“Dinamo” treneris: latvieši nemāk iesist

Intervija ar Rīgas „Dinamo” galveno treneri somu hokeja leģendu Peku Rautakallio

Rīgas „Dinamo” šis ir sliktākais sezonas sākums kopš dalības KHL – ar 14 punktiem 14 nospēlētās spēlēs „Dinamo” atrodas priekšpēdējā vietā Rietumu konferencē. Arī tikko noslēgtajā mājas spēļu sērijā rezultāts nav iepriecinošs – divas zaudētas un divas uzvarētas spēles. Saruna ar Rīgas „Dinamo” galveno treneri, somu hokeja leģendu Peku Rautakallio notiek šīs nedēļas pirmdienā – dienā, kad spēlētāji aizvadījuši pirmo treniņu uz ledus pēc sāpīgā 0:5 zaudējuma Astanas „Baris”. Pirmdienas pusdienlaikā Peka ir optimistisks un cer, ka mājas spēļu sēriju izdosies noslēgt ar uzvaru pār Čeļabinskas „Traktor”. Tas neizdevās, taču trenera pārliecība, ka dinamieši var uzvarēt un turpmāk uzvarēs daudz biežāk nekā zaudēs, ir nelokāma. Tāpēc turpmāk par to, kā visvairāk pietrūkst latviešu hokejistiem un kādus ieročus treneris iecerējis likt lietā, lai līdzjutējiem pēc spēles nebūtu jānopūšas – kārtējais zaudējums tik skaistā spēlē.

Kāpēc „Dinamo” šajā sezonā ir vairāk zaudētu nekā uzvarētu spēļu?

Ne vienmēr zaudējumam ir viens skaidrojums. Šāda (zaudējumu – red.) sērija visbiežāk ir dažādu notikumu ķēde, kuras rezultātā vieta turnīra tabulā ir tāda, kāda tā ir. Vispirms jāsaka – daudzi „Dinamo” spēlētāji ir nomainījušies kopš pagājušās sezonas beigām, tāpēc nevar vilkt vienlīdzības zīmi starp pagājušās un šīs sezonas „Dinamo”. Man arī liekas, ka šogad daudzas pretinieku komandas kļuvušas stiprākas. Vērtējot spēles kvalitāti, ne rezultātu uz tablo, teiktu, ka mums līdz šim ir bijusi tikai viena vai divas ļoti sliktas spēles. Esam spēlējuši pietiekami labi, ja skatās uz komandas potenciālajām iespējām. Tāpēc domāju, ka galvenais iemesls, kāpēc rezultāti ir šādi, ir tas, ka pretinieki ir spējuši mums iemest ļoti daudz tā saucamo vieglo golu – kad ripa atsitas pret nūju un, mainot virzienu, ielido vārtos, kad sanāk kāds misēklis vārtu priekšā un tamlīdzīgi, bet tajā pat laikā paši tādas ripas neiemetam. Turklāt neiemetam arī tad, kad priekšā ir tukšs tīkls. Teiksim tā, visi spēlētāji strādā smagi, dara labāko, ko spēj, bet iemest nespēj. Un tas ir arī ļoti smagi psiholoģiski, īpaši tādā situācijā kādā esam mēs.

Vakardienas (svētdienas – red.) spēle laikam bija labs piemērs? Man kā skatītājai šķita, ka iespēju iemest netrūka, bet uz tablo – nulle. Kāpēc dinamieši nespēj iemest?

Jā, vakar mēs uzvaru nepaņēmām. Un tas ir spēlētāju meistarības, profesionālās prasmes jautājums. Notikušo nevar attaisnot ar neveiksmi vien. Skaidrs, ka veiksme ne vienmēr ir ar tevi, var būt tā, ka ripa „norullējas” no nūjas, ka trāpi pa „štangu”, bet tā nenotiek vienmēr. Reizi pa reizei, bet kopumā iemest vai neiemest ir prasmes jautājums. Paskatīsimies plašāk – kuri ir tie spēlētāji, kas saņem lielākās algas – tie, kuri spēj un prot iesist vārtus. Ja esi spējīgs iemest vārtus, tad par tevi maksā. Es nesaku, ka Dinamo nemaksā, bet tomēr – atalgojums un prasme iet roku rokā.

Visi spēlētāji strādā smagi, dara labāko, ko spēj, bet iemest nespēj

Nespēja iemest vārtus šķietami simtprocentīgās situācijās jau nav tikai šīs sezonas problēma vien. Tas drīzāk ir tāds kā Latvijas hokeja fenomens – laba spēle, līdzīga cīņa, bet vārtu situācijās mūsējie met garām…

Jā, jums taisnība, tā tas ir. Tas ir 100% mantojums no bērnības treniņiem. Tāpēc gribu jautāt – vai šiem puišiem kāds treneris ir teicis, kā iemest vārtus, kā atdot piespēli. Kā spēlēt konkrētās situācijās – piemēram, kad ir jāmet uz vārtiem un kā ir jāmērķē metot? Vai jums ir treneri, kas jauniešiem māca, kā spēlēt hokeju. Es pasvītroju – spēlēt hokeju, nevis slidināties un mest uz vārtiem? Vai jauniešiem kāds skaidro, kas ir jādara tiem spēlētājiem, kuriem nav ripas, ko viņiem darīt uzbrukumā, ko – aizsardzībā. Aktīva un mērķtiecīga spēle bez ripas arī ir viena no problēmām. Nereti ir tā, ka vienam no puišiem ir ripa, viņš ieiet zonā, cīnās, bet pārējie, ja tā var teikt, skatās un nezina, ko darīt, nepalīdz viņam. Un tas ir tāpēc, ka viņi nezina, kā spēlēt šo spēli.

„Dinamo” taču ir arī spēlētāji no citām hokeja skolām. Kā jums šķiet, vai mūsējo un ārzemnieku starpā ir laba savstarpējā sapratne un sadarbība?

Nedomāju, ka nebūtu sapratnes, ka tas varētu būt zaudējumu iemesls. Bet no otras puses…. Teiksim tā – mums ir vairākums un pirmā līnija dodas uzbrukumā, ja pirmā piecinieka starpā ir laba „profesionālā ķīmija”, ja viņi domā vienā virzienā un šo spēli redz vienādi, ir arī rezultāts. Es to saucu par „in” un „out”. Ja spēlētāji redz spēli vienādi, izpilda vienu zīmējumu, viņi ir „in” un spēle sanāk, bet, ja katrs domā savā virzienā, tad ir „out”. Paskaidrošu, ko domāju ar „in”, runājot par individuāliem spēlētājiem. Piemēram, uzbrucējam ir ripa, viņš redz iespēju uzbrukt un tad pirms metiena viņš skaidri zina, ka šā vārtsarga vājā vieta ir augšējais stūris, ka tas ir tukšs, un viņš met uz to stūri. To es saucu par „in”. Bet, ja uzbrucējam ir ripa, ir ceļš uz vārtiem un viņš vienkārši met, tad tas ir „out”. Daudzās spēlēs es redzu – centra uzbrucējs ir ar ripu aiz vārtiem, cer, ka viņam iedos ripu un viņš dabūs tukšu stūri, kur iemest… „In” manā izpratnē ir tad, ja centra uzbrucējs ir vietā, kur lietām ir jānotiek – vārtu priekšā. Un tas arī ir tas, kā šobrīd trūkst.

Vai domājat, ka sezonas laikā var mainīt spēlētāju stilu, lai būtu vairāk „in”?

Par šīm lietām mēs ar puišiem runājam katru dienu. Spēlētāji, kad viņi ir svaigi, kad nav noguruši, ir gatavi būt un ir „in” par visiem 100%. Bet, kad ir nedaudz noguruši, viņi iet savu ceļu, kad koncentrēšanās ir samazinājusies, tad slidas „braukājas” un arī domāšana laukumā mainās. Tas (spēja koncentrēties – red.), protams, nāk arī ar pieredzi, bet viens, ko es tiešām nezinu, vai kāds kādreiz puišiem ir pieprasījis, lai viņi spēlē tieši tā un tā. Reizēm šķiet, ka puiši vienkārši vienmēr ir zinājuši, kā spēlēt, un tad viņi tā arī spēlē. Un nav bijis trenera, kas pasaka, kā tieši rīkoties tajā situācijā vai citā.

Vai daudzi no komandas spēlētājiem jau nav par vecu, lai mainītu, ja tā var teikt, spēles uztveri?

Man ir ideja, kā komandai ir jāspēlē hokejs. Un reizēm jūtos kā pret sienu. Es situ galvu pret to sienu, bet tā siena mani uzvarēs… Es nevaru tai tikt cauri. (smejas). Es to zinu. Tāpēc lieta ir tāda, ka man ir arī drusku jāmaina sava attieksme, savs uzstādījums, man ir jāizzina, kas ir tas labākais, kas šajos spēlētājos ir, kā dabūt no viņiem labāko laukā uz laukuma. Un tas ir it kā nedaudz grūstoties… Saku – dari to, dari šito, to sakot, es nedaudz atkāpjos no saviem uzstādījumiem, akceptēju, kā viņi ir pieraduši spēlēt, bet tajā pat laikā nebeidzu norādīt un tā lēnām vadu viņus tajā virzienā, kurā vēlos, lai mana komanda dodas. Un arī jūtu pretimnākšanu. Ja tā nebūtu, mēs būtu par tālu cits no cita un nevarētu kopā strādāt.

Mēdz teikt, ka latviešu hokejisti ir stūrgalvīgi. Kā jums šķiet?

Jā, es tam pilnībā piekrītu. Viņi ir stūrgalvīgi. Arī jaunie. Bet jāņem vērā arī tas, ka neviens nekad viņiem nav pateicis, kā ir jāspēlē. Pat tos pašus pamata principus, kā ir jārīkojas laukumā komandai, uzsveru – komandai, ne individuāliem spēlētājiem. Ja tas nav pateikts, tad viņi domā, ka vienīgais veids, kā viņi ir spēlējuši, ir dabiski pareizs un ka tas ir vienīgais ceļš.

Saka, ka jaunajiem, piemēram, viens no stūrgalvības iemesliem ir zvaigžņu slimība, tas, ka viņi ir pieraduši būt labākie?

Jā, jaunajiem ir zvaigžņu slimība, bet es ar to necīnos. Vienkārši jāsaprot, ka viņi ir daļa no šīs komandas un, ja viņi grib spēlēt komandā, saku, kur viņi spēlē un kā. Tas, vai viņi arī turpmāk spēlēs komandā, būs atkarīgs no tā, kā viņi izpilda to, kas ir pateikts. Nenoliedzu, ka viņi bija Latvijas zvaigznes junioru vecumā, taču tam nav nekā kopīga ar to, kas notiek šajā komandā. Šajā komandā vienīgais, kam ir nozīme, ir tas, ko tu dari uz ledus. Tas ir viss.

Kā izskatās – vai viņi ir gatavi pieņemt šādu trenera uzstādījumu?

Jā, klausa jau gan, bet… ir arī diezgan stūrgalvīgi. Šie puiši nav stulbi. Viņi ir izdarījuši kaut ko īpašu, lai būtu te. Un viņi te ir. Un ja viņi nedara lietas, lai tas ļautu kļūt labākiem no dienas uz dienu, tā ir tikai stūrgalvība un ietiepība.

Kā jums liekas, kā saspēlējas dažādu paaudžu spēlētāji, jo vecuma starpība komandā ir visai liela? Vai tas ietekmē rezultātu?

Vecajiem ir pieredze, viņi ir spēlējuši ārzemēs – Amerikā, Skandināvijā, Eiropā. Viņi spēlē nacionālajā izlasē pasaules čempionātā, viņiem ir liela pieredze. Jaunajiem šīs pieredzes nav, turklāt viņiem nekad neviens nav pateicis, kā ir jāspēlē. Jaunie komandā pamatā ir tāpēc, ka viens prot labi slidot, cits labi kontrolē ripu, citam ir iedzimts talants redzēt laukumu – dažādas lietas, lai saprastu spēli, kuru viņi spēlē. Saprastu, to profesionāli… Tas jau ir pavisam cits stāsts. Lai gan es nedomāju, ka manā komandā var runāt par paaudžu konfliktu. Spēles disciplīna reizēm visiem klibo.

Runājot par psiholoģisko klimatu komandā, gribēju jautāt, kā jūtas vārtsargs, ja viņa komanda zaudē, līderi nevar iemest vārtus.

Vārtsargi ir citādāki nekā pārējie spēlētāji. No vienas puses, vārtsargs arī ir komandas spēlētājs, bet, no otras puses, viņš ir viens. Piemēram, uzbrucējs var iziet viens pret vienu un aizmest garām vārtiem, tad visi teiks – jā, bet viņš centās. Aizsargs var palaist garām vienu uzbrucēju un tad visi teiks – nu, jā, viņš centās, bet tas pretspēlētājs bija labāks. Savukārt, ja vārtsargs ielaiž ripu, viņš vienmēr ir vainīgs, viņš ir slikts vārtsargs neatkarīgi no apstākļiem. Un tāpēc vārtsargi psiholoģiski ir daudz stiprāki. Ja viņi spēlē šajā līmenī, viņi ir stipri.

Un mūsējie vārtsargi ir stipri?

Jā, ir stipri. Viņi ir labi.

Minimālais, ko jūs gribētu, lai komanda šajā sezonā sasniedz? Un es nerunāju tikai par rezultātu.

Vairāk disciplīnas. Noteikti. Un komandas spēle ir svarīga. Gribu, lai katrs spēlētājs saprot, ka laukumā ir vienība – pieci spēlētāji un vārtsargs, viņiem visiem ir jāspēlē kopā, jāspēlē uz rezultātu, kuru sasniedz visi, pasvītroju – visi kopā. Tur ir ripa, tur ir spēle. Spēlētājiem jābūt fokusētiem visu laiku, kuru tie pavada uz ledus, ir jāpalīdz cits citam. Mums ir spēles plāns un ir jāturas pie šā plāna, tas ir jāizpilda, un mēs to darām… (smaida). Citādāk būs tā, ka visi tikai sapulcējas uz ledus, spēlē un visiem ir jautri. Tas nav tā, kā tam, kam ir jāstrādā. Ir vajadzīga disciplīna.

Svētdien spēles pēdējās minūtēs laukumā Ainārs Podziņš sakāvās ar pretinieku Kamilu Krepsu. Vai atbalstāt šādu spēli un ko pēc tam teicāt ģērbtuvēs?

Nē, es domāju, ka KHL tas nav nepieciešams. Kad spēlēju NHL, kautiņi bija ikdienišķa parādība. Tas piederēja pie turienes spēles stila. Taču es par kautiņiem laukumā nefanoju jau toreiz. Šeit tam neredzu vajadzību, jo nav tik daudz „netīra” hokeja. Proti, es neredzu, ka kāds šajā līgā spēlētu īpaši „netīri” – mērķtiecīgi censtos pretspēlētāju savainot vai rupji izmantotu spēka paņēmienus. Toreiz NHL tas bija likums, ja kāds netīri spēlē pret komandas līderi, „miesassargi” vainīgo pārmāca, un nevienam nebija šaubu – rēķins ir jāmaksā. Šajā līgā tā nav. Labi, reizēm gadās pārspīlējumi, emociju uzplūdi, bet tā tam nav jābūt. Aināram teicu – šajā līgā katrs spēlētājs laukumā tiek galā pats. Parūpējas pats par sevi, un kautiņi tiešām nav kaut kas nepieciešams.

Kāds ir komandas finansiālais un tehniskais nodrošinājums – vai ir kas tāds, ko varētu minēt pie zaudējumu iemesliem?

Ja nemaldos, esam viena no komandām ar vismazāko gada budžetu. Un tas tev vienmēr pasaka, kāda ir situācija. Domāju, ka ir KHL komandas, kuru pirmās līnijas spēlētāju (piemēram, trīs labāko spēlētāju – red.) gada algu summa ir tāda pati kā mums visa gada budžets. Un tas arī daudz ko izskaidro. Atcerieties, ko sarunas sākumā teicu – kurš visvairāk nopelna? (smaida un ietur pauzi – red.) Turklāt es, iespējams, esmu vismazāk apmaksātais treneris visā līgā, bet, no otras puses, esmu lepns, ka varu trenēt „Dinamo”. Esmu lepns par savu komandu un darbu, ko daru. Šobrīd nedomāju par naudu, domāju par hokeju, par „Dinamo” un par faniem, protams.

Kas ir labākais, strādājot ar „Dinamo”?

Burvīga pilsēta. Rīga ir neticami skaista pilsēta. Pilsēta tik daudz ko piedāvā – teātris, opera; jums ir fantastiski parki, kur pastaigāties no rīta. Man patīk arī vecpilsēta. Labi, ar teātri varētu būt problēma, jo es nesaprotu latviski, taču operu es saprotu, un uz to es noteikti aiziešu. Žēl tikai, ka tik maz sanāk būt Rīgā. Un ir vēl viena priekšrocība – ja man pietrūkst māju, es taču varu aiziet uz „Stokmann” (smejas).

Jūs jau pieminējāt „Dinamo” fanus. Vai jums kā trenerim netraucē tas, ka Latvijā katrs hokeja fans zina, kā pareizāk būtu jāspēlē hokejs, kā būtu jātrenē komanda? Hokejs taču ir mūsu nacionālais ziemas sporta veids, tāpēc arī visiem ir viedoklis.

Es nelasu latviski (ilgi smejas). Bet, ja nopietni, katram fanam ir tiesības tā domāt. Un tas ir lieliski. Man ir svarīgi, ka cilvēkiem hokejs patīk, ka cilvēki par to runā un ir svarīgi, ka viņi pauž savu viedokli gan par komandu, gan atsevišķiem spēlētājiem, gan treneriem. Bet, godīgi runājot, es hokejistus redzu citādāk, nekā jūs – skatītāji. Mēs, treneri, te (hallē – red.) esam katru rītu, katru vakaru, un es puišus redzu normālā ikdienas darbā. Es redzu labās lietas, kas viņos ir, un redzu arī sliktās. Es, ja tā var teikt, esmu ar roku uz pulsa. Neskaitu statistiku un atkārtojumos neskatos spēles asākos momentus, kas ir svarīgākais jums, skatītājiem. Man svarīgākais ir redzēt un saprast, no kurienes viņi nāk. Un es zinu, no kādas vides jūsu puiši ir.

Un kāda, jūsu skatījumā, tad ir tā vide, no kuras viņi nākuši?

Tā ir viena ļoti būtiska lieta, ko es gribu, lai latviešu puiši saprot – viņiem ir jābūt velnišķīgi lepniem par to, kas viņi ir, nevis jāuzskaita tas, kas viņi nav.

Bet tas ne vienmēr ir viegli.

Jā, piekrītu, nav viegli. Tā mums, mazām tautām, ir. Bet ir jāsaprot, no kurienes tu nāc. Kā hokejistiem, viņiem ir jāapzinās, kur viņi spēlēja pirms šīs līgas. Vairumā gadījumu tās bija daudz zemākas līgas, cits līmenis. Tagad viņiem ir iespēja spēlēt Eiropas labākajā hokeja līgā un viņiem ir jāsaprot, ka šī iespēja ir jāizmanto. Ir jābūt lepnam, ka esi viens no šīs līgas spēlētājiem, nevis jāstāsta, kas tu neesi. Atkārtoju, ar to, ka spēlē šajā līgā, ir jālepojas!

Vai komandai ir spēcīgs līderis, un es nerunāju par līderi laukumā, bet kopumā?

Līderim komandā vienmēr ir vieta. Savā ziņā hokejā katrs spēlētājs ir līderis, jo, lai arī šī ir komandas spēle, katram vispirms ir jātiek galā pašam ar sevi. Ja runājam par komandas līderiem, Sandis Ozoliņš ir labs piemērs. Viņš ir spēcīgs līderis, un to es saku no pieredzes, faktiski visi spēlētāji uz viņu skatās tā… (rāda – no apakšas uz augšu). Viņš ir personība, un iespaidīgs ir tas, ko viņš ir sasniedzis. Paskatieties, no kādas mazas valsts viņš nāk un ko viņš kā hokejists ir sasniedzis! Tas ir lielisks rādītājs, labs piemērs.

Bet kas notiek ar komandu, ja līderim spēle laukumā nevedas?

(Brīdi klusē – red.) Ir jāsaprot, ka Ozoliņam pirms sezonas bija traumas, patlaban viņš tīri objektīvi nav savā labākajā sportiskajā formā, bet visa komanda redz, cik nopietni un smagi viņš strādā, lai atgūtu formu. Tas ir līdera cienīgi. Turklāt arī šādā sportiskajā formā Ozoliņš laukumā spēj izdarīt tādas lietas, un viņš profesionāli izcili saprot spēli, ko spēlē.

Pieļauju, ka gan Ozoliņam, gan daudziem citiem viņa paaudzes spēlētājiem sezonas sākums bija emocionāli smags arī Jaroslavļas traģēdijas dēļ. Latvijas līdzjutēji zaudēja vienu no visu laiku izcilākajiem hokejistiem, spēlētāji – tuvu draugu.

Jaroslavļas traģēdija noteikti ietekmēja „Dinamo” sniegumu pirmajās spēlēs. Tas zaudējums neaptverami traģisks un personisks bija daudziem, ne tikai latviešu spēlētājiem. Daudzi no maniem puišiem personiski pazina daudzus bojā gājušos spēlētājus. Protams, Skrastiņš ir īpašs, viņš bija tik tuvs daudziem. Es tagad zinu, ka viens no komandas spēlētājiem it kā fiziski bija ar mums katru dienu, bet faktiski, domās viņš bija pavisam citur. Es to tā skaidri sapratu tikai pēc kādas ļoti slikti nospēlētas spēles – paši puiši nevarēja izskaidrot, kas notika laukumā. Bet tās zaudējuma rētas ir ļoti, ļoti dziļas. Tā sajūta, ka ir reālas sēras, tā ir katrā… Un to nevar tik vienkārši nolikt malā. Mēs visi zinām, kā ir tad, kad mums kāda tiešām ļoti pietrūkst. Mēs zinām, ka ir vajadzīgs ilgs laiks ar to sarast, un tādā situācijā neviens nevar palīdzēt – tikai laiks. Dažreiz, arī šodien tas kaut kā laiku pa laikam nāk atpakaļ. Piemēram, Bjornam Melinam un viņa ģimenei; viņa sieva ir tuva ar Stefana Liva dzīvesbiedri. Un tas drausmīgais zaudējums atstāj iespaidu gan uz ģimeni, gan uz Bjornu. Arī šodien. Un es nevaru palīdzēt.

Jaroslavļas traģēdija noteikti ietekmēja „Dinamo” sniegumu pirmajās spēlēs

Varbūt spēlētājiem bija vajadzīga saruna ar psihologu? Tas nemazinātu zaudējuma sāpes, bet varbūt tomēr palīdzētu koncentrēties spēlei.

Es biju pārsteigts, ka neviens (komandas vadība – red.) nepaprasīja, vai mums nevajag kādu, ar kuru parunāt. Katrā komandā spēlētāji atšķirīgi reaģē uz traģēdijām. Viens to noglabā dziļi sevī, citam tas ir redzams uz ledus. Citi to aizstumj un koncentrējas uz spēli, citi nespēj. Un tas ir tikai cilvēciski. Notikušais ir kas tāds, kas ietekmē katru spēlētāju.

Kad atbraucām no izbraukuma spēlēm uz hokeja halli atvadīties no Skrastiņa, es sapratu, cik daudz viņa zaudējums nozīmē maniem komandas spēlētājiem. Tāpat izjutu, ko tas nozīmē latviešu līdzjutējiem, cilvēkiem šeit. Man šķiet, ka notikušais rāda, cik stipri latvieši var būt, ja viņi ir kopā. Ja ir kas emocionāls, kas satur latviešus kopā, viņi var būt ļoti, ļoti stipri! Tā diena man to parādīja.

Atgriežoties pie līgas spēlēm – kad „Dinamo” atkal būs uzvaru sērija, turklāt garāka par trim uzvarām?

Mēs katru dienu strādājam un meklējam labāko ceļu, kā uzvarēt. Arī vakarnakt (svētdien – red.) viss bija mūsu rokās, bet šo uzvaru atdevām. Pirms tam trīs spēles uzvarējām, jo nospēlējām, ticot uzvarai. Tas ir sports. Sportā nevar vienmēr vinnēt, dažreiz ir jāzaudē, lai saprastu, ko īsti nozīmē uzvarēt.

Un tomēr, ko jūs kā treneris teiksiet savai komandai, lai otrdienas mačā tā noticētu uzvarai?

Rīt (otrdien – red.) no rīta šeit šajā zālē visa komanda sanāks kopā, noskatīsimies pēdējās spēles video, pārrunāsim svarīgākās lietas – ko izdarījām nepareizi un ko neizdarījām, arī to, kas bija pareizi un kā pietrūka. Pēc tam runāsim par to, kādas ir pretinieka stiprās puses, kādi trūkumi. Vienvārdsakot, izstrādāsim spēles plānu, kuru īstenojot uzvarēsim.

Kā panāksit, lai komanda turas pie plāna?

Gan jau turēsies pie plāna. (smejas – red.) Bet šī jau nav tikai Latvijas hokeja problēma. Tā gadās arī citām, un nav tādas komandas, kura uzvar visas spēles. Pat tad, ja viņiem ir visi nepieciešamie naudas līdzekļi. Arī hokejisti ir tikai cilvēki, un ir jāsaprot, ka cilvēki mēdz arī zaudēt. Es jau saprotu, ka grūti ir gan komandas īpašniekiem, gan sponsoriem, gan līdzjutējiem, ka visi cer – komanda var izdarīt vairāk nekā var. Bet es savus puišus redzu katru dienu, es zinu, ko mēs varam. Es viņus pēc spēles un treniņa redzu plikus dušā. Es redzu, kas viņi ir. Tieši tas ir tas smalkākais, kas ir jāsaprot – kas viņi ir! Neviens cits to neieraudzīs.

Bet es kā līdzjutēja tikmēr domāju – vai man skatīties vai neskatīties nākamo „Dinamo” spēli, jo gribas, lai ir ne tikai skaista spēle, bet arī rezultāts uz tablo…

Noteikti nākamā spēle ir jāskatās! Redziet, ir divas iespējas, kā skatīties spēli. Ja gribi ieraudzīt kļūdas, tu tās noteikti ieraudzīsi, jo katrā spēlē ir daudz kļūdu un kļūdas ir katram spēlētājam. Hokejs – tā principā ir kļūdu spēle. Tā tas ir! Bet var arī skatīties uz labajām lietām. Kāds atdod labu piespēli, kāds izmet skaistu metienu, kāds iesit, kāds bloķē, kāds labi slido, izcīna iemetienu, kāds nosargā vārtus, var atrast daudz pozitīvo lietu. Ja tās redzi, tad kā skatītājs esi uz pareizā viļņa. Protams, ja skatoties spēli, meklē kļūdas, tad tās vienmēr atradīsi, tāpat kā dzīvē. Bet man patīk domāt citādāk, un hokejs to iespēju dod. Ir tik daudz, ko redzēt šajā vienā hokeja spēlē. Ja līdzjutējs ir priecīgs, ka komanda vinnē, ticiet, arī mēs esam laimīgi, ka uzvaram. Ja fani pēc zaudējuma ir noskumuši, arī es par zaudējumu nepiepriecājos un puiši vēl mazāk. Mums ir daudz kopīgā – mums, es domāju – faniem, spēlētājiem un treneriem. Tāpēc noteikti ir jāskatās, un es zinu, ka šī komanda spēj noticēt, ka spēlē, lai uzvarētu!