“Latvji, brauciet jūriņā, krājiet naudu pūriņā,” teica Krišjānis Valdemārs. Tagad – “Latvji, metiet skatu kosmosā, vairojiet bagātību Latvijā”
Filmā „The Mouse that Roared” Fenvikas hercogvalsts (Dutchy of Fenwick) tika uz Mēness pirms ASV un PSRS. Tā bija komēdija par aukstā kara ārprātībām. Patlaban situācija ir, ka Latvija varētu reāli rūkt kā lauva, lai veicinātu ilgtermiņa atrisinājumu globālajai dižkrīzei.
Globālā dižkrīze
Daži uztraucas par klimata krīzi, citi par ūdens krīzi, vēl citi par ekonomikas krīzi. Aiz visa slēpjas robotizācijas krīze. Ekonomika ražo vairāk un vairāk ar mazāk cilvēkiem. Produktivitāte ir jauka, ja tas visiem paaugstina ienākumus. Bet, ja var paredzēt, ka ar tagadējo politiku būs vajadzīgi mazāk un mazāk darba darītāju, tad jāmeklē citi risinājumi, jo bez labi atmaksātiem darbiniekiem trūkst arī pircēju.
Ja trūkst pircēju, nav vajadzība ražot. Pat Vācijas ekonomika sāk klibot. Prognozē lēnāku IKP pieaugumu Ķīnā. Pekina ir apklāta ar dūmu mākoņiem, un pat dienas laikā saule tikai reti saredzama. Bet darba vietas ir jārada, ja pat gaiss kļūst neelpojams, jo alternatīva ir nemieri, kas apdraud valsts un pasaules stabilitāti. ASV akciju tirgus ceļas, bet bezdarba līmenis ir kūtrs un neapmierinātība aug. Nav nemaz skaidrs, kas varētu radīt nepieciešamās darba vietas un ekonomisko izaugsmi.
Iespējamais risinājums dižkrīzei ir kosmosā
Lai risinātu dižkrīzi, ir jārada miljoniem jaunu darba vietu un jāatrod jauni energoresursu avoti, kas ir brīvi no oglekļa un arī citādāk neapdraud pasaules ekoloģisko līdzsvaru. Daļēju risinājumu var atrast, lietojot saules un vēju enerģiju, kas uz Zemes netrūkst. Bet saule nespīd 24 stundas dienā, un ir ļoti retas vietas, kur vējš pūš pastāvīgi.
Uzņēmumu konsorcijs “DiiDesertEnergy” (DII, GMBH) rāda ceļu, kā sadarboties pāri valstu robežām un laika joslām, kā saules un vēju enerģija var tikt piegādāta līdz pat 90% no 2050.gada paredzētā elektrības pieprasījuma Eiropai, Ziemeļāfrikai un Vidējiem austrumiem.
Fukušimas traģēdija varbūt izslēdza atomenerģijas piegādi – vismaz Vācijai -, bet cilvēces turpmākai attīstībai būs nepieciešams ražot vairāk un vairāk elektrības, lai piepildītu 9 miljardu cilvēku vajadzības līdz 2050.gadam un, iespējams, 12 miljardu līdz 2100.gadam. Visur nav pieejami plaši saulaini tuksneši, kā Ziemeļāfrikā. Patlaban pasaules mērogā nesekmējas mazināt globālo klimata pārmaiņu iespaidu. Jūras piesārņojums pakāpeniski pieaug. Klimata maiņa veicina vētras, kura postījumi kļūst bargāki un dārgāki.
Eiropas Savienības (ES) stāvoklis ir sevišķi nedrošs, jo Eiropa ir atkarīga no Krievijas un Vidusāzijas gāzes un naftas piegādes. No otras puses, Krievija ir atkarīga no saviem dabas resursiem, un tai ir svarīgi atrast jaunus ekonomikas dzinējus, lai nodrošinātu savu nākotni.
