Vairākumam augstskolās strādājošo pēc 10 gadiem draudot bezdarbs

Ja netiks pārskatīts līdzšinējais valsts izglītības sistēmas attīstības vektors, vairākums šodien Latvijas augstskolās strādājošo pēc desmit gadiem būs bezdarbnieki, publikācijā žurnālā "Kapitāls" brīdina politologs Ivars Ījabs. Viņa vērtējumā, problēmu cēlonis ir jau vairākus gadus nokavētas reformas.

"Demogrāfisko problēmu dēļ studentu skaits Latvijā jau nākamajā desmitgadē saruks vismaz uz pusi, arvien pieejamāka kļūs tālmācība ar prestižiem Rietumu diplomiem, arī valsts finansējums būs visnotaļ liess," eksperta pausto citē biznesa informācijas portāls Nozare.lv. "Protams, var pieturēties pie līdzšinējās "mūsu algām jau pietiks" politikas. Taču posts, ko šāda attieksme nodara Latvijas nākotnei, ir neizmērojams."

Kā norāda Ījabs, kad tiek runāts par Latvijas augstāko izglītību, viedokļi bieži dalās divās nometnēs. Vienā atrodas tie, kas, par spīti virknei visai objektīvu atpalicības apliecinājumu, uzstāj, ka pie mums viss ir kārtībā, strādājam pasaules augstskolu līmenī, un runas par atpalicību ir vienīgi ''skaudīgu naidnieku intrigas''. ''Īpaši jau humanitārajās zinātnēs Latvija ir tik ļoti īpaša un neatkārtojama, ka pasaulē izmantotie akadēmiskā darba novērtējuma kritēriji mums neder. Galvenais ir neļaut nogriezt valsts finansējumu – par kvalitāti, kā jau izsenis, lai šaurā lokā lemj paši vietējie. Interešu konflikti un čomu būšanas tāds nieks vien ir – galvenais ir augstu turēt savas unikalitātes karogu."

Savukārt otrā nometnē bez garām diskusijām pieņem, ka Latvijas augstākās izglītības personāls nekam neder: "Visi talantīgie jau sen ir aizlaidušies uz Rietumiem, palikuši vienīgi senili, mazkvalificēti pēcpadomju profesori un viņu roklaižas. Tādēļ vienīgais, ko šeit var darīt, ir augstskolu eliti iztrenkāt ar mietu – cerībā, ka viņu vietas ieņems jaunie un globalizētie, kuri būs gatavi strādāt par Latvijas algām. Runas par nacionālo savdabību ir tikai aizsegs provinciālismam, konservatīva attieksme vienmēr cenšas apslēpt korupciju un nekompetenci."

Kā uzskata politologs, abas šīs pieejas ved strupceļā. Pirmā, kas izliekas neredzam fundamentālas problēmas, ir pašnāvnieciska. Arī otrā pieeja nav konstruktīvāka. "Iedomāties, ka sistēmas galvenā problēma ir slikti, atpalikuši un savtīgi cilvēki, ir aplami. Akadēmiskie ļaudis ir kļuvuši par upuri institucionālu reformu trūkumam, kuras patiesībā bija jāveic pirms desmit un vairāk gadiem. Latvijas zinātnieki nav mazāk spējīgi uz izcilību par jebkuru rietumnieku. Vienkārši mūsu institūcijas līdz šim ir to drīzāk traucējušas, nekā veicinājušas," skaidro Ījabs.

Virzoties uz izglītības kvalitātes uzlabošanu, pirmais solis būtu beidzot saistīt pedagogu darba novērtējumu ar viņu zinātniskajiem sasniegumiem. Patlaban izglītības jomā straujas reformas nav iespējamas, jo ir problēmas tās finansēt, tomēr sistēmu ir iespējams pārbūvēt prātīgi. "Pārsteidzoši, ka Latvijā līdz šim nav izveidots neviens visaptverošs studiju programmu reitings. Lai gan pasaulē tieši tas ir galvenais vērtējuma instruments augstskolu tirgū, Latvijā ir veikts tikai viens nopietns mēģinājums bez īpašas ietekmes uz augstskolām un sabiedrisko domu. Turklāt tas nodarbojas vienīgi ar augstskolām kopumā, nevis konkrētām studiju programmām, kā tas notiek citur pasaulē," akcentē eksperts.

Visus rādītājus ir iespējams mērīt un apvienot vienā detalizētā, maksimāli autoritatīvā indeksā. "Tautai ir tiesības zināt savus varoņus, lai arī studenti un viņu vecāki uzzinātu, par ko tieši viņi maksā. Šaubu nav – gan studentiem, gan dažām augstskolām šāda rakņāšanās varētu sagraut vienu otru ilūziju. Tomēr laiks, kad varējām atļauties sev dārgas ilūzijas, šodien ir pagājis uz neatgriešanos," uzsver Ījabs.