”Patiesi nopietna ir tikai viena filozofijas problēma…” 21

Foto: Gatis Gierts, F64
Inga Nikolajeva
Print Friendly, PDF & Email

Latvija ir 10.vietā pasaulē un 3.vietā ES pēc pašnāvību skaita

Katru gadu, izdarot pašnāvību, pasaulē mirst aptuveni 1 miljons cilvēku, tas ir 1 cilvēks katrās 40 sekundēs. Šie rādītāji pārsniedz to nāves gadījumu skaitu, ko izraisa kari un slepkavības kopā, turklāt šeit uzskaitītas tikai pabeigtās pašnāvības, to mēģinājumu ir daudz vairāk.

Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem Latvija ir 10.vietā pasaulē un 3.vietā Eiropas Savienībā pēc pašnāvību skaita. Tas vedina domāt, ka tā ir nopietna problēma mūsu valstī, kurai ar steigu ir jāmeklē risinājums. Šāds risinājums ir iespējams vienīgi ar valdības atbalstu un sadarbojoties dažādu profesiju pārstāvjiem – psihiatriem, psihologiem, psihoterapeitiem, vispārējās medicīnas ārstiem, neatliekamās medicīniskās palīdzības darbiniekiem, policistiem, skolotājiem un daudziem citiem.

PVO jau ir izstrādājusi programmu pašnāvību novēršanai. Pēdējais jaunums no šīs organizācijas puses ir Starptautiskās Pašnāvību novēršanas dienas pasākumi 10.septembrī, kuru mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību šai tik diskrētajai problēmai.

Pašnāvību novēršanai traucē sabiedrības aizspriedumi, psihisko saslimšanu stigmatizācija, finansējuma trūkums garīgās veselības aprūpei un pat likumdošana.

Lielbritānijā līdz pat 1961.gadam pašnāvnieciska rīcība bija aizliegta ar likumu, par to varēja sodīt ar ieslodzījumu gan pašu ”ļaundari”, gan viņa tuviniekus. Dažās valstīs šāds likums pastāv joprojām. Lielbritānija izceļas ar veiksmīgu pieredzi ziedojumu vākšanā un brīvprātīgo darbinieku piesaistīšanā – uz to pamata ir izveidots patvērums cilvēkiem ar pašnāvnieciskām tieksmēm. Ar stigmatizāciju, manuprāt, ir visgrūtāk cīnīties, jo sabiedrības attieksmes maiņa prasa daudz laika un pūļu.

Līdz šim Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) ir ievācis un apstrādājis datus par pašnāvībām Latvijā tematiskajos ziņojumos, izstrādājis informatīvos materiālus ārstiem un medijiem un izteicis vēlmi iesaistīties projektā ”Joint Action on Mental Health and Well-Being”. Nesen ir izveidota Ambulatorā garīgās veselības aprūpes nodaļa ”Pārdaugava”, un beidzot ir izveidota Latvijas Psihologu biedrība.

Uzskaitot pēdējo gadu sasniegumus, liekas, ka to nav nemaz tik maz, tomēr statistika un situācija medijos rāda, ka esam tikai ceļa sākumā.

Daži piemēri no medijiem – 2012.gada 7.jūnijā tika ziņots par vīrieti, kurš uzrāpies Vanšu tiltā un kritiena rezultātā gājis bojā. Ikviens interesents varēja apskatīt gan šī vīrieša fotogrāfijas, gan video. Šis notikums izraisīja rezonansi sabiedrībā, kur tika diskutēts par mediju rīcības ētiskumu. Savukārt šī gada 23.augustā internetā tika publicēts kāda Kārļa Langina raksts ”Asistētā pašnāvība – dzīvo un ļauj mirt…”, kas ir tipisks piemērs augsta individuālisma valstu domāšanai – katrs pats var izlemt savu likteni. Diemžēl šāda nostāja pētījumos tiek saistīta ar sociālā atbalsta trūkumu, kas ir riska faktors psihiskām saslimšanām un arī pašnāvībām. Šāda mediju nekompetence ir nepieļaujama – lūdzu, izlasiet SPKC bukletu medijiem!

”Patiesi nopietna ir tikai viena filozofijas problēma: tā ir pašnāvības problēma. Izšķirt, vai dzīve ir vai nav dzīvošanas vērta, nozīmē atbildēt uz filozofijas pamatjautājumu.”

Albērs Kamī, ”Mīts par Sīsifu”. Kamēr par pašnāvībām spriež ārsti un filozofi, iesaku ikvienam 10.septembrī pulksten 20 aizdegt savas mājas logā svecīti par piemiņu tiem, kuri atteikušies no šīs dzīves, un viņu tuviniekiem.

Inga Nikolajeva ir Latvijas Universitāte Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesionālās maģistra studiju programmas studente klīniskajā psiholoģijā.

Komentāri (21)

ligakalnina 27.08.2013. 08.06

Manuprāt, te ir sajaukti divi absolūti dažādu jēdzieni – pašnāvība kā slimības vai nepanesamu psiholoģisku un sociālu faktoru iedarbības izpausmi, un brīvprātīga eitanāzija kā atbrīvošanu no mokošas, neārstējamas slimības, kas sagādā nepanesamas mocības slimniekam, pēc konsultācijas ar mediķiem, un ar mediķu palīdzību, lai pārtrauktu slimnieka mocības, pats par sevi, tikai pēc slimnieka lūguma.
Kas attiecas uz pirmo veidu – tad ne jau vienmēr sociālie faktori ir tas galvenais, kas nosaka pašnāvību daudzumu att. populācijā, drīzāk, otrādi, valstīs ar augstu dzīves līmeni pašnāvību vairāk, nekā daudzās nabadzīgās Āfrikas valstīs, tur viss ir sarežģīti un nav tik lineāri.
Kas att. uz brīvprātīgo eitanāziju, tad tā tiek praktizēta daudzās ES valstīs, un neapšaubāmi ir humāna rīcība att. pret cilvēkiem, kuriem ilgstoši jāmokas, un nav cerības izārstēties.
Valstij, dabiski, jāpalīdz abos gadījumos, bet, dažādi – pirmajā gadījumā palīdzot cilvēkam sociāli, psiholoģiski, medicīniski, utt., eitanāzijas gadījumā – ja cilvēks vēlas, palīdzēt viņam nesāpīgi atbrīvoties no mokām un aiziet no dzīves.
Un, principā, es piekrītu tai tēzei, ka katrs var patstāvīgi izlemt, cik viņam dzīvot, un kad mirt.
Pie nosacījuma, ja cilvēks ir psihiski vesls, adekvāts, un neatrodas depresīvā stāvoklī tādu vai citādu apstākļu dēļ.

+8
-2
Atbildēt

3

    janis17 > ligakalnina 27.08.2013. 13.59

    Dzeri, tiešām? Kāds neatrodās depresīvā stāvoklī, izdarot pašnāvību?????????
    Varbūt sāc popularizēt ideju par pašnāvību, kā “izeju dzīves nepanesamībai”????
    Statistikā daudzas pašnāvības netiek uzskaitītas, tās nonāk arī pie autoavārijām, noslīkušajiem utt.

    +2
    -3
    Atbildēt

    0

    janis17 > ligakalnina 27.08.2013. 22.29

    Tās “attīstītākās” valstis ar augstāko pašnāvību skaitu ir
    Lietuva, Krievija, Baltkrievija, Dienvidkoreja (kopā ar Japānu pilnīgi citi aspekti pašnāvību augstajam skaitam), Kazahstāna…

    http://en.wikipedia.org/wiki/Epidemiology_of_suicide

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    aivarstraidass > ligakalnina 28.08.2013. 13.52

    Bija kaut kad sen “Rīgas Laiks” intervija ar Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāju Viesturu Boku. Un kaut kā saruna iegrozījās par eitanāziju un V.Boka minēja šādus apsvērumus (atstāstu pēc atmiņas):
    (1) Līdz šim eitanāzija ir legalizēta ļoti pārtikušās valstīs. Savukārt Latvijā paliatīvā aprūpe tiem, kuri nevēlas pasteidzināt savu miršanu, ir ļoti pieticīga. Un šādā situācijā braši piedāvāt eitanāziju kā kaut kādu alternatīvu (reāli nepieejamiem medicīniskiem pakalpojumiem) sniegtu ne to iedvesmojošāko vēsti Latvijas iedzīvotājiem.
    (2) Cilvēka dzīves pārtraukšana nav medicīniska problēma. Nav īsti skaidrs, kādēļ to grib novelt uz ārstiem.

    Cilvēku brīvprātīga aiziešana no dzīves, protams, nav nekas jauns – un tāda acīmredzot notiek visur pasaulē, t.sk. Latvijā. Arī pie mums ir lauku sirmgalvji, kuri kādā ziemas dienā neatrod sevī spēku piecelties un iekurināt krāsni. Bet ja šo lietu sāks INSTITUCIONALIZĒT valstī, kur cilvēki nespēj nopirkt nepieciešamākās zāles, kur ārsti un medmāsas masveidā brauc prom un uz jebkuru procedūru ir jāstāv rindās, tad sekas var būt savdabīgas – un pavisam citādas nekā kaut kur Šveicē.

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

lindapastare 27.08.2013. 11.18

Atbildot dzerim par to, kādēļ tieši attīstītajās valstīs ir augsts pašnāvību līmenis. Vispārīgi dzīves kvalitāte nav objektīvs lielums – nevar teikt, ka, ja tev pieder (vai ir pieejams) tas, tas un tas, tad tava dzīve ir OK. Tas ir relatīvs lielums – OK ir tad, ja tev ir VISMAZ tik pat daudz kā taviem radiem, draugiem un kaimiņiem. Ja tā nav, tad neatkarīgi ne no kā tu jūties slikti un patiešām var iestāties depresija.
Vēl lielāka problēma ir tā, ka, neko nedarot, tavs dzīves līmenis automātiski krītas. Vai, precīzāk sakot, citiem, kas aktīvi rosās, tas kāpj. Īpaši izteikti tas ir postpadomju valstīs. Tiem cilvēkiem, kas slavē “vecos laikus”, pašlaik pieder tik pat vai pat vairāk kā tajos laikos, bet problēma ir, ka daudziem apkārt nu jau pieder daudz, daudz vairāk. Līdz ar to “atpalicēji” jūtas totāli nabagi un, loģiski, rodas depresija.
Somālijā, piemēram, visi ir vienādi sliktā situācijā neatkarīgi no darbaspējām, tādēļ tur, ikdienas nāves draudos un regulārā badā relatīvā dzīves kvalitāte ir daudz augstāka nekā Latvijas pensionāram, kurš mierīgi sēž mīkstā krēslā savā privatizētajā dzīvoklītī un raksta internetā apokaliptiskus komentārus.

+6
0
Atbildēt

4

    Eleonora Maisaka > lindapastare 27.08.2013. 17.10

    nulle
    Laikam jau Dievs tev arī nebūs ticējis, tāpēc novērsies un atstājis šaitanam paspēlēties.
    Idiņ, arī tad ja Dieva nav, cilvēks var būt nemirstīgs. Turpināt dzīvot savos darbos, vai pat, tīri banāli, savos pēcnācējos.

    +1
    -3
    Atbildēt

    0

    lindapastare > lindapastare 27.08.2013. 14.29

    dzeri, mentalitāte tikai tik daudz, ka padomju laikā liela daļa sabiedrības bija iemācīta neko nedarīt (necensties) un tik un tā dzīvot tik pat kvalitatīvi kā pārējie. Pati vēlme dzīvot relatīvi labi ir universāla konstante visā pasaulē.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    janis17 > lindapastare 27.08.2013. 14.04

    Jo tālāk no Dieva, jo vairāk pašnāvību. Ja cilvēkam nav uz ko paļauties, kam ticēt, tad liekas – dzīvei nav jēgas. Psihoterapeits nevar aizstāt Dievu…

    +4
    -4
    Atbildēt

    0

    ligakalnina > lindapastare 27.08.2013. 12.36

    Daļēji piekrītu, bet, otrs faktors ir mentalitāte un kultūras tradīcijas.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

daks_klave 27.08.2013. 18.58

yopcix ->

Ir vēl viens iemesls, kamdēļ attīstītajās valstīs ir augstāks pašnāvību līmenis. M. Voračeks savā 2007. gada pētījumā par 26 Eiropas valstīm atrada nozīmīgu pozitīvu korelāciju starp vīriešu un sieviešu inteliģenci un pašnāvību īpatsvaru – neatkarīgi no kopējiem dzīves kvalitātes apstākļiem katrā noteiktā valstī. Šis rezultāts apstiprināja iepriekšējos pētījumos rastās sakarības, sīkāk skat. šeit: http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/18175492

Voračeks nav pirmais, kurš ir novērojis šo sakarību; Kā ir teicis Erensts Hemingvejs (kurš, protams, beidza savu dzīvi ar pašnavību 1961. gadā), “Happiness in intelligent people is the rarest thing I know”.

Ja kādam rodas interese izlasīt plašāku un neitrālāku rakstu par šo tēmu, mans ieteikums (angļu val.): http://www.thedailybeast.com/newsweek/2013/05/22/why-suicide-has-become-and-epidemic-and-what-we-can-do-to-help.html

+3
0
Atbildēt

1

    ineta_rr > daks_klave 30.08.2013. 17.52

    Absolūtie izdevumi transportam gadījumā arī nekorelē ar pašnāvībām? Bet saldumu patēriņš? Nu vismaz ieguldījumi attīstībā un inovatīvās tehnoloģijās taču nekorelē? Un ceļojumu skaits 10 gadu laikā?

    Ja kāds nesaprata, dzīves līmenis arī korelē ar pašnāvību skaitu, līdz ar to korelē arī viss pārējais, kas saistīts ar dzīves līmenī. Protams, ir visādi no vistas paspārnes izrauti paņēmieni, kā var mēģināt pārbaudīt, cik jaušā vai nejauša ir korelācija, bet pagaidām izklausās pēc (neprofesionālas/apzinātas) sagadīšanās.

    Tāpat korelē arī daudzas citas lietas, piemēram, veselības aprūpes kvalitāte, policijas uzticamība, attālums no ekvatora vismaz, ja pareizi izvēlas kopu. Sagaidāms, ka korelācija ar citiem nāves iemesliem kopumā būtu negatīva.

    0
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu