Netaisnīgās budžeta vietas

Lai arī tas vēl nav valdības darba kārtībā, jau tagad gan studentu protestos, gan rektoru izteikumos par augstākās izglītības finansējumu jaušamas ne tikai saprotamas bažas par nākamā gada budžeta apjomu, bet arī pozicionēšanās iespējamajai cīņai par tā saukto “Ķīļa reformu”, kura iezīmētu radikālu izmaiņu augstākās izglītības finansēšanas sistēmā.

Lai kādas būtu domstarpības par detaļām, ir skaidrs, ka šīs sadursmes emocionālais centrs būs jautājums par augstskolu budžeta vietām. Jau ilgus gadus šis valsts izsniegtais labums ir bijis svarīgākais temats sabiedrības diskusijās par augstāko izglītību, pēc principa – galvenais, lai būtu iespēja kaut ko dabūt par brīvu. Jautājums par šādu “brīvpusdienu” derīgumu vai pat vēlamību faktiski netiek apspriests.

Bet tieši tāpēc, ka esošā sistēma ir vienlaikus neefektīva un sociāli netaisnīga, jaunā izglītības minstra Roberta Ķīļa pārstāvētās Zatlera Reformu partijas piedāvātā augstākās izglītības finansēšanas sistēmas pārveide ir tik svarīga. Jo, pat ja esošā valdība to nepieņem (un, par nelaimi, izskatās, ka Vienotība par to negrib pat dzirdēt), diskusijas par šo priekšlikumu varētu vismaz likt sabiedrībai nopietni padomāt, kādu rezultātu Latvija vēlas no savas augstākās izglītības sistēmas.

Laika un naudas izšķiešana

Spilgtu esošās sistēmas neefektivitātes piemēru satiku pagājušā gada vasarā. Braucot uz laukiem, iznāca garāka saruna ar jaunu vīrieti, kas studē Rīgas Tehniskajā universitātē. Viņš bija iestājies RTU kādā tehniskā fakultātē tikai viena iemesla dēļ – tāpēc, ka tur bija viegli iekļūt budžeta grupā. Apmācību līmenis viņam likās ļoti vājš, un pats par šo izglītību viņš nekādā gadījumā nebūtu gatavs maksāt. Strādāt “apgūtajā” specialitātē viņš arī netaisījās un lielāko daļu laika pavadīja ar studijām nesaistītā darbā, ar kuru piepelnījās iztikai un izpriecām. Viņa vienīgais studiju mērķis bija saņemt diplomu, lai pēc tam varētu sākt domāt, ko darīt.

Lieliski, vai ne? Valsts maksā par nederīgu izglītību, jauns cilvēks iznieko vairākus gadus tikai ķeksīša dēļ, toties – ir budžeta vieta valsts augstskolā. Protams, ne jau visi studenti tik vieglprātīgi izturas pret savu laiku un iespējām, tomēr nešaubos, ka minētais stāsts ir pietiekami plaši izplatīts, lai tas daudziem būtu ja ne pilnībā, tad vismaz daļēji atpazīstams.

Daudziem studentiem rodas stimuls izvēlēties fakultāti nevis atbilstoši savām spējām, interesēm vai izpratnei par iespējām nākotnē dabūt darbu, bet tikai pēc principa – kur var dabūt kaut ko par velti? Taču tas ir tikai viens no patreizējās sistēmas trūkumiem. Kā redzams no manis sastaptā jaunieša piemēra, budžeta vietu radīšana, lai sagatavotu valstij vajadzīgus speciālistus, nedod pilnīgi nekādas garantijas, ka students faktiski tajā jomā arī strādās.

Esošās sistēmas aizstāvji bieži cenšas radīt iespaidu, ka budžeta vietu skaits kaut kā atspoguļo valsts attieksmi pret augstāko izglītību, un, ja budžeta vietu nebūtu, tas kaut kā parādītu, ka valstij “studenti nav vajadzīgi”. Taču jau tagad par valsts naudu studē tikai apmēram trešā daļa Latvijas studentu. Pārējie to dara par maksu, vai nu valsts, vai nu privātās augstskolās. Acīmredzot viņi uzskata, ka kaut kādu vērtību par šo naudu viņi saņem, un maksas augstākā izglītība kā tāda nav pietiekams dzinulis, lai visi jaunie cilvēki pamestu valsti. Jo arī tajās Eiropas valstīs, kur augstākā izglītība teorētiski ir par brīvu, izdevumos par iztiku var aiziet summas, kas ir līdzvērtīgas maksai par izglītību tepat Latvijā.

Nabagie atbalsta turīgos

Protams, ir cilvēki, kuriem ir grūti atļauties maksāt par augstāko izglītību, tomēr, par nelaimi, esošā budžeta vietu sistēma kopumā neveic sociāli izlīdzinošu funkciju. Citu valstu pieredze rāda, ka labākus rezultātus iestājeksāmenos gūst jaunieši no relatīvi turīgām ģimenēm. Grūti iedomāties, ka Latvijā ir citādi. Tātad priekšrocības uz subsidētu izglītību ir tiem, kuriem pēc tās ir mazāka vajadzība, un šo turīgo ģimeņu atvašu izglībību ar saviem nodokļiem apmaksā visa sabiedrība. Tai skaitā tie, kuru bērni vai nu vispār neies augstskolā, vai arī par to maksās, kā nu katrs to spēj. Turklāt augstskolu beidzējiem ir ievērojami augstāki vidējie ienākumi un zemāks bezdarba līmenis nekā citiem darba tirgus dalībniekiem. Atkal jājautā – vai ir taisnīgi, ka visa sabiedrība maksā, lai dažiem juristiem, ekonomistiem vai programmētājiem būtu iespēja ievērojami labāk pelnīt?

Vērtīgs priekšlikums

ZRP priekšlikums novērstu lielu daļu esošās sistēmas trūkumu. Valsts augstskolās tiktu likvidētas budžeta vietas, toties katram studentam, vienalga, vai tas apmeklē valsts vai privātu augstskolu, būtu nodrošināta iespēja saņemt valsts garantētu aizdevumu, ar kuru būtu iespējams segt studiju maksu. Aizdevumu būtu jāsāk atmaksāt tikai brīdī, kad augstskolas beidzēja alga pārsniedz kādu noteiktu līmeni, piemēram, vidējo algu, un mēneša maksājuma lielums tiktu rēķināts tikai kā daļa no ienākumiem virs šā noteiktā līmeņa.

Šāda sistēma būtu sociāli taisnīgāka. Nabagie vairs nemaksātu par turīgo izglītību. Visiem būtu pieejami aizdevumi uz vienādiem noteikumiem, turklāt tie būtu jāatmaksā tikai tad, kad augstskolas beidzējs varētu atļauties to darīt. Šāda sistēma veicinātu racionālu studiju priekšmeta izvēli, jo studentam vairs nerastos kārdinājums iestāties fakultātē tikai tāpēc, ka tur var iegūt diplomu par velti. Taču vienlaikus tiktu radīts daudz efektīvāks instruments, kā panākt augstskolu beidzēju piesaistīšanu valstij stratēģiski svarīgiem darbiem, jo reforma paredz kredītu dzēst cilvēkiem, kuri iet strādāt šādās profesijās. Visbeidzot, komplektā ar atbildīgāku augstskolu akreditēšanas un vērtēšanas sistēmas ieviešanu izmaiņas veicinātu veselīgu konkurenci starp Latvijas daudzajām augstskolām, tādējādi uzlabojot augstākās izglītības kvalitāti.

Lēta izglītība dārgi maksā

Protams, tik radikālu izmaiņu Latvijas augstākās izglītības finansēšanas sistēmā nebūtu iespējams ātri ieviest, pat ja tai būtu Ministru kabineta nedalīts atbalsts. Tā tas nav, un valdības deklarācijā ierakstīta tikai gatavība izstrādāt un sagatavot ieviešanai 2014.gadā “principiāli jaunu augstākās izglītības finansēšanas modeli”, nekonkretizējot, kāds tas būs. Turklāt ZRP priekšlikumā vēl nav detalizēti atbildēts uz jautājumiem, kā tieši valsts finansētu izsniegtoskredītus, kā nodrošinātu to atmaksu un kā saglabātu akadēmisko potenciālu nozarēs, kuras valstij ir svarīgas, bet uz kurām iet studēt mazs studentu skaits.

Tomēr par spīti šiem jautājumiem var droši teikt, ka šie priekšlikumi ir pelnījuši, lai tos nopietni samēro ar rezultātiem, kurus mēs vēlamies saņemt no Latvijas augstākās izglītības sistēmas. Līdz šim bieži vien šķitis, ka galvenais, ko gribām no augstskolām, ir, lai kāds tās varētu apmeklēt par velti. Taču patiesībā šī lētā izglītība sabiedrībai dārgi maksā, un izpratne par to būtu pirmais solis uz stāvokļa uzlabošanu.