Tieši tā. Es Administratīvajā tiesā apstrīdēju Latvijas Televīzijas (LTV) valdes locekļu konkursu. Kāpēc? Tāpēc, ka tā nedrīkst! Mēs rakstām 2013.gadu un Latvijai vajag jaunu sabiedrisko mediju, kas tiek veidots uz principiāli jauniem vērtību, profesionalitātes un atbildīguma pamatiem.

Vēl pērn decembrī man šķita, ka Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) patiesi meklē ceļu, kā iedzīvināt jaunus ideālus kopīgajā sabiedrības saziņas telpā. Tika ieguldīts nopietns darbs un nauda, lai meklētu vienošanos mediju profesionāļu vidē, ka Latvijas sabiedrībai ir vajadzīgs jauns sabiedriskais medijs un kādam tam būtu jābūt. Pusgada garumā NEPLP bija impulsu devēja jauna sabiedriskā medija koncepcijas tapšanas procesam, un ar galarezultātu jaunu ideju, profesionālo standartu un sabiedriskā medija izpratnes ziņā Latvijas mediju profesionāļi var lepoties.

Pietrūka tikai vēl pussoļa – ideju un ieceru īstenošanas sākuma. NEPLP deklarēja, ka izšķirīgu lomu šā soļa speršanai vēlas uzticēt jaunajai LTV valdei. NEPLP radīja iespaidu, ka notiks caurskatāma un vērtībās balstīta ideju sacensība. Šim mērķim ar personāla atlases firmas palīdzību tikšot rīkots vēl nepieredzētas profesionalitātes līmeņa kandidātu atlases konkurss, kura rezultātā NEPLP atradīs tos profesionāļus, „menedžerus” un ekspertus, kuriem Latvijas sabiedrība droši varēs uzticēt sabiedriskā medija nākotni.

Ja tā būtu bijis, es tiesā nevērstos. Noliektu galvu izcilā „devītnieka” vai gala „trijnieka” priekšā, priecātos un vēlētu viņiem visu iespējamo veiksmi. Taču izrādās, ka ir pavisam citādāk. Principiāli citādāk. Faktiski – „kā vienmēr”.

Konkursa nolikums paredz, ka NEPLP rīko gan deviņu atlasīto kandidātu publisku diskusiju ar sabiedrību, gan kandidātu publisku sarunu ar LTV darbiniekiem, procesu vērtē piesaistītā personāla atlases firma un papildus tam kandidātiem vēl jārisina biznesa vadības uzdevums. Bet tagad , procesa gaitā, NEPLP pēkšņi būtiski atkāpjas no šādas ieceres. Tā vietā, lai gādātu par sabiedrisku telpu kandidātu ideju sacensībai un publiskai viņu reputācijas vētīšanai, NEPLP pilnīgi negaidīti paziņo, ka sabiedrības vērtējumam kandidātus „nodos” tikai 25.februārī*- t.i., tieši trīs dienas pirms jaunās valdes iecerētās pirmās darba dienas.

NEPLP locekļu publiskais pamatojums šādai izvēlei ļoti skaudri atgādina tik pazīstamos sabiedrībai acīs pūstos oranžos dūmus „laikmetā pirms rīkojuma nr. 2″. Tad Šķēles, Šlesera un Lemberga kabatas partijas kārtoja savas politiskās rebes un uz skatuves izsūtīja kādu statistu tautas apsaukšanai.

NEPLP loceklis Gints Grūbe slepenību tagad neveikli mēģina izskaidrot ar to, ka nevēloties apgrūtināt deviņu atlasīto kadidātu attiecības ar viņu darba dēvējiem. Kāda tieši nozīme datumam uz šo kandidātu attiecībām ar viņu darba devējiem, ja NEPLP šos kandidātus jebkurā gadījumā atklās? Kādu mugurkaulu sagaidīt no šiem kandidātiem LTV valdē, ja viņi jau tagad ir tik ļoti jāsargā no sabiedrības kritikas un mediju uzmanības?

Man pieejamā neformālā informācija par vismaz daļu no „maģiskā devītnieka” dod pamatu aizdomām, ka šādi baltiem diegiem šūti argumenti atklāj dziļākas politiskās intrigas. NEPLP jau var cilvēciski saprast. Ja jaunā valde nepatiks valdošajai koalīcijai, nekādas naudas sapņiem par jaunu mediju nebūs. Taču NEPLP uzdevums nav tikai „izsist” naudu, bet arī gādāt par to, lai jaunais medijs tiešām ir izsapņoto ideālu vērts.

Ja patiesībai atbilst baumas, ka par 19 000 latu nodokļu maksātāju naudas bijusī a/s „Diena” personāldaļas vadītāja Inese Kamarūte (šobrīd firmas „Fontes” ampluā) „izcilajā devītniekā” favorītu statusā tik tiešām ir savedusi kopā vismaz divus citus bijušos „Dienas” un vēl trīs esošos un bijušos augsta līmeņa LTV darbiniekus, tad cerības par jaunā medija sapni ir izsapņotas jau šodien.

Tiesvedība gan nebūs par maniem ideāliem un sapņiem, bet par juridiskiem argumentiem. Arī NEPLP nevēlējās sarunu par idejām un vērtībām. Iestāde manu pieteikumu konkursā noraidīja jau pirmatlases kārtībā tāpēc, ka neatzina manu Ķelnes Universitātē daļēji pabeigto tieslietu maģistra grādu par atbilstošu konkursa atlases kritērijiem. Ņemot vērā, ka arī politikas zinātnes studijas Latvijā nepabeidzu, jo devos studēt uz Ķelni, nevarēju uzrādīt pabeigtu bakalaura grādu. Ja ar augstākās izglītības nosacījumu tulkotu kā zemāko iespējamo augstākās izglītības pakāpi, tad par tādu būtu jāuzskata arī pirmā līmeņa augstākā izglītība. Cerēju, ka daļēji pabeigtas tieslietu maģistra studijas Ķelnē NEPLP tomēr vērtēs augstāk, piemēram, par kādas celtniecības koledžas diplomu.

Ja NEPLP, kā paredzēts likumā, līdzās augstākajai izglītībai vērtētu arī labu reputāciju un vismaz piecu gadu mediju vai vadības darba pieredzi un es izrādītos viens tāds neveiksminieks, kas izkrīt cauri stingrajam filtram, jau atkal cieņā noliektu galvu veiksmīgo konkurentu priekšā. Bet nē. NEPLP par pietiekami cienījamu, lai aicinātu uz interviju, atzina, piemēram, Edvīnu Inkēnu, kurš īpaši izcēlies ir „pedofilijas skandāla” kontekstā un gadiem ilgi apvienoja politiķa un žurnālista nodarbes, graujot mediju ētikas pašus pamatus. Un viņš nav vienīgais, par kura labo reputāciju NEPLP nebija tādu šaubu kā par manu augstāko izglītību.

NEPLP ar LTV valdes konkursu bija iespēja pacelt Latvijas mediju ētikas un profesionalitātes latiņu jaunā līmenī, piepildot ar saturu likumā noteikto valdes locekļu labas reputācijas priekšnosacījumu. Tas nozīmē, ka skaidri un nepārprotami bija jānoraida visi kandidāti, kuru pagātnē ir bijuši tiesību un ētikas normu, kā arī profesionālie pārkāpumi, kas nav savienojami ar iecerētā amata reputācijas standartu.

NEPLP nedrīkstēja virzīt tālākai dalībai konkursā kandidātus, kas ir jebkādā veidā bijuši saistīti ar iespējamiem kriminālpārkāpumiem vai kas šobrīd aktīvi darbojas sabiedrisko attiecību jomā, par kuriem ir fiksēti kādi finanšu vai cita veida pārkāpumi, kā arī tādus kandidātus, kas savā profesionālajā darbībā ir „apvienojuši” vai turpina „apvienot” abas komunikācijas nozares.

Tāpat NEPLP bija pienākums vērtēt kandidātu labu reputāciju aktīvā nozīmē, proti, kandidātu iepriekš pausto pozīciju noteiktos mediju videi, demokrātijai un cilvēktiesībām būtiskos jautājumos, kandidātu iepriekšējo iestāšanos par profesionālās kvalitātes standartiem un principiem un pilsonisko līdzdalību. Ja NEPLP iepriekš pati savos dokumentos ir konstatējusi nopietnas vadības problēmas LTV, tad kā ir iespējams, ka konkursa pēdējā kārtā varētu būt atlasīti arī tādi kandidāti, kuri sabiedrisko televīziju aktīvi ir veduši tajā bedrē, kurā tā šobrīd atrodas?

Kad jau pirms sešiem gadiem tolaik vēl manis vadītās „Sabiedrības par atklātību Delna” vārdā cēlu trauksmi par politiski motivētu LTV degradāciju, šiem cilvēkiem bija vienaldzīgas gan sabiedrības vajadzības, gan LTV liktenis. Viņi ne tikai vienaldzīgi klusēja, bet arī pielika roku, lai sabiedrisko televīziju pamestu tādas LTV ētera personības kā Baiba Strautmane, Ilze Jaunalksne, Jānis Krēvics, Jānis Domburs, Kārlis Streips un augstas raudzes režisore Arta Ģiga. Tas nedrīkst atkārtoties. Tāpēc es tiesiskā ceļā centīšos panākt objektīvu un caurskatāmu LTV valdes ievēlēšanu.

* Ceturtdien pretendentu vērtēšanas termiņu NEPLP pagarināja līdz 7.martam.

Autors ir pašnodarbināts valsts eksaminēts tulks un tulkotājs

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu (NEPLP) komentārs:

“NEPLP respektē ikviena cilvēka tiesības vērsties tiesā, lai aizstāvētu savas intereses. Vēršam gan uzmanību, ka viena no sākotnējām izslēdzošām prasībām visiem kandidātiem bija pabeigta augstākā izglītība. Pretendents diemžēl neiesniedza izziņu par nokārtotiem studiju kursiem un iegūtiem kredītpunktiem, lai viņa izglītību varētu pielīdzināt vismaz pirmā līmeņa vai arī bakalaura augstākajai izglītībai. Kā savos publiskajos komentāros atzīst arī pats Roberts Putnis, viņam nav pabeigtas augstākās izglītības.

Savukārt kandidātu publiskās vērtēšanas process notiks no 25. februāra līdz 7. martam. Šo 11 dienu laikā LTV darbiniekiem, sabiedrībai un mediju pārstāvjiem būs pilnas iespējas iepazīties ar 9 kandidātu redzējumu par LTV attīstību un diskutēt par to.”

(papildināts ar NEPLP komentāru)