Tikai no mums ir atkarīgs, vai piešķirsim Triju Zvaigžņu ordeni Krutojam

Kad augusta sākumā Eiropā jau plaši izskanēja protesti pret gaidāmo Krievijas tiesas spriedumu Putinu peļošās rokgrupas „Pussy Riot” lietā, žurnālisti brīnījās, kāpēc Latvijā neatbalsta apsūdzētās mūziķes? Arī mani šis jautājums nodarbināja. Pārskatot Latvijas informatīvās telpas resursus, nonācu pie secinājuma – Latvijā „Pussy Riot” diemžēl „nav mūsējās”.

Krievijas mākslinieku antiputinistiskās nostādnes ir svešas mūsu sabiedrībai. Lai gan pret Krievijas tiesas spriedumu Latvijā piketēja pārdesmit cilvēku, tūlīt arī uzzinājām, ka „Arēna Rīga” apsardze ar spēku pārtraukusi „Pussy Riot” atbalsta paraksta vākšanu pirms Krievijas grupas „Mumiy Troll” koncerta.

Par „mūsējiem” liela Latvijas sabiedrības daļa uzskata Kremļa mērķiem netieši kalpojošos „Jaunā viļņa” dalībniekus no Krievijas, kuri par savu varu neteiks ne slikta vārdiņa. Jo tad Kremlis ātri vien varētu apdraudēt viņu peļņu un glamurēto prestižu.

Gadiem mūsu mediji – ne tikai krievu, bet arī latviešu, ir sajūsminājušies par „Jauno vilni” un tur nolasītajiem Krievijas prezidenta apsveikumiem. Tas nekas, ka Latvijas Valsts prezidentes apsveikums kā mazāk svarīgs tika nolasīts pēc Kremļa saimnieka teiktā. Tas nekas, ka rīkotāji nerēķinās, ka konkurss notiek suverēnā valstī, nevis Krievijas guberņā…

Taču lai „Jaunais vilnis” attīstās savā gaitā. Tuvojoties 23.augustam – kārtējai Hitlera-Staļina vienošanās par Eiropas sadali gadadienai, jādomā: vai arī šodien aktuāla ir Latvijas nokļūšana kādā ietekmes sfērā? 

Šī brīža Latvijas situāciju nevar salīdzināt nedz ar 1939. gada 23. augustu, kad vienošanās tika slēgta uz mūsu rēķina, ne arī ar turpmākajiem okupācijas gadiem. Latvijas ģeopolitiskā situācija patlaban ir droša un stabila. Protams, nākamajos 50 gados Latvijai ir iespējami pat šodien vēl neapjaušami drošības riski. Lielajiem spēlētājiem vienmēr pastāvēs iespēja uz pasaules kartes robežas zīmēt uz mazo valstu rēķina.

Taču tuvākā nākotne ir mūsu pašu rokās. Galvenais ir „neievilkties” ietekmes sfērās pašiem.

Te jāatgriežas pie Putina pelšanas vai slavināšanas. Jāņem arī vērā, ka Putins iecerējis valdīt vēl ilgi. Ir skaidrs, ka Krievijā, autoritārismam arvien vairāk nostiprinoties, Latvijas-Krievijas politiskās attiecības neuzlabosies. Ekonomiskās, it īpaši tirdzniecības attiecības starp mūsu valstīm daudz sliktākas nekļūs. Šodienas globalizācijas laikmetā valstis viena ar otru saistās arvien ciešāk, un Krievijai Latvija kā ekonomiskā partnere ir samērā interesanta.

Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka Krievijas centieni Baltijas valstīs nostiprināt savu politisko ietekmi tikai pieaugs. To centīsies panākt arī ar kultūras un izglītības projektu palīdzību. Krievijas nacionālās drošības stratēģijā ir noteikts, ka tās nacionālās drošības uzdevumi kultūras jomā vidējā un ilglaicīgā perspektīvā ir atrisināmi, attīstot vienotu humanitāro un informatīvo vidi Neatkarīgo valstu sadraudzības un pārējo kaimiņvalstu teritorijās. No konteksta noprotams, ka ne jau Ziemeļkorejā vai Japānā, bet gan Baltijas valstīs. Minētās stratēģijas īstenošanas vārdā Krievija cenšas ar politisku, informatīvu un kultūras pasākumu palīdzību atgādināt par Baltijas piederību bijušajai PSRS. Tādēļ arī finansējumu no Krievijas saņem tās politiskās partijas, kustības un organizācijas, kuras dažādos veidos skandina, ka Latvijas sabiedrībai bijušās PSRS telpa esot tuvāka nekā Rietumu transatlantiskā.

Mūsu uzķeršanās uz postpadomiskā „Jaunā viļņa” makšķeres nebūt nav Krievijas lielākais loms. Pietiekami nav izanalizēts tas politiskai kaitējums Latvijai, kas radās, 2007. gadā parakstītajā Latvijas-Krievijas robežlīgumā iekļaujot atsauci uz 1975. gadā Padomju Savienības Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai uzspiesto robežu nemainības principu. Tobrīd PSRS šādu formulējumu izvirzīja, lai legalizētu Baltijas valstu okupāciju un Kaļiņingradas apgabala pievienošanu. Satversmes tiesa šo formulējumu atzina par neatbilstošu Satversmei un spēkā neesošu.

Robežlīguma preambulā arī nav skaidri un gaiši norādīts, ka Latvijas Republika ir tā pati 1918. gada 18. novembrī proklamētā valsts, nevis kāds jaunveidojums vai PSRS „atlūza”. Šāda nekonsekvence var apdraudēt Latvijas pozīcijas konflikta gadījumā ar Krieviju.

Tuvākajā laikā nemazināsies arī Krievijas informatīvais karš pret Latviju vēstures jautājumos. Pašreizējā Krievijas nacionālās drošības stratēģija nosaka, ka negatīvu ietekmi uz Krievijas drošību kultūras sfērā pastiprina mēģinājumi pārskatīt viedokli par Krievijas vēsturi, tās lomu un vietu pasaules vēsturē. Tādēļ jādomā par mūsu sabiedrības grupu, kurām ir dažādas vēstures atmiņas, saliedēšanu. Nepietiks tikai ar bijušo Otrā pasaules kara veterānu izlīgumu.

Patlaban Saeimā tiek izskatīta laba iecere pieņemt likumu par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu. Taču tā sastapusies ar atsevišķu Latvijas politiķu vēlmi statusu piešķirt karavīriem, kuri nav Latvijas pilsoņi. Tad vienādas privilēģijas iegūtu gan svešās armijās vardarbīgi iesaukts latvietis, gan iekarotājs, kurš Latvijas valsti okupēja. Kā liecina gadskārtējā latviešu leģionāru un nacionālo partizānu saietā Džūkstē teiktais, bijušos karavīrus šāds risinājums neapmierinās. Arī plašākas sabiedrības izlīgumu panākt būs gandrīz neiespējami. Pieņemot minēto likuma formulējumu, vēstījums skanētu, ka mūsu valsts Otrā pasaules kara laikā it kā netika okupēta un it kā labprātīgi pacieta iekļaušanu PSRS.

Dažreiz visļaunākās valstij var izrādīties pašas, nevis svešu varu vilktās ietekmes sfēras.

Nupat no Krievijas ietekmes sfērā slīgstošās Ukrainas saņēmām vairākas ziņas – prezidents Viktors Janukovičs parakstījis valodas politikas likumu, uz kuru balstoties, jau sešos Ukrainas apgabalos krievu valodai piešķirts reģionālas valodas statuss. Savukārt šomēnes Krimā notikušā Bērnu Jaunā viļņa – 2012 organizētājam Igoram Krutojam tika piešķirts Ukrainas Tautas skatuves mākslinieka statuss.

Vai piešķirsim Triju Zvaigžņu ordeni Krutojam? Tas atkarīgs no mums pašiem. 

Autors ir vēsturnieks, Dr.hist.