Alūksnes mežos bija astoņas kodolraķetes, kas Kubas krīzes laikā oktobrī pirms 50 gadiem kaujas gatavībā gaidīja palaišanu. Pilsētā joprojām dzīvo šo notikumu aculiecinieki, pensionēti militāristi
Iespējams, skaistākā diena šajā rudenī. Zilas debesis, vieglā vējiņā virpuļo dzeltenas bērzu lapas. Mežā, pa kuru staigājam, bērzu ir ļoti daudz. Daļa – precīzi taisnās rindās, tātad, stādīti. Bērzi ir ātraudzīgi, tos 60.gadu sākumā lika zemē, lai no gaisa nebūtu redzami robi, ko būvniecība izcirta 26 kilometrus no Alūksnes, meža biezoknī.
Šīs Ziemeļvidzemes pilsētas iedzīvotāji zināja, ka rokas stiepiena attālumā atrodas divi padomju karaspēka formējumi – 13 kilometrus no Zeltiņu bāzes arī Strautiņi. Bet pat nenojauta, ka abas šīs bāzes glabā kodolraķetes, un 1962.gada oktobrī bija ierautas notikumumu ķēdē, kas pasauli tikai par soli šķīra no atomkara.
Uzdevums apsargāt LPSR
Alūksnē un tās apkārtnē vēl joprojām dzīvo ap 70 bijušo militārpersonu, kas dienējušas abās raķešu bāzēs. Leonīds Nikolajevičs un Vladimirs Grigorjevičs – divi no šā kontingenta – ir vienkārši sirmgalvji, kādus varētu satikt arī Rīgas ielās. Vienam ir 72, otram – 73. Viens – uzvalkā un ar šlipsi, otrs džinsos un džemperī ar adītiem briedīšiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.