Pieclatu “Mildas” trešā atdzimšana

Par lata monētu ieviešanas 90 gadiem*

Valsts, nācijas pastāvēšanai un nepārtrauktībai ārkārtīgi svarīgi ir simboli – tās nav formālas atšķirības zīmes. Simboli vieno valsti, vieno tautu, liek domāt par pastāvēšanas jēgu, vēstures ceļiem, tautas likteni, veido tradīcijas.

Daudzi šādi Latvijas simboli ir radušies tautas atmodas laikmetā, kā sarkanbaltsarkanais karogs, mūsu himna “Dievs, svētī Latviju”, citi – Latvijas valsts pastāvēšanas rītausmā. Tādi ir valsts ģerbonis, Valsts prezidenta institūcija, Brīvības piemineklis, Mātes Latvijas tēls Brāļu kapos un vēl citas tagad vispāratzītas vērtības, pie kurām varētu pieskaitīt arī nacionālo valūtu – latu, kura simbolisks atveidojums mazāk saistāms ar banknotēm un zemākas vērtības monētām, bet mūsu apziņā visspilgtāk asociējas ar pirmskara pieclatu monētu – cēlo tautu meitu ar vainadziņu un vārpām. Šī monēta asociējas ar Latvijas tēlu kopumā, tā ir mūsu kopīga relikvija.

Šogad mēs atzīmējam lata deviņdesmit gadu jubileju, arī pirmo lata monētu 90 gadi un vienlaikus arī Latvijas Bankas jubileju. (..)

Jau 1919.gada vasarā Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība izstrādāja likumprojektu, kas par Latvijas naudas pamatvienību noteica latu, taču Tautas padome pagaidām to atlika un līdz šīs idejas īstenošanai pagāja vairāki gadi. Cirkulēja dažāda veida rubļi, arī ostrubļi un ostmarkas, Latvijas rubļi. 1921.gada 14.jūnijā Satversmes sapulcē izskatīja likumprojektu par zelta franku un Latvijas naudas nosaukums netika izšķirts. Finanšu ministrija un Satversmes sapulces Finanšu un budžeta komisija sliecās nosaukt naudas pamatvienību par franku un tās simtdaļu par santīmu. Tika pārrunāti arī termini “ozols” un “zīles”, “saule” un “austra”, “līga” un “daile”, “dižā” un “sīkā”, latva.

Terminu “lats” kritizēja, jo tas sasaucoties ar izejmateriālu latām (latiņa!), bet tolaik gāja vaļā spekulācija ar kokmateriāliem, tāpat kā šodien.

Gala vārds piederēja Zigfrīda Meierovica vadītajam Ministru kabinetam. 1922.gada 3.augustā tas izšķīrās par latu un santīmu (atmetot franka vārdu); termins “lats” tika akceptēts jau mazliet agrāk, 3.janvārī. Tika laistas apgrozībā gan latu banknotes lielākiem nomināliem, gan sudraba lata un santīmu monētas. Visām klajā laistām monētām aizmugurē bija Latvijas ģerbonis un izlaišanas gads.

Pirmais divlatu sudraba monētas dizains pieder pazīstamajam māksliniekam Jānim Robertam Tillbergam. Viņš dizainēja arī pirmo piecu latu monētu ar diezgan robustu nule ievēlētā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes portretu, bet tādu neizkala, – atzina, ka 5 latu funkcijas var veikt arī banknotes.

Tikai 1929.gada februārī Finanšu ministrija pieņēma lēmumu, ka uz Londonas naudas kaltuvē „Royal Mint” pasūtāmās sudraba piecu latu monētas jābūt Latvijas Republiku un brīvību simbolizējošai “jaunavas galvai”. Mākslas akadēmijas izsludinātajā konkursā uzvarēja Kārlis Zemdega (Baumanis), taču viņa metu neīstenoja, jo jaunavai jāizskatoties “ne vien tehniski labi zīmētai, bet arī jādod īpatnējs Latvijas jaunavas raksturtēls”.

Šo prasību vislabāk izpildīja ievērojamais Latvijas grafiķis Rihards Zariņš (Zarriņš, 1869-1939), kurš pirms tam bija strādājis Pēterburgā, ļoti veiksmīgi veidojis cara Krievijas banknotes (“petruškas” un “katjeņkas”, 1913), pirmās Krievijas pastmarkas pēc Februāra revolūcijas. 1919.gadā Zarriņš atgriezās Latvijā un kļuva viens no Latvijas Republikas ģerboņa veidotājiem (pēc Viļa Krūmiņa skices), daudzu LR papīra naudas zīmju autors. Viņš bija konservatīvu uzskatu cilvēks un mākslinieks, kopā ar J.R.Tillbergu izdeva satīrisko žurnālu “Svari”, bet – kas mūs interesējošā aspektā daudz nozīmīgāk – bija vienlaikus arī Latvijas Vērtspapīru spiestuves pārvaldnieks Rīgā, Puškina ielā, kas arī varbūt izšķīra monētas autora izvēli.

Par latvju jaunavas etalonu un savu modeli Rihards Zariņš izvēlējās savas spiestuves korektori Zelmu Braueri (1900-1977). Viņa bija toreiz 29 gadus jauna, diplomēta filoloģe, jauna, skaista, vērīga, gudra un ļoti godīga.

Vairāk nekā 30 gadus vecākais Rihards Zariņš augstu vērtēja savu darbinieci, izvēlējās viņu par modeli ļoti daudziem saviem grafikas darbiem (arī “Svaros”). Vairāk nekā 30 gadus vecākais kungs pret jauno sievieti nebija vienaldzīgs, ir saglabājušās dažas vēstules un veltījumi, taču attiecības, šķiet, palika platoniskas. Viņas attēls ir arī uz divām R.Zariņa veidotajām latu banknotēm; arī R.Zariņa un L.Liberta izdotajos “Latvju Rakstos” viņa figurē kā tautas tērpa nesējas modelis.

Zelma spiestuvē nostrādāja 43 gadus kā teicama darbiniece, zināja septiņas valodas, strādāja rūpīgi un atbildīgi dažādu režīmu dažādos gados. Pēc aiziešanas pensijā dzīvoja Āgenskalnā (iesvētīta Mārtiņa baznīcā) kopā ar māsu, palika neprecējusies. Viņa apdāvāja tuviniekus ar pieclatu sudraba monētām, taču necieta, ka šo monētu sauca par “mildu” – tad nu noklusa sarunās vai piecēlās no viesību galda. Gāja uz sarīkojumiem Skolotāju namā (tag. Zviedrijas vēstniecības ēkā), kur kādu vakaru viņu notrieca motociklists. Zelma gāja bojā 77 gadu vecumā, bet vieta Meža kapos šai latvju etalonjaunavai tika atteikta un viņas atdusas vieta ir Lāčupes kapi, kā vēstī Līgas Blauas apcere “Lata Milda” (“Ieva”, 2003, Nr. 20). Zelmu apbedīja tautas tērpā – tādā, kāds redzams uz monētas.

Šodien, pateicoties britu kaltuves „Royal Mint” laipnībai, mēs šajā zālē redzam ne tikai ģipša formas, no kurām savulaik kalts pieclatnieks, bet arī – pirmoreiz mūsdienu Latvijā! – R. Zariņa oriģinālzīmējumu. Tas ir īsti reālistiski veidots Z.Braueres portrets, ar mazliet šlāgerisku piesitienu (Laimonis Šenbergs Monētu komisijā tādu diez vai būtu laidis cauri!), bet britu gravieris Persijs Metkalfs darījis tēlu daudz cēlāku, izteiksmīgāku, patiešām brīvības un augstas gara ētikas simbolu. Tādējādi pieclatnieks ir latviešu un britu mākslinieku kopdarbs.

Taču šajā lata jubilejas reizē gribētu izsacīt vēlējumos, lai Latvijas Banka sameklē Lāčupes kapos Zelmas atdusas vietu un uzstāda tur piemiņas zīmi ar R.Zariņa zīmēto veidolu (tieši R.Zariņa zīmējumu, nevis izmainīto atveidu uz pieclatnieka!).

Tāpat gribētos, lai izdotos sameklēt Zemdegas metu – pazīstot Zemdegu, nav izslēgts, ka viņš uzzīmējis kaut ko ļoti smalku, varbūt vēl smalkāku, nekā mēs šodien redzam uz pieclatnieka.

Londonā kaltās monētas svars bija 25,0 g, nevis standartsvars 31,1 g – Trojas unce; diametrs – 37,0 mm, bet sudraba saturs šajā monētā bija 83,5%, kas ir zemāks par LBMA (London Bullion Market Association) noteiktajiem standartiem (99,9% un augstāk).

Piecu latu monētas uz Rīgu no Londonas atveda un laida apgrozībā 1929.gada 23.decembrī, un tās guva ārkārtīgu piekrišanu, pie Bankas veidojās garas rindas. Patiešām, aversā ir paša Zariņa veidotais Latvijas ģerbonis, bet reversā – jaunava ar vārpām pāri plecam, biezu matu pīni, un tāpat ar vainadziņu un apkaklīti tautastērpam raksturīgā ornamentikā. Tai bija jādod Latvijas kā agrārvalsts un ētiski augsti stāvošas valsts simbols.

Neaizmirsīsim, ka tieši 1929.gadā iezīmējās lielā saimnieciskā krīze un vērtību devalvācija. Tieši tad tapa Pāvila Rozīša “Ceplis”, Lūcijas Zamaičas “Direktors Kazrags”, veidojās skandālu prese. Tauta alka pēc kaut kā cēla un daiļa. Latviešu tauta, latviešu zemnieku kārta ir sentimentāla, nacionālromantiski noskaņota, tā saskatīja jaunajā pieclatniekā savu skaistuma ideāla iemiesojumu.

Monēta tautā guva iesauku “Milda” un kļuva tikpat populāra, kā vēlāk Latvijas tēls Brīvības pieminekļa smailē. No pirmās apgrozības monētām tikai nedaudzas atgriezās bankā, vairums iestrēga ģimeņu krājkasītēs, zeķēs, tās dāvāja bērniem, glabāja un krāja.

Daļai pirmā kaluma monētu uzraksts “Dievs, svētī Latviju” vārds Dievs atradās tieši virs jaunavas galvas – tādas uzskatīja par laimes naudiņām, kuras īpaši meklēja un vāca.

Daži melsa, ka noliekot “Mildu” otrādi un, aizsedzot vainagu, matus un vārpas, varot saskatīt Kārļa Ulmaņa vaibstus. Starp citu, trīsdesmito gadu beigās bija paredzēts „Royal Mint” pasūtīt pieclatnieku ar Kārļa Ulmaņa attēlu, taču šī iecere netika īstenota Latvijas valsts bojāejas dēļ. Un varbūt labi, ka šādu pieclatnieku neizkala.

Milda palika kā simbols, kad 1940.gada novembrī sāka likvidēt latu kā naudas vienību un 1941.gada 25.martā (zīmīgs datums!) pulksten 13 bez brīdinājuma izņēma no apgrozības visus latus, arī pieclatniekus. Republikā atlikušā krājuma (ap 3,6 miljonus pieclatnieku) prāvu daļu aizveda uz Maskavu. Ir ziņas, ka PSRS „Vņeštorgbanka” (1960. gados) ir tirgojusies ar Latvijas sudraba latiem, piedāvājot tos par samērā augstu cenu (28 DM) ārzemju numismātiem. Kopš 1941.gada lati kļuva par antikvāru preci.

Tātad 50 gadus, okupētajā Latvijā, skaistie pieclatnieki nebija reālā naudas apritē, taču tie turpināja dzīvot simbolisku dzīvi, kas varbūt pat bija nozīmīgāka par reālo. Gan vācu, gan padomju laikos saglabātos pieclatniekus izmantoja rotaslietu – greznu piespraužu, piekariņu izgatavošanai, dāvāja kāzās un kristībās. Tos glabāja cilvēki gan Latvijā, gan Sibīrijas izsūtījumā, gan tautieši trimdā.

Zariņa sudraba pieclatniekam bija tāda misija kā retai monētai – “savējiem” tas kļuva par Latvijas brīvības un valstiskuma simbolu, pārkalts saktā bija piederības apliecinājums latviešu tautai un tāds kā cerības apliecinājums zaudētās neatkarības atgūšanai. 

Visos garajos nebrīves gados pieclatnieks bija arī pasaulē populārākais zudušās neatkarīgās Latvijas simbols. Atceros, 1972.gadā būdams zinātniskā komandējumā Itālijā, Florencē kādā apakšzemes tirdzniecības galerijā netālu no Ufici varēju vērot numismātu izstādītu pieclatnieku (gan ar norādi “Lituania”) un izjust neparastu gandarījumu un aizkustinājumu laikā, kad Latvijas vārds Rietumos bija tikpat kā aizmirsts. Laikam arī šodien tā joprojām ir pasaulē populārākā Latvijas monēta, un, piemēram, XX gadsimta naudas vēstures kartē Austrijas Nacionālajā Vēstures muzejā Vīnē pārstāv Latviju. Diemžēl numismātu un dārglietu uzpircēju pasaulē sudraba pieclatnieka atpazīstamība nav pārāk liela, kāda, piemēram, ir ASV Ērgļa vai Kanādas Kļavlapas sudraba monētām, tai vairāk ir nacionāla vērtība un nozīmība.

Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, Latvijas Banka kopš 1993.gada kaļ skaistus sudraba piemiņas un jubilejas latus, – tās ir ļoti skaistas monētas, kuras tiek ievērotas un atzītas numismātu pasaulē. Arī Latvijā tās atzīst kā vienu no mūsu kultūras vērtīgākajām daļām. Jauno Latvijas monētu kopums ir iekļauts Latvijas un latviešu “kultūras kanonā”, kur to aizsāk R.Zariņa 1929.gada pieclatnieks. Taču emocionāli un vēsturiski šī – vienīgā pirms kara kaltā monēta ir unikāla, kaut arī izteiksmīgumā un mākslinieciskā novitātē jaunās monētas (I.Blumbergs, L.Šenbergs, G.Cilītis, J.Strupulis, K.Ģelzis, G.Sietiņš, lai minam tikai dažus autorus) Zariņu varbūt pārspēj. Tāpat kā himna “Dievs, svētī Latviju” mūzikas ziņā nebūt nav spēcīgākais komponējums, tā ir un paliek nacionālā himna. Arī R.Zariņa pieclatnieks ir mūsu monētu pasaules himna.

Nav nejaušība, ka šodien prezentējamā monēta ir R.Zariņa pieclatnieka tiešs atdarinājums (tikai ar citu gada skaitli un augstāku sudraba raudzi 92,5%). Tā ir deviņdesmitā atjaunotās neatkarības laika jubilejas un piemiņas monētu sērijā, kas nāk klajā sakarā ar Latvijas Bankas 90.gadadienu un lata iedibināšanas 90.gadskārtu.

Zariņa pieclatnieka piemiņai Latvijas Banka 2003.gadā jau izkalusi G.Cilīša darinātu tās samazinātu versiju zeltā (starptautiskās monētu programmas “Pasaulē mazākās zelta monētas” ietvaros). Tagad Latvijas Bankas un Latvijas lata 90.gadadienai par godu atkārtoti likusi izkalt tieši Zariņa pieclatnieku, šoreiz jau kā atjaunotās Latvijas likumīgu maksāšanas līdzekli (protams, vairāk gan tā domāta piemiņas glabāšanai).

Iespējams, pēc gada, ar 2014.gadu, mums būs jāšķiras no lata un jāpāriet uz eiro. Tā ir psiholoģiski sāpīga trauma, kura savulaik bija jāpārcieš arī citām ES valstīm, Franciju un Vāciju ieskaitot. Nebūs vairs latu. Mazāk sāpīgi būtu bijis, ja savulaik lata vietā būtu akceptēts nosaukums “franks”.

Taču, veicot sabiedrības aptauju par to, kādu simbolu Latvija vēlētos redzēt uz jaunajām 1 un 2 eiro Latvijas monētām, absolūts vairākums cilvēku nobalsoja par R.Zariņa “pieclatnieka” veidolu.

Tas nozīmētu, ka arī mūsu nākotnes nauda (gan vairs ne no sudraba) būtu nedaudz saistīta ar nacionālromantisma noskaņās veidoto pirmskara pieclatnieku, ar Rihardu Zariņu, ar Zelmu Braueri un mūsu tradīcijām. Neatkarīgi no tā, kur tiks kaltas šīs jaunās Latvijas eiromonētas, droši vien, vairs ne Londonas „Royal Mint”, “Mildas” tēls turpinās dzīvot – latvieši tomēr ir patriotiska, konservatīva, sentimentāla tauta, kas neaizmirst ne vēstures laimīgos, ne drūmos posmus. Tauta, kas spēj saglabāt savu identitāti, esošo vai iztēloto.

Šī laikam ir pēdējā “apaļā” jubileja latam, ko atzīmējam. Savu simtgadi lats kā valūta diez vai sagaidīs. Ja vien eiro nenomirs ātrāk, kas tomēr maz ticams. Taču šī nav atvadu runa – lats ir un mūžam paliks vērtība Latvijai. Un ja pēc 10 gadiem atcerēsimies lata iedibināšanas simtgadi, tad, iespējams, memoriālā eiro monēta, ko kals šajā reizē, atkal būs Riharda Zariņa “Milda” Zelmas Braueres veidolā.

*Referāts Latvijas Bankas un lata iedibināšanas 90 gadu jubilejas svinībās, 2012.gada 1.novembrī

Autors ir akadēmiķis, profesors