvošanu ir mūžīgais dzīvnieciskās agresijas veids, kas virza un attīsta zemeslodes floru un faunu. Vai nu tu pats paēdīsi, vai tevi apēdīs. Pamēģināsim saskaitīt – pelīti noēd lapsiņa, sabraukto lapsiņu noēd vārniņa, vārniņu apēd pavārs, pavāru apēd tīģeris. Var arī pretējā virzienā, tas izklausās pat amizantāk: tīģeri sagatavo pavārs, pavāru (nu ir taču tādas situācijas) apēd vārniņas, vārniņas – lapsiņa, bet sabraukto lapsiņu – pa nakti, pa daļām aizstiepj pelītes.

Ja cilvēka līķis nav nodots sadedzināšanai krematorijā, viņš šā vai tā kļūst par barības ķēdes sastāvdaļu baktērijām, tārpiņiem un kukainīšiem, kas agri vai vēlu kļūst par nākamās barības ķēdes sākumu un iekļaujas globālajā barošanās tīklā. Jo visas dzīvas būtnes elpo, ēd, aug, kustas, jūt, vairojas un izvada nevajadzīgās vielas, bet tad, kad jau nedzīvas, kļūst par barību citām dzīvām būtnēm.

Kāpēc tad satraukties par vārnu gaļu rosolā, vārnu aknu pastēti vai vārnu mērci ar artišokiem?

Droši vien tādēļ, ka visēdājs cilvēks (gluži kā cūka) fizioloģiski ir drīzāk zālēdājs un augļēdējs, nekā gaļēdājs. Cilvēka žokļi un zobi paredzēti augu barības košļāšanai, zarnu trakts ir ievērojami garāks nekā sunim vai tīģerim, jo paredzēts zaļbarībai, kas tur varētu ilgāk pārstrādāties un uzsūkties. Mūsu siekalas satur sārmaino amilāzi, kas paredzēta cietes šķelšanai. Savukārt plēsējiem un gaļēdājiem kuņģa sālskābe, kā arī kuņģa, zarnu, aizkuņģa dziedzera enzīmi spēj šķelt jebkuras dzīvnieku izcelsmes struktūras, piemēram, kaulus.

Lielākai daļai cilvēku dzīvnieka slepkavība (nogalināšana, kaušana, šaušana) šķiet nepatīkama nodarbe, bet tīģerim, sunim un vanagam tas šķiet patiesi jautrs notikums. 

Galu galā cilvēks cenšas gaļu vārīt, sautēt, žāvēt vai cept, un visējādi izvairās no svaigas un iebojātas gaļas lietošanas, bet mīļotais dīvāna suns ne tikai apēdīs smirdīgu maitu, bet vēl tajā izvārtīsies.

Mūsu pērtiķim līdzīgais sencis galvenokārt pārticis no augļiem, riekstiem, saknēm un tikai retumis apēdis kādu vardi vai slieku. Par gaļēdāju kļūt viņam ievērojami palīdzēja iemaņa rīkoties ar uguni. Arī mūsdienās cilvēks bērnībā labprātāk lieto dzīvnieku valsts olbaltumus, bet vecumā kļūst veģetāriskāks. Cilvēks barības ķēdē izvairas lietot tādu dzīvnieku gaļu, kas paši pārtikuši no citiem dzīvniekiem. Tas, protams, neattiecas uz zivīm, kas visas ēdušas mazākas zivis, kā arī mednieku iecienīto lāča cisku.

Tā nu pavārs parasti nemēdz gatavot tīģera sautējumu, mednieki pusdienu maltītei sievai neatdod nošauto klijānu, bet korejieši, kas mīl ēst suņus, tos baro tikai ar augu valsts barību.

Toties cilvēks ar patiesu prieku pabaro polārlapsas ar nercu gaļu zvēraudzētavā (un otrādi), un tērpjas šo polārlapsu un nercu ādas kažokā. Tiesa, pret to zināmas ļaužu grupas iebilst vairāk nekā pret aitas kažoka nēsāšanu, kaut arī šī aita tāpat savu ādu nav labticīgi atdevusi.

Cilvēkam pēdējo gadsimtu pieņemts neēst cilvēku gaļu. No zīdītājiem ar saviem sugasbrāļiem barojas, tos medījot, tikai baltie lāči. Tomēr žurkas, hiēnas, savvaļas suņi un citi plēsēji neatteiksies apēst sava sugasbrāļa līķi. Arī vārna citas vārnas līķī saskatīs pusdienas.

Populārais vārnēdājs – šefpavārs ar savu fotoreklāmu ir tikai paplašinājis mums zināmo barošanās tīklu. Norādes uz to, ka šīs vārniņas pašas bija barojušās pie miskastes, ir patiesas, bet tās tur nav uzņēmušas tik daudz bīstamu un kaitīgu ķīmisku vielu ar antibiotisku un hormonālo sistēmu ietekmējošu iedarbi kā vistas lielfermā. No barības ķēdes viedokļa vārniņas varētu būt par veselīgākas par ātro uzkodu broileru spārniņiem.

Autors ir ārsts

 

Komentāri (5)

Absints 19.11.2014. 11.53

Īsti nesapratu par ko tas viss ir, līdz neapskatījos foto. Un – piekrītu Apinim. Vistu fermas produkcija ir daudz bīstamāka par vārnām, pat, ja tās ir barojošās no miskastes. Un nav jau arī nekādas starpības vai cilvēks kauj cūku, teļu, ēd vistu un paipalu olas, cep siseņus, suņus vai stārķus, gatavo vārnas vai zosis vai nodarbojas ar kanibālismu. Šo visu vieno mazāko brāļu nogalināšana. Arābiem un žīdiem pretīga liekas cūkgaļa, mums suņa gaļa- bet vai tā ir neēdama? Ēšanas paradumi ir mūsu galvās, nevis mūsu mēles kārpiņās. Tāpēc man tāda pompoziski teatrāla liekas negatīvas nostājas paušana pret Rītiņa vārnām. Foie grass = aknu pastēte, kas iegūta mākslīgi pārbarojot zosis, faktiski mokot dzīvniekus, ir atzīts Fraņču ēdiens. To joprojām Francijā taisa, Francijā, kas ir humānisma un demokrātijas balsts, to ir pasludinājuši par “nacionālo un gastronomisko kultūras mantojumu”.

Iegūst to ar spēku stūķējot zosīm rīklē kukurūzu. Spīdzināšana, lai gardēžiem būtu, ko mieloties.

Tas ir normāli, to pasniedz arī Vincentā, bet vārnas Rītiņa rokās- nav.

+3
0
Atbildēt

0

더킹카지노 14.07.2019. 13.22

… [Trackback]

[…] Here you can find 93464 additional Info on that Topic: ir.lv/2014/11/19/baribas-kede-ar-lapsu-varnu-pavaru-un-tigeri/ […]

0
0
Atbildēt

0

istanbul escort 12.06.2019. 01.52

… [Trackback]

[…] Info on that Topic: ir.lv/2014/11/19/baribas-kede-ar-lapsu-varnu-pavaru-un-tigeri/ […]

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu