Dagnis Čākurs Liepkalnu maiznīcu izaudzējis, neatlaidīgi darot darbu, kas patīk. «Šausmīgi peļņas procenti nekad nav interesējuši. Tas man dzīvesveids»
Rupjmaizes kukulīšus Liepkalnu maiznīcā taisa ar rokām. Visapkārt lielam, miltiem nokaisītam galdam sastājušies meistari: viens no prāva katla ņem mīklu un sver kukulītim atbilstošus pikučus, pārējie veiklām roku kustībām viļā un piemīca, kamēr tie ieņem glītu maizes klaipa formu, tad iesēdina klijās un liek rindās garos plauktos. «Vēl drusku čammājas,» saimnieks Dagnis Čākurs cenšas grozīt iespaidu, ka tas notiek milzīgā ātrumā.
Liepkalnu jaunāko ražotni Pierīgas tirdzniecības centrā A7 apmeklējam dienā, kad maizi te cep pirmo reizi. Palīgā atbraukuši meistari no uzņēmuma Valmieras ceptuves, pie lielā galda kukulīšus veido arī galvenā maizniekmeistare Inese Jaunkalne, pēc kuras receptēm tagad top visa Liepkalnu maize. Ar šo Dienvidu tilta Bauskas šosejas pusē atvērto ceptuvi Rūjienā dzimušie Liepkalni savu konceptu – ar ražošanu atrasties tuvāk pircējam – ir pietuvinājuši Rīgai. «Vai projekts būs veiksmīgs, mēs nezinām,» Čākurs iezīmē uzņēmēja mūžīgo risku.
Toties Liepkalnu maiznīca un kafejnīca Daugavpils šosejas malā pie Pļaviņām ir labākais biznesa projekts, kādu šajā nišā var iedomāties. Automašīnu stāvvieta parasti ir pārpildīta, sajust tikko no krāsns izvilktās gardās maizes siltumu ir tik liels baudījums, ka cilvēki tā dēļ mūsdienās ir ar mieru stāvēt garās rindās. «Sākums arī Pļaviņās nemaz nebija vienkāršs,» atzīstas Liepkalnu šefs. «Nebija tā, ka apstājās tik daudz cilvēku kā tagad. Sākotnēji maizi cepām naktī, dienā tirgojām. Tad sapratām, ka jācep dienā, lai maizi var pārdot, kamēr silta.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.