Atspulgs kultūrā

Elitārisms ir pretrunā Dziesmu svētku būtībai

Liekas, ka par Dziesmu un deju svētku biļešu dalīšanas nebūšanām pēdējo nedēļu laikā ir pateikts tik daudz, ka diezin vai vairāk ko var piebilst. Par dīvaini sadalītajām biļetēm un ielūgumiem it kā nav jēgas vairs ko piebilst, jo viss jau ir sadalīts un laika rats atpakaļ nav pagriežams.

Ja svētkus uztver tikai kā prestižu un “pienākumu” būt klāt noslēguma koncertā vai kā jebkuru citu “andeli” ar deficīta precēm, tad tiešām nav ko vairāk meklēt blusas kažokā. Taču Dziesmu svētkus var uztvert, un es domāju, ka lielākā daļa Latvijas tautas tos arī uztver kā kaut ko ikdienas “pienākumiem” un “andelēm” pāri stāvošu. Tieši tādēļ arī tik liela neizpratne un nerimstošas emocijas.

Lai kādi laiki nebūtu mūsu zemei pāri gājuši un kādas ideoloģijas centušās atstāt savu nospiedumu uz svētkiem, Dziesmu svētki teju pusotra gadsimta ilgā vēsturē ir apbrīnojamā kārtā saglabājuši savu kodolu – caur dziesmu, caur kultūru, caur garaspēku apliecināt sev pašiem un parādīt citiem savu labāko, tīrāko un skaidrāko būtību. To, kurai ikdienas dubļi un putekļi netiek klāt. To mēs visi kopā svinam un rādām reizi piecos gados. Un tajos, paceļoties pāri ikdienībai, smeļamies spēku nākamajiem pieciem gadiem. Gan tie, kas uz skatuves, gan tie, kas klausītājos un skatītājos.

Īsts tautas pasākums

Dziesmu svētku unikālā būtība ir tā, ka tie balstās nevis pienākumā, bet iekšējā vajadzībā. Vajadzībā dziedāt, dejot, piedalīties, vienkārši būt kopā ar savējiem, kurus saprotam “bez vārdiem”. Turklāt tā vajadzība nāk no pašas tautas vidus. Dziesmu svētki turas ne jau uz organizācijas komitejas vai pat virsdiriģentu pleciem. Tie turas uz tautas pleciem – dziedātājiem, dejotājiem, tautas tradīciju kopējiem.

Protams, ka tie nevarētu notikt bez rīcības komitejas, bez valsts budžeta atbalsta un labvēļu dāsnuma. Tomēr, vai varam iedomāties situāciju, ka ir tikai diriģenti, rīcības komiteja, atbalstītāji, vienā vārdā sakot “procesa nodrošinātāji”, bet nav kopkora un dejotāju? Nē.

Šo svētku būtība atšķirībā no citiem masu pasākumiem ir to demokrātiskumā un tautiskumā – tie var notikt tikai un vienīgi pateicoties plašai un brīvprātīgai tautas līdzdalībai.

Turklāt tā ir arī reize, kad patiesā priekā un sajūsmā viens otram uzgavilē līdzīgs līdzīgam – parasts cilvēks parastam. Vai tie būtu Dziesmu svētku gājiena skatītāji, kas no ielu malām sveic gājiena dalībniekus, vai tie būtu dejotāji un dziedātāji, ko daudzina skatītāji un klausītāji.

Vislabāk šos svētkus izjust un izdzīvot var to tiešie dalībnieki, taču ne mazāks prieks un lepnums ir viņu ģimenes locekļiem, radiem un draugiem. Tāpat kā vienkāršam rīdziniekam redzot, kā pilsēta pārvēršas Dziesmu svētku dienās, kad no malu malām saradušies dziedātāji, dejotāji, tautas tradīciju kopēji. Vai ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem, kas rautin raujas mājup, lai piedzīvotu svētku sajūtu. Turklāt tas viss balstās cilvēka iekšējā vajadzībā, ne pienākumā.

Nav pienākuma

No malas vērojot jezgu ap biļešu tirgošanu un visai dīvainos rīkotāju skaidrojumus par deputātu “pienākumu” būt svētkos un vēl citu īpašajiem “nopelniem”, acīs duras tieši šis pretstats starp patiesu iekšēju un brīvprātīgu vajadzību piedalīties un statusa uzliktu pienākumu vai par naudu nopirktiem “nopelniem”.

Manuprāt, zemapziņas līmenī tas ir arī būtiskākais iemesls tautas neapmierinātībai ar biļešu un ielūgumu dalīšanas procesu, jo pašā procesā ir ielikta konflikta būtība – demokrātisks un brīvprātīgs pasākums ar kabinetos pieņemtiem lēmumiem tiek padarīts par elitāru un kādam uzspiestu.

Sadalot skatītāju vietas zonās elitārajiem ar ielūgumiem un pārējiem, tauta pilnīgi nevajadzīgi un pretrunā paša pasākuma garam tiek sadalīta “pēc kvalitātes”. Vilktas “sarkanās līnijas” tur, kur tām galīgi nav vietas.

Vai tad Dziesmu svētku garam atbilstošāk nebūtu, ja deputāti, ministri, naudas devēji un atbalstītāji sēdētu kopā ar pārējo tautu, turklāt pēc savas brīvas gribas, kā tas ir ar tiem deputātiem, ierēdņiem un uzņēmējiem, kuri paši ir dziedātāju un dejotāju rindās, nenodalīti ne ar kādām “sarkanām līnijām”? Šajā ziņā Dziesmu svētki arī nav pielīdzināmi 18.novembra oficiālajiem pasākumiem, kam ir pavisam citāds raksturs nekā Dziesmu svētku tradīcijai, kas, starp citu, ir senāka nekā 18.novembra svētki.

Dziesmu svētki ir fenomens ar īpašu vēsturisku un kultūras noslodzi, tādēļ tos nevar pielīdzināt nedz 18.novembra vai 4.maija, nedz Jaungada svinībām vai pasaules čempionātam hokejā. Dziesmu svētki nav vieta, kur mēs izrādām savu statusu sabiedrībā, maciņa biezumu vai pārākumu par citiem, kaut vai tādēļ vien, ka spēja skaisti dziedāt un dejot cilvēkiem ir dota neatkarīgi no bagātības vai statusa sabiedrībā.

Kādu piemēru rādām

Vēl viens iemesls, kādēļ sabiedrības sašutums par ap svētkiem notiekošo ir svēts un pamatots, ir fakts, ka no kultūras jomas mēs sagaidām pavisam citus standartus nekā no citām nozarēm. Katras tautas kultūra ir tās dziļākās būtības izteicēja un standartu veidotāja arī citām nozarēm.

Mēs taču labticīgi paļaujamies, ka pie lemšanas par Dziesmu svētku rīkošanu ir tikuši labākie no labākajiem, tajā skaitā diriģenti un citi cienījami kultūras darbinieki. Ja mēs neesam augstās domās, lai gan ne vienmēr pamatoti, par politiķiem un ierēdņiem, taču savus kultūras darbiniekus mēs kopumā vērtējam augstu un viņu godaprātu neapšaubām.

Tieši tādēļ laikam tik sāpīgi ir tieši ar kultūras jomu saistīto cilvēku neveiklie vai vispār neesošie komentāri par biļešu un ielūgumu dalīšanas procesu. Klusēšana nozīmē piekrišanu, un vai tādā gadījumā jāsaprot, ka viņiem ir atbalstāma tāda tautas sašķirošana?

Kā tajā vecā dziesmā arī šoreiz runa nav “par krekliem, bet ir par sirdsapziņām”. Runa nav par to, ka visiem tāpat nekad nepietiks un nekad nav pietikušas biļetes uz noslēguma koncertu, turklāt svētkus ļot labi var piedzīvot, arī netiekot klātienē ne uz vienu koncertu.

Runa ir par principu un attieksmi pret tautu un svētkiem.

Vai mēs tos vēlamies saglabāt kā īstus tautas svētkus, kas izriet no tautas iekšējas vajadzības uzturēt savu īpašo kultūru? Vai tomēr padarīt par izrādi elitei un elites izrādīšanos? Ja paši ikdienā sūdzamies par varas un tautas atsvešināšanos, tad Dziesmu svētkiem jābūt tiem, kas to mazina, nevis vairo.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste