88 gadu vecumā miris Latvijā dzimušais kinorežisors Hercs Franks. Viņš bija patlaban pasaulē slavenākais no Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas pārstāvjiem. Par Franka aiziešanu mūžībā paziņojis viņa draugs Vitālijs Manskis, vēsta LETA.

Franks dokumentālajā kino strādāja pusgadsimtu. Viņa labākie darbi pieder pasaules dokumentālistikas klasikai un aptver plašu tematisko loku – no cilvēka dzimšanas brīnuma līdz slepkavībai.

“Pēc daudziem gadiem no katras simtgades atmiņā paliks ne vairāk par diviem trim izcilu dokumentālistu vārdiem. Taču jau tagad ir skaidrs, ka Hercs Franks ir šajā sarakstā no XX gadsimta,” paziņojumā sociālo komunikāciju vietnē “Facebook” raksta Manskis.

Pazīstamais kinorežisors, scenārists, operators, fotogrāfs, producents un kino teorētiķis Franks piedzima 1926.gadā Ludzā, bet deviņdesmitajos gados viņš pārcēlās uz dzīvi Izraēlā.

Franks savulaik beidzis neklātienes juridisko institūtu Sverdlovskā (1947), pagājušā gadsimta 50.gados bijis žurnālists, lektors, reklāmas mākslinieks Krievijā. 1955. gadā atgriezies Rīgā, kur arī darbojies žurnālistikā (laikrakstos „Padomju Jaunatne”, „Rīgas Balss”).

1959. gadā Franks sācis strādāt Rīgas kinostudijā, 1961. gadā Franka scenāriju savam VVKI diplomdarbam izvēlas režisors Ivars Kraulītis, un kopā ar operatoru Uldi Braunu top filma „Baltie zvani”, kuru 90. gados Klermonferānas festivālā (Francija) kinokritiķi iekļāvuši pasaules visu laiku labāko 100 īsfilmu sarakstā.

Franks turpināja rakstīt scenārijus, arī režisora Aivara Freimaņa un operatora Ivara Selecka pilnmetrāžas filmai „Gada reportāža” (1965, kopā ar Imantu Ziedoni, LPSR Valsts prēmija), Ulda Brauna lielfilmai „235 000 000″ (1967).

1965. gadā Franks debitēja režijā ar TV filmu „Sāļā maize” (1965), turpmāk savu filmu scenārija autors kopā vairāk nekā 30 filmām – „Tava algas diena” (1971), „Mūžs” (1972), „Esības prieks” (1974), „Aizliegtā zona” (1975), „Vecāks par 10 minūtēm” (1978), „Edgara Kauliņa pēdējie svētki” (1980), „Līdz bīstamai robežai” (1984), „Augstākā tiesa” (1987), „Augstā dziesma” (1989), „Ebreju iela” (1990, Rīgas Videocentrs) un citas.

Franka desmit minūšu īsfilma “Vecāks par 10 minūtēm”, ko režisors uzņēma kopā ar operatoru Juri Podnieku, ir Latvijā slavenākais režisora darbs joprojām.

1992.gada 2. jūnijā Franks pārceļas uz Jeruzalemi Izraēlā, bet turpina uzturēties un strādāt arī Latvijā. Uzņem filmas „Cilvēks pie Raudu mūra” (1998), „Madonna ar bērnu. XX gadsimts” (2001), „Flashback” (2002, vairākas balvas starptautiskos festivālos, arī Krievijas Kinoakadēmijas balva „NIKE 2003″), „Dārgā Džuljeta” (2004), „Šalom, Vācija!” (2004), „Venerdi Santo” (2005), „Mūžīgais mēģinājums” (1993-2008).

Franks aktīvi iesaistījies diskusijās par dokumentālo kino, publicējot vairāk nekā pusotra simta rakstu pašmāju un ārvalstu preses izdevumos, sarakstījis grāmatu „Ptolemeja karte. Kinodokumentālista piezīmes” (1975), 2009. gadā Maskavā iznākusi grāmata „Uz sliekšņa atskaties”.

Franks saņēmis arī vairākas balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā – Nacionālajā filmu festivālā „Lielais Kristaps” (2001), festivālos Telavivā (2003), Taivānā (2004), Krievijas festivālos „Rossija” Jekaterinburgā (2006) un „Flahertiana” Permā (2006).

2011.gadā Frankam par mūža ieguldījumu kino mākslā, Latvijas dokumentālā kino skolas izveidē un tās starptautiskās atpazīstamības veicināšanā tika pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis.