Netālu no Skrīveriem, Daugavpils šosejas malā ir māja, kas naktī spīd. Tā apdarināta ar atstarotājiem un brīdinājuma zīmēm. Tas tāpēc, ka māja ir ļoti tuvu šosejai un asā līkumā
Zvanu pie vārtiem. Pāri pagalmam ātrā solī tuvojas sirma sieviete. Viņa ar zīmēm rāda, ka ir nedzirdīga. Uzrakstu, ka vēlos uzzināt vairāk par savdabīgo māju. Saimniece saukārt uzraksta, ka viņu sauc Marija, paspiež roku un rāda, ka ies pasaukt savu dēlu Aivaru un vedeklu Armandu. Jakas mugurā vilkdami, abi teciņiem skrien pretim mums kā mīļiem viesiem. Arī Aivars un Armanda ir nedzirdīgi, taču tā nav problēma – sazināmies rakstiski.
Zībarti nojauš, ko vēlos zināt, un es arī nojaušu, ko viņi atbildēs. Tas, ka viņi ir nedzirdīgi, nenozīmējot, ka nejūt vibrācijas no lielajiem baļķvedējiem un smagajām automašīnām. Gribētos, lai plato, melno šoseju pārceļ kaut kur citur. Vairākkārt rakstījuši iesniegumus par ceļa pārbūvi, tā vietā tas aprīkots ar papildus barjerām.
Ceļš mājas tuvumā bijis vienmēr, taču agrāk – daudz šaurāks. Kad to ap 1970.gadu noasfaltēja, Zībārtiem piedāvāja pārvākties. Atteicās. Tepat labi. No lieveņa redzama Daugava, līdz tai ar ņivu aizvelk motorlaivu un spiningo. Zībārti ar rokām rāda zivju garumus. Noprotu, ka ķeras lielas un smagas līdakas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.