Kvalitātes kontroles būvniecībā nav

Intervija ar RTU profesoru, Būvniecības un rekonstrukcijas institūta direktoru Leonīdu Pakrastiņu

Būvniecībā valda divas tendences – lētums un smukums, un savu darbu izdarīt kvalitatīvi nevar atļauties ne konstruktors, ne būvuzraugs, ne eksperts – intervijā saka RTU profesors, Būvniecības un rekonstrukcijas institūta direktors Leonīds Pakrastiņš. Atklāta saruna par mūsdienu būvniecības ķēķi.

Kādas ir jūsu versijas, kāpēc bija iespējama Zolitūtes traģēdija?

Sabiedrība grib zināt vainīgo, bet tas nebūtu labi, ja mēs izmeklēšanā [atrastu] kādu konkrētu bruģētāju vai cita darba veicēju, kurš pielaidis kļūdu. Pēc publiski pieejamās informācijas varu spriest, ka tur neeksistē viens vainīgais. Mana pieredze un citi līdzīgi gadījumi pasaulē liecina, ka sabrukums notiek tad, kad ir pārkāpta virkne prasību, vismaz trīs. Ir bijušas kaut kādas kļūdas sākotnējās izpētes stadijā, kaut kādas neprecizitātes būvkonstrukciju aprēķinā, būvdarbu veikšanā, un pēc tam nāk stihija. Sakrīt vesela virkne nelabvēlīgu apstākļu.

Tas, ka jumts ir sabrucis, ir diezgan likumsakarīgi. Diemžēl ir izstrādāta kolektīvās bezatbildības sistēma, un uzskatu, ka lielākā daļa atbildības par to jāuzņemas valstij, jo valsts ir distancējusies no kvalitātes kontroles [būvniecībā]. Bija Valsts būvinspekcija, krīzes laikā atzina, ka tā nav vajadzīga, un funkcijas nodeva citām organizācijām – pašvaldībām, Patērētāju tiesību aizsardzības centram, apdrošinātājiem, asociācijām. Pamatojums sistēmas maiņai bija, ka visu noregulēs tirgus. Kā mēs redzam, tirgus neko īpaši nav noregulējis, jo īpaši, ja runājam par drošības jautājumiem. Uzskatu, ka to tirgus nevar noregulēt, tā ir valsts funkcija.

Valsts būvinspekcija nav vienīgā un galvenā panaceja, bet tai bija lielāka kapacitāte. Katrā pašvaldībā tagad ir būvvaldes, bet man ir jautājums, kas kontrolē būvvalžu darbību. Neviens nekontrolē, kā tās pilda savas funkcijas.

No tā, ko Rīgas būvvalde ir teikusi „Maxima” veikala sakarā, var saprast, ka viņi neko reāli nepārbauda, tikai papīrus. Vai tā ir pareiza pieeja?

Protams, ka nepareiza, bet viņi nevar pārbaudīt, jo nav kapacitātes. Mūsu likumus lielā mērā izveido juristi. No juridiskā viedokļa viss ir kārtībā, visi papīri parakstīti, bet pārbaudes nenotiek.

Cilvēkiem ir dabiski kļūdīties, bet, to apzinoties, eksistē kvalitātes nodrošināšanas procedūras. Piemēram, rūpnīcās, kur kaut ko ražo, tādas pastāv, bet diemžēl man jākonstatē, ka būvniecībā kvalitātes kontroles sistēma neeksistē.

Kādi tam iemesli? Pirms mūsu tikšanās es izlasīju preambulu jaunajam būvniecības likumam. (Tam jāstājas spēkā 2014.gada 1.februārī – red.) Tur rakstīts, ka likuma mērķis ir samazināt birokrātijas procedūras un vienkāršot būvniecības administratīvo procesu. Es varbūt pārspīlēju, bet mēģinu sev jautāt, kāda ziņa tiek pausta sabiedrībai. Nu, es to tulkoju – uztaisīsim tādu likumu, kas vēl mazāk traucē pelnīt naudu. Kvalitātes un drošuma kontroles procedūras jau tagad, kā es uzskatu, bija nepietiekamas, bet ar jauno likumu tiek pateikts – mums arī tādas nevajag. Mums tas traucē gūt peļņu.

Būvniecībā mums valda divas galvenās tendences – lētums un smukums. Protams, ir kvalitatīvi konstruktoru un arhitektu biroji, es runāju par tendenci. Mans priekšlikums ir to tendenci pagriezt uz drošumu un kvalitāti.

Pašlaik ir izveidota tāda darba vide, ka reālais darba izpildītājs, pat ja viņš grib savu darbu veikt kvalitatīvi, nevar to atļauties. Tirgū izveidojusies situācija, ka ļoti liela ietekme ir pasūtītājam. Ņemot vērā, ka galvenais kritērijs ir cena, ģenerāluzņēmējiem pašiem strādnieku nav, viņi ņem milzīgu daudzumu apakšuzņēmēju. Piemēram, mūsu konstruktori arī ir apakšuzņēmēji. Viņi nevar atļauties savu darbu veikt kvalitatīvi dēļ tās cenas, kas ir tirgū. Konstruktoru vispār būvlaukumā uzskata par traucēkli. Viņš maisās ar kaut kādiem drošības jautājumiem un traucē procesam iet tik raiti, kā to paredzējis ģenerāluzņēmējs. Darbu izpildītājs nevar izpildīt darbu kvalitatīvi, uz viņu spiež – termiņi, līdzekļi, pasūtītāji.

Tas attiecas arī uz ekspertiem. Viens no kvalitātes mehānismiem sabiedriski nozīmīgu ēku būvniecības procesā ir neatkarīgais eksperts [kurš sniedz ekspertīzi par būvprojektu]. Diemžēl mūsu situācijā eksperts nevar būt pilnīgi neatkarīgs, ja viņš grib palikt biznesā. Ja viņš patiešām veiks neatkarīgu ekspertīzi, viņš nevarēs dabūt pasūtījumus, jo viņa prasības būs pārāk augstas. Ir gadījumi, kad konstruktors atsakās parakstīt risinājumu, uzreiz tiek atrasts cits konstruktors, kurš parakstās. Daudzi cilvēki nepaliek šajā biznesā. Ja cilvēks var noslēgt līgumu ar savu sirdsapziņu, tas ir viens. Bet daudzi vai nu aizbraukuši no valsts vai tajā biznesā nepaliek, piemēram, es tagad nodarbojos ar izglītības jautājumiem.

Kolēģim bija pieredze, kad, sniedzot ekspertīzi projektam, viņš uzdeva vairākus jautājumus, kāpēc konkrētā konstrukcija tiek risināta tieši tā. Viņam tas nebija skaidrs. Atnāca nevis konstruktoru atbilde, bet juridiska atbilde ar draudīgu tekstu, ka jūs ar saviem aizrādījumiem traucējat noritēt procesam, radāt zaudējumus, un mēs griezīsimies tiesā. Vispār nemēģinot runāt par tiem jautājumiem un atbildēt par lietas būtību.

Ko vēl varu teikt par būvniecības nozari kopumā? Skaidrs, ka atbildība jāuzņemas valdībai, bet daļēji atbildīgas arī citas institūcijas. Arhitekti, neskatoties uz visām mūsu valdībām, ir labi spējuši aizsargāt savas intereses. Projekta vadītājs mums vēsturiski ir arhitektu birojs. Gods un slava, ka viņiem izdevās to panākt, bet arī arhitekti atbild par to, kas viņiem tuvāks – par smukumu, un varbūt mazāk pievērš uzmanību drošībai.

Būvnieki savā laikā nebija tik organizēti. Eksistē tāda profesionāla organizācija – Latvijas Būvinženieru savienība, kurai bija jārūpējas par nozares prestižu. Diemžēl man jākonstatē , ka viņi pārāk aizrāvušies ar sertifikātu tirdzniecību. Tas ir varbūt nepieklājīgs formulējums, jo principā viņi visu laiku cīnījušies par sertifikātu esamību, tas ir viens no viņu ienākumu avotiem. Bet tā dēļ viņi ir pazaudējuši visu nozari un tādā veidā sagrāvuši nozares prestižu. Uzskatu, ka vajadzēja mācīties no kolēģiem arhitektiem, bet diemžēl tas nav noticis. Starp citu, Zolitūdes gadījumā visiem ir Būvinženieru savienības sertifikāti. (Septiņiem būvinženieriem sertifikātus trešdien apturēja – red.)

Vai jūs gribat teikt, ka sertifikātus izsniedz ar nepietiekami stingriem kritērijiem?

Jā. Izstrādājot būvniecības likumu, bija strīds, vai sertifikāts ir vajadzīgs. Uzskatu, ka tam ir nozīme, tas ir viens no kvalifikācijas apliecinājumiem, bet tikai viens no vairākiem, un nevar teikt, ka galvenais. Kvalitāte ir neatlaidīgs darbs.

Viņi par tiem sertifikātiem iekasē naudu?

Protams, jā. Viens no sertifikātu iegūšanas kritērijiem ir apmācība, un viņi piedāvā apmācību, arī par naudu. Tas ir sava veida bizness.

Vai būtu bijis pareizi, ka šo procesu kāda valsts institūcija regulē?

Cik sapratu no [Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu departamenta direktores Ilzes] Ošas kundzes, kaut kādas ieceres [šajā virzienā] ir, bet mēs tajā nepiedalāmies, nezinām, kas notiek.

Kā tad lai to sistēmu lauž?

Pirms dažiem gadiem mēs nodibinājām Latvijas būvkonstrukciju projektētāju asociāciju, tā ir bezpeļņas organizācija. Mēs nodarbojamies ar kolēģu izglītošanu, esam rīkojuši bezmaksas seminārus, galvenokārt, konstruktoriem. Pirms gada izstrādājām profesionālo standartu projektu saturam un noformēšanai. Ārzemēs eksistē tāds jēdziens kā labas prakses piemērs. Lai neteiktu, ka tikai visu kritizējam, mēs esam formulējuši, kā pareizi jāizskatās mūsu darbam. Mēs ar to sākām, jo tas ir svarīgi, runājot tieši par drošumu.

Piemēram, lidmašīnu avāriju gadījumā vispirms tiek meklēta tā saucamā melnā kaste. Tikai tad, kad atrasta melnā kaste, aviācijas inženieri var spriest, kas ar to lidmašīnu ir noticis. Mūsu piedāvājums ir, ka konstruktoriem obligāti jāiesniedz būvvaldē tā saucamais aprēķina sējums, kurā atspoguļoti visi izejas dati, aprēķini vai pārbaudes procedūras. Rasējumi ir tikai rezultāts, pirms tam notiek rūpīgs darbs ar skaitļiem. Aprēķina sējums var būtiski atvieglot ekspertīzi, jo pēc tās eksperti uzreiz var pateikt, kas izdarīts, kas nav. Tagad eksperts redz rasējumus un, lai kvalitatīvi veiktu ekspertīzi, viņam viss jāpārrēķina, jāveic viss konstruktora darbs. Jūs paši saprotiet, kas tas nav iespējams. Aprēķina sējumu var uzskatīt par [būvprojekta] melno kasti. Nepatikšanu gadījumā varētu aiziet uz būvvaldi, saņemt aprēķina sējumu un pēc tā novērtēt, vai viss izdarīts pareizi. Tagad tas netiek obligāti pieprasīts. Lidmašīnas lido bez melnās kastes. 

Otrkārt, būvvaldes pat ierobežo sējuma apjomu. Piemēram, galvenie rasējumi ir, bet mezglu risinājumus var nelikt. Bet Zolitūdes gadījumā mezglu risinājums ir viens no tiem sāpīgākajiem jautājumiem. Ja sējums būtu būvvaldē, mēs varētu paņemt un novērtēt. Pagaidām tāda iespēja nav. Tas, protams, var vilkt uz sazvērestības teorijām, bet man ir bažas, vai tas nav darīts apzināti.

Arī citi būvniecības tirgus dalībnieki varētu izstrādāt profesionālos standartus. Piemēram, ekspertīzei, kur sīki būtu aprakstīt, kādas pārbaudes jāveic. Ja tāds standarts eksistētu, vieglāk arī būtu noteikt tās cenu atkarībā no izpildāma darba apjoma un kvalitātes nevis no eksperta ambīcijām.

Uzskatu arī, ka vajag atjaunot valsts būvinspekciju kā tādu.

Kādām funkcijām būtu jābūt būvinspekcijai?

Piemēram, būvinspekcija valstiska mēroga objektiem varētu pasūtīt ekspertīzi. Tagad ekspertīzi pasūta pats pasūtītājs, un viņš zināmā mērā ieinteresēts, lai tas notiktu ātrāk.

Vēl būvinspekcija varētu apkopot informāciju par visām avārijām. Labāk ir mācīties nevis no savām, bet svešām kļūdām. Skaidrs, ka nevienam būvniekam negribas atzīt savas kļūdas. Valsts būvinspekcija var kļūdas apkopot, pateikt profesionāļiem, kādi bijuši cēloņi.

Latvijai līdz šim «veicās», ka jumti bruka bez cilvēku upuriem, bet tie bruka, un šie gadījumi tiek slēpti. Sabrukumi pārsvarā bija notikuši naktī vai būvniecības laikā. Cik zinu, Somijā ir kriminālatbildība par avāriju slēpšanu.

Tas ir viens veidiem, kā pasūtītāji varētu novērtēt darbu kvalitāti. Tagad zinām tikai [būvuzņēmumu] apgrozījumu, bet cik kvalitatīvi tiek veikti darbi? Ja būtu tāda datubāze, uzreiz varētu saprast, kurš labāks, sliktāks, drošāks.

Arī tagad – ir notikusi avārija, kāds ir izdarījis nolaidīgu kļūdu, bet nekas netiek apstādināts, „RE&RE” turpina būvēt visas ēkas. Piemēram, Lielbritānijā šādos gadījumos [uzņēmuma] visa darbība tiek apturēta. Tas apzināti ved pie uzņēmēja finansiāliem zaudējumiem, bet ar to jārēķinās. Būtu jāapstādina darbība „RE&RE” un visiem pārējiem iesaistītajiem – arhitektu birojam, būvuzraugam. Jebkurai lietai sekas vieglāk novērst agrākā stadijā, nevis kad māja gatava.

„RE&RE” nedēļas nogalē izplatīja paziņojumu, ka būvvalde pārbaudījusi citus viņu objektus un atzinusi par drošiem. Var vispār tik īsā laikā var pēc būtības kaut ko pārbaudīt?

Nav iespējams. Droši vien papīri ir kārtībā, bet kā jūs saprotiet, papīri ne par ko neliecina.

Tāpat var apsvērt priekšlikumu vērtēt projektus anonīmi. Nav tālu jāskatās, Igaunijā tāda sistēma eksistē. Tagad mēs to pasūtām paši sev, bet ja tā būs anonīma, mēs varbūt varēsim dabūt pareizāku vērtējumu.

Mēs arī uzskatām, ka vajag nekavējoties pāriet uz jaunām Eiropas normām, eirokodeksu. Mums jau ilgu laiku, pamatojoties ar līdzekļu trūkumu darbojas duālā pieeja – paralēli darbojas gan Latvijas būvnormatīvi, gan Eirokodekss.

Diemžēl Latvijas vecā būvnormatīvu sistēma kādus 25 vai 30 gadus netiek uzturēta. Tā vienkārši morāli ir novecojusi. Pēc Latvijas normatīviem būves sanāk lētākas. Paņemsim citu gadījumu – Liepājas „Depo” iebrukušo jumtu. Tas jumts tika projektēts pēc Latvijas būvnormatīviem. Tajā ierakstīta vecā sniega slodze, bet klimatiskie apstākļi Latvijā jau sen mainījušies. Latvijas būvnormatīvi paģērē, ka sniegu no jumtiem jātīra, bet, projektējot pēc jaunajām normām, tā slodze ir jārēķina pietiekoša, lai sniegu varētu netīrīt. Protams, sākumā tas maksātu dārgāk, jo konstrukcijas būtu lielākas, bet būves būtu drošākas.

Atgriežoties pie Zolitūdes, „Maxima” veikalā ir noticis progresīvais sabrukums – viena konstrukcija sabrūk un velk aiz sevis pārējās. Latvijas būvnormatīvos par to nekas nav teikts, bet Eiropas – ir. Ja tā būtu projektēta pēc Eirokodeksa, avārija notiktu ar mazāku upuru skaitu.

Ko tas nozīmē – jumts nedrīkstētu sabrukt kā domino kauliņi?

Jā, tur ir tāds punkts, ka tāds gadījums jāparedz. Eirokodeksā ir ņemtas vērā terorisma problēmas, un tur uzskata, ka inženierim jāparedz gadījums, kad, piemēram, pārtrūkst viena kolona vai kopne.

Kā jūs vērtējat būvuzraugu darbu – cik spēcīgs ir šis mehānisms?

Man ir ar ko salīdzināt. Savā laikā piedalījos bijušās VEF rūpnīcas pirmās kārtas rekonstrukcijā [„Domina” tirdzniecības centrā], ko pēc itāļu projekta veica itāļu kolēģu būvuzraudzībā. Itāļu būvuzraugs pārbaudīja simtprocentīgi katru stieni, katru darba posmu. Nebija atļaujas turpināt darbu, kamēr viņš nav pieņēmis [iepriekšējo]. Viņš šo to lika pārtaisīt, un tikai kad pārtaisīts un viņš to pieņēmis, darbu varēja turpināt. Viņš principā dzīvoja būvlaukumā un kontrolēja visas būvniecības stadijas.

