Narcišu dzeltenās taures, ķiršziedu baltais salūts un putnu treļļi svaigi plaukušā zaļumā – daba maigi, pasteļtoņos svin pavasari. Taču maijam Latvijā ir arī citas krāsas. Koši sārts ar (un bez) sirpjiem karogos. Tumšsarkani svinīgs ar baltu, šauru neatkarības atjaunošanas taku vidū. Kara ordeņiem apzeltīts un oranžmelns – kā impēriskās varenības vēsture, kurai nupat kaimiņos jaunas lappuses raksta ar asinīm. Tādā pavasarī kā šis cilvēku radītajām krāsām ir lielāks un draudīgāks spēks par dabas pasteļtoņiem.
Karš Latvijā ir jau sācies – tā secināts nule publiskotā pētījumā par mācībām, ko Latvijas aizsardzības politika var gūt no Krievijas agresijas Ukrainā. Karš, ko tradicionāli saistām ar karaspēka tūkstošu velšanos pāri robežām, plašām militārām operācijām un skaidri hierahisku vadību, tagad tiek izcīnīts citādi. Krievija ir definējusi savu «jaunās paaudzes kara» stratēģiju, kurā ienaidnieka pakļaušana notiek daudz viltīgāk, «maigāk» un vienlaikus visaptverošāk. Patiesībā kara iznākums tiek izšķirts, pirms valsts robežu šķērso pirmais tanks. Galvenais mērķis ir iekarot un pakļaut cilvēku prātus – varbūt tad pietiek ar «referendumu» un «vēlēšanām», bet tanki vairs nav pat jāsūta. To rāda Ukrainas fronte, kur tikko apbalvoti Kremļa īstenie kaujinieki – «objektīvie žurnālisti».
Vai Latvija ir gatava modernajam karam? Vairāk NATO lidmašīnu, braši ASV desantnieki, jauni radari un stingeri, protams, vairo drošību, jo kalpo kā brīdinājums Krievijai. Taču ar prettanku ieročiem nevar uzvarēt karu, kas tiek izcīnīts cilvēku prātos. Pirmais solis uz uzvaru ir to saprast.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.