Šos vārdus rakstu ar vienu roku. Labo
Nolēmu pamēģināt, kā tas ir, jo izlasīju šā žurnāla numurā stāstu par Nacionālās bibliotēkas direktoru Andri Vilku, kurš atkopjas pēc paralīzes un pamazām atgriežas darbu apritē, rakstot e-pastus tikai ar labo roku, jo kreisā vēl lāga neklausa.
Grūti iet. Drusku pat sareibst galva no tā, ka pirksti knābā burtus kā divi izbadējušies apstulbuši zvirbuļi, lēkājot no vienas klaviatūras malas uz otru. Sāk smelgt lāpstiņa. To es joprojām par sevi, jo Vilks izklausās iekšēji stiprs un optimistisks – sapratis, cik vērtīgas ir lietas, ko ikdienā nenovērtējam, domādami, ka ierastā kārtība vispār jau var kādreiz zust, bet ne mums un ne tagad.
Tomēr tā zūd. Piemeklē pēkšņa veselības ķibele vai lielā naudas dižķibele, kā tiem nacionālā biznesa spožajiem zīmoliem, kuru radītāji nu spiesti pieteikt maksātnespēju un par kuriem lasāms tālākajās lappusēs. Vai pēkšņi izmet uz ielas, jo tavi principi traucē, kā nupat noticis ar intervēto laikraksta Telegraf galveno redaktoru – viņam vairs nebija vietas avīzē, kuras šefu pārliecību īsi var ietilpināt atziņā «cenzūra pastāv vienmēr».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.