Mūsu būvuzraugiem ir 10 objektīvi visā pilsētā, un viņi labi ja reizi nedēļā atbrauc un paraksta dokumentus, praktiski neskatās, kas notiek būvlaukumā. Bet cilvēkiem ir raksturīgi kļūdīties. Vai varbūt, piemēram, konkrētajam meistaram nav pietiekama kvalifikācija, viņš var kaut ko nesaprast. Tāpēc ir pārējās institūcijas, lai izskaidrotu, ko viņš dara nepareizi. Ja ir simtprocentīgi pārbaudīts, ir daudz mazākas iespējas kļūdīties. Ja kolonu pirmajā stāvā esam nomainījuši uzreiz, kamēr nav uzbūvēti pārējie stāvi, to izdarīt ir daudz vieglāk.

Tas arī ir naudas jautājums, diemžēl būvuzraudzībai paredz maz līdzekļu, un, lai izdzīvotu, viņiem jāņem vairāki objekti.

Būvuzraugs, ja arī pamana kādas problēmas, nav ieinteresēts apstādināt [būvniecību], lai arī viņš ir tiesīgs to darīt, jo tad visiem ir slikti. Investoram pagarināsies būvniecības periods, ēku nevarēs nodot ekspluatācijā [kā plānots], visi pārējie naudu saņems vēlāk vai mazāk, un viņš vienīgais par to ir vainīgs. Skaidrs, viņš cenšas šo procesu mazāk ietekmēt. Tā sistēma ir tāda, ka spiež uz kvalitātes pazemināšanu. Ja kāds kvalitātes latiņu paaugstina, tas notiek uz viņa paša rēķina. Ja viņš tā turpinās mūsu sistēmā, viņš droši vien izputēs, nevarēs nopelnīt sev naudu.

Ir izskanējuši vērtējumi, ka nebija pareizi Zolitūdes projektu – veikalu un daudzdzīvokļu māju – būvēt divās kārtās un ka tas varētu būt ietekmējis drošību. Kā jūs to komentētu?

Daudz ko tagad runā, arī to, ka zaļo jumtu nevajadzēja. Taču tādas ēkas eksistē. Tā ir normāla prakse būvēt divās vai vairākās kārtās. Skaidrs, ka tas arī ir naudas jautājums, investors nevar paredzēt, kā objektam ies. Ja iet labi, viņš piebūvē otro kārtu. Zolitūdes gadījumā kaut kas ir noticis ar kvalitātes kontroles procedūrām.

Kā saprotams, tur ir mainīta jumta ekspluatācijas sistēma, un tas arī ir viens no posmiem. Pirmajā nodošanas kārta tur bija paredzēts tikai zaļais jumts, bez bērnu laukuma. Nezinu, vai tas bija saskaņots ar konstruktoru. („HND grupa” apstiprināja, ka bija – red.)

Vai ir pieņemami, ka jumtu apbūvē, kamēr apakšā, veikalā turpinās tirdzniecībā?

Pēc projekta būvuzņēmējam ir jāizstrādā būvdarbu veikšanas projekts. Tas droši vien eksistē, un tajā viss ir atrunāts. No cilvēciskā viedokļa man tas neliekas pieņemami, bet, ja viss būtu izdarīts pareizi, varēja arī veikt.

Jūs teicāt, ka visa sistēma mūsu būvniecībā vērsta uz ātru peļņas gūšanu. Kurā brīdī tas nosvērās uz šo tendenci?

Jau pēc Padomju savienības sabrukuma. Valdības ir bijušas daudz un dažādas, man grūti pateikt… peļņa interesē visus.

Par tehniskām lietam sāk spriest juristi, tā ir tā tendence. Konstruktors ir tas cilvēks, kuru vismazāk klausās, lai arī viņš ir atbildīgs par drošību. Juristiem tehniskās lietas liekas mazsvarīgas, svarīgas ir juridiskās. Redziet kādas sekas tam ir būvniecībā – juridiski viss kārtībā, bet mēs esam dabūjuši katastrofu. Pēc juristu viedokļa, jumts ir sabrucis nelikumīgi – pēc visiem papīriem tam nebija jāsabrūk.