Mēness ir bagāts ar resursiem, kas nepieciešami civilizācijas attīstībai
Mēness ir pētīts au pusgadsimtu. Tā virsma sastāv no vielām, no kā var ražot saules baterijas, kosmosa kuģus, fabrikas un citu. Tur arī ir dārgakmeņi, ieskaitot zeltu. Mēness bagātību varētu salīdzināt ar bagātību, ko savulaik atrada rietumu puslodē – Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Mēness ir “kontinents” ar neizmantotiem resursiem.
Mēness ir sevišķi izdevīgs rūpnieciskai ražošanai. Mēness pievilkšanas spēks ir tikai viena sestā daļa no Zemes pievilkšanas spēka. Līdz ar to cena, lai mestu kravas Mēness orbītā, ir stipri mazāka nekā tas ir iespējams no Zemes. Raķetēm, ko izšauj no Zemes, 97% no svara ir degviela. No Mēness varētu mest kravas orbītā ar magnētiskām lingām, kas tiek iedarbinātas ar saules enerģiju. Patlaban cena, lai uzšautu kravu Zemes orbītā ir 10 000 ASV dolāru/kg.
Spēkstacijas Zemes orbītā var konkurēt ar spēkstacijām uz Zemes
Zinātnieki ASV, Indijā, Japānā un arī Eiropā domā, ka būtu iespējams ražot elektrību spēkstacijās ģeostacionārā orbītā, ko varētu pārraidīt lietošanai uz Zemes ar mikroviļņiem. Angliski tas būtu „space-based solar power” – SBSP.
Eiropas Kosmosa aģentūra (ESA) SSP jautājumu apsvēra laikposmā no 2003. līdz 2005.gadam un nolēma, ka SSP tehnoloģija ir iespējams atrisinājums Eiropai. Trūkums ir, ka netika sniegtas rekomendācijas, kā ES reāli varētu šo SSP programmu iesākt.
ASV līdzīgu pētījumu veica 2007.gadā un ar līdzīgiem slēdzieniem. Problēma ir tā, ka patlaban politiskie apstākļi ir ļoti nelabvēlīgi, lai ASV prezidents Baraks Obama šādu projektu varētu sākt virzīt. Līdzīga situācija ir arī pārējās lielvalstīs, bet Ķīna vēl nav tam gatava. Taču priekšdarbi varētu radīt tūkstošiem darba vietu zinātniekiem un inženieriem, dot lielāku cerību par nākotni, kas veicinātu risinājumus.
Kā Latvija varētu veicināt atrisinājumu dižkrīzei?
Latvijas izdevība spēlēt izšķirīgu globālo lomu sākas ar to ka, 1979.gadā ANO Ģenerālā Asambleja apstiprināja Mēness līgumu. Tikai 16 valstis ir šo līgumu ratificējušas – Austrālija, Austrija, Beļģija, Čīle, Kazahstāna, Kuveita, Libāna, Meksika, Maroka, Nīderlande, Pakistāna, Peru, Filipīnas, Saūda Arābija, Turcija, Urugvaja. Trīs valstis ir līgumu parakstījušas, bet vēl to nav ratificējušas – Francija, Rumānija un Indija.
Izšķirīgi bija, ka ASV līgumu neratificēja. Lai gan prezidents Džimijs Karters līgumu atbalstīja, politiskais spiediens no globālajām resursu firmām tā ratificēšanu ASV Senātā apturēja, jo līgums paredzēja, ka kosmosa resursi ir visas cilvēces mantojums un to nevar monopolizēt dažas firmas vai valstis.
Mēness līgums attiecās ne tikai uz Mēness, bet uz visām planētām un kosmiskajiem objektiem. Patlaban Mēness līgums tiek uzskatīts par spēkā neesošu, jo ratificējušo valstu skaits ir mazs un starp tām neviena nav spējīga ar saviem spēkiem sasniegt Mēnesi.
Ja Latvija varētu veicināt, ka Āfrikas 55 valstis ratificētu Mēness līgumu, tad ratificējošo valstu skaita pietiktu. Tāpēc Latvijas loma kā vienīgās ES valsts ar novērotāja statusu Āfrikas Savienības komisijā var pavērt iespējas Latvijas unikālajai, izšķirīgajai lomai.
Rīgā 5. un 6.jūnijā notiek ICCST konference, kur pārrunās sadarbības iespējas kosmosā starp Eiropas Savienību un Āfrikas Savienību. Ja ES komisārs piekristu idejai, ka Āfrika varētu spēlēt unikālu lomu kosmosa turpmākai attīstībai, tad process būtu iesākts.
Nākamais solis būtu izveidot starptautisko sistēmu, kā izmantot dabas resursus, kas ir uz Mēness. Tas paredzēts līguma 11.panta 5.paragrāfā: “Valstis, kas ir šā nolīguma puses, apņemas izveidot starptautisku režīmu, tostarp atbilstīgas procedūras, lai regulētu Mēness dabas resursu izmantošanu, kad tas kļūs tehniski un ekonomiski iespējams.”
Vairākums no valstīm ir ratificējušas Kosmosa līgumu (Space Treaty 1967.g.), bet šis līgums noliedz valstīm deklarēt īpašuma tiesības kosmosā un līdz ar to noliedz tirdzniecisku attīstību kosmosā. Patlaban firmas, kas cer izmantot izejvielas no asteroīdiem, meklē veidu, kā apiet šo līguma nosacījumu. Mēness līguma paredzētais starptautiskais režīms paver iespējas izveidot komerciālus pasākumus ar labām peļņas iespējām uzņēmējiem, bet arī ar atdevi visai cilvēcei, it sevišķi mazattīstītām valstīm. Tas, ka šo režīmu veidos līguma dalībvalstis un ne viss ANO sastāvs, dod iespēju samazināt politikas iespaidu un izveidot sistēmu, kas veicina praktisku jautājumu risināšanu, inovāciju un uzņēmējdarbības uzplaukumu.
Ko Latvija var iegūt?
Latvija 2015.gadā būs ES prezidējošā valsts. Patlaban Latvija ir vienīgā ES valsts ar novērotāju statusu Āfrikas Savienībā (AS). Āfrikas Savienības komisija (ASK) piedalās ICCST 2014 konferencē un ar interesi uzklausa idejas, ka tai varētu būt svarīga loma kosmosa attīstībā un globāli, ja ASK apņemsies veicināt Mēness līguma ratifikāciju AS dalībvalstīs.
Latvijai varētu būt svarīga loma kosmosa komerciālajā attīstībā, veicinot ES politiku šajā virzienā. Sākuma solis būtu, ka Latvija ratificētu Mēness līgumu, un tad sasaukt ES konferenci Rīgā, kas būtu daļa no 2015.gada Eiropas Savienības prezidentūras. Konferences mērķis būtu veicināt kopēju ES politiku par kosmosa attīstību sadarbībā ar AS. Šāda politika prasītu, lai visas ES dalībvalstis ratificētu Mēness līgumu. Ar šādu konferenci Rīga varētu kļūt par svarīgu centru ES sadarbībā ar Āfriku kosmosa apgūšanā. Tas dotu lielas iespējas Latvijas zinātnei un turpmākai ekonomiskas attīstībai.
Raksta autors ir futūrists, strādā Latvijas Universitātes FOTONIKA-LV pētniecības asociācijā kā komercializācijas stratēģists. Viņš arī ir sadarbības partneris Latvijā ar Somijas firmu “Space Technology and Science Group, Oy”
Avoti:
Vairāk par STSG var atrast šeit
Nesens raksts angļu valodā par šo tēmu tika publicēts “The Space Review”. “The prospect of a grand Africa – Europe partnership to accelerate space development” var atrast šeit
Komentāri (